Līvija Endzelīna ir viena no zināmākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām personībām 20.gs. Latvijas mākslā. Jau kopš 60. gadu sākuma, kad autores darbi – portreti un klusās dabas – tikko sāka parādīties izstādēs, tie iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī augstu novērtējumu profesionāļu vidū. Taču aiz strauji augošās atzinības slēpās savrupa māksliniece, kas izvairījās komentēt savas daiļrades attīstību un radošos principus.
Līvijas Endzelīnas glezniecība veido daudzšķautnainu un reizē viengabalainu mākslas tēlu. Periodiski viņa pievērsās portreta žanram, taču pamatā ir klusās dabas uzstādījums ar rūpīgi pārdomātu priekšmetu izvēli. Noslēpumainību rada priekšmetu izvēle un to kārtojums negaidītā, tēlaini asociatīvā sakarībā. Četrus gadu desmitus bez viņas klusajām dabām nenotika neviena nopietna latviešu glezniecības kopizstāde.
“Šo gleznu autore palika un, iespējams, mūžīgi paliks neuzminēta. Ap viņu vijas valodas, minējumi, taču viņa paglābjas aizkadrā, aizdurvē, noslēpumainā plīvurā ietinusies. No viņas uzdvesmo kāda smarža, pašai aizslīdot kā ēnai, kādēļ atkal un atkal uzvirmo jautājums - vai viņa maz bija?” vaicā mākslinieks Māris Brancis.
Līvija Endzelīna mācījusies Latvijas Valsts Universitātes Arhitektūras fakultātē, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības nodaļā. Darbi eksponēti Maskavā, Rostokā, Tartu, Monreālā, Prāgā, Londonā.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tukuma muzeja un Mūkusalas Mākslas salona kolekcijām.
Savukārt mākslinieks Jānis Ronis norāda: “No visām keramikas masām porcelāns ir pats kaprīzākais, pats darbietilpīgākais, pats sarežģītākais, tas ir lielāks izaicinājums.” Tas ir tūkstošgadu Ķīnas noslēpums un Eiropas alķīmiķu baltais zelts.
Porcelāna karaļa Kuzņecova un Jesena porcelāna godība Latvijā ir pagājusi, taču nu mākslinieka Jāņa Roņa izveidotā Porcelāna fabrika Piebalgā ir vienīgā porcelāna ražotne Latvijā.
‘’Ja Dievs, kā sacīt jāsaka, kādu vietu ir ievēlējis gaišumam un glīšumam, tad tā ir Piebalga, no viena gala līdz otram galam,’’ uzskata Jānis Ronis.
Jānis Ronis dzimis 1963. gadā Ošupē. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu, mācījies pie Pētera Ušpeļa un Jāņa Seiksta. Latvijas Mākslas akadēmijā beidzis Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē. Izstādēs piedalās kopš 1982. gada. Latvijas keramiku pārstāvējis starptautiskos keramikas simpozijos Dzintaros, Kauņā, Randamanē (Lietuva). Organizējis un vadījis keramikas simpozijus Inešos, Zvārtavā, sarīkojis personālizstādes Rīgā, Jūrmalā, Madonā.
2002. gadā kopā ar izcilo meistaru Pēteri Martinsonu izveidoja un vadīja Porcelāna mākslas muzeju Rīgā. 2007. gadā mākslinieks saņēma dāvinājumu no vecmāmiņas – pakalnu Piebalgā – un laika gaitā izveidoja tur Porcelāna fabriku.
Jānis Ronis ir ne tikai mākslinieks – arī visas porcelāna krāsnis ir paša darinātas, kas prasa no viņa tehnologa zināšanas. Jānis Ronis pieder retajiem māksliniekiem, kam piemīt ne tikai radoša dzirksts, bet arī organizatora dotumi un neizsīkstoša enerģija.
