Labrīt

Pētnieks: Ukrainā var sagaidīt Krievijas provokācijas

Labrīt

Pašvaldības iekrīt, miljonu projektos nolīgstot apšaubāmu firmu

Izstādē "Refleksijas" ar savām emocijām un atziņām iepazīstina Bērnu slimnīcas pedagogi

Būt par Mazo princi. Bērnu slimnīcas pedagogu izstāde «Refleksijas»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Palīdzēt mazajiem pacientiem justies labāk, drošāk un mājīgāk slimnīcas vidē ir Bērnu slimnīcas Pedagoģijas dienesta ikdienas uzdevums. Aprīlī aprit 30 gadu kopš dienests izveidots, un šobrīd tajā strādā ap 20 interešu izglītības pedagogu. Viņi bērnus iesaista dažādās radošās darbnīcās un spēlēs, rīko pasākumus, mūzikas un mākslas nodarbības. Pandēmijas laikā arī viņu darbs ir stipri ierobežots, tomēr viņi atraduši dažādus drošus ceļus, kā vismaz daļēji to turpināt.

Būt par pedagogu bērnu slimnīcā ir darbs ar stipri “biezu emocionālo fonu”, bet arī ļoti jēgpilns un piepildīts – atzīst Pedagogu dienesta vadītāja Indra Veismane. Kādu daļu no pedagogu darbā uzkrātajām emocijām un atziņām tagad var ieraudzīt arī viņu visu kopīgajā izstādē “Refleksijas”, kas veltīta dienesta 30. jubilejai. Tā iekārtota slimnīcas Spēļu namiņā, bet virtuāli skatāma visplašākajam lokam – “Facebook” vietnē “Veseļojies ar prieku Bērnu slimnīcā”.

Kā vēsta izstādes “Refleksijas” anotācija –

interešu izglītības pedagogs slimnīcā ir kā pavadonis vai kā maigs pārcēlājs, kurš bērniem palīdz no slimības nepatīkamajiem krastiem pārcelties atpakaļ veselības pasaulē.

Tāpat pedagogs ir kā liecinieks vai kā sūklis, kurš redz, jūt līdzi un pārdzīvo, un kāda daļa no šī uzsūktā tad arī skatāma pedagogu kopējā izstādē.

Pedagogu dienesta vadītāja Indra Veismane stāsta: “Doma bija dalīties ar savu pieredzi, jo esam saskārušies ar tādu attieksmi – nu, kas tad tur pedagogs slimnīcā, nu – pedagogs iet un strādā, kaut ko iemāca. Bet tam visam blakus nemitīgi ir emocionālais fons, tāds pastiprināti biezs, es gribētu teikt. Tās emocijas mums nāk līdzi, un vakarā, aizejot mājās, mēs atceramies – šodien bija tas, tas un tas, un nez kā iet tam bērnam, ar kuru es strādāju otrdien, nez kā iet Kārlītim, nez kā iet Lienītei?... Jā, tā ir ikdiena. Un labi, ka mēs esam komanda, jo – ja mēs strādātu pa vienam – tad būtu grūti ar to visu dzīvot kopā, bet varbūt dažreiz daloties, un šajā gadījumā, daloties ar plašāku publiku, ir iespējams pateikt kaut ko vairāk.”

Indra Veismane pati jau 18 gadus strādā Bērnu slimnīcā, un 16. gads rit viņai kā Pedagogu dienesta vadītājai. Ilggadību viņa skaidro ar patieso piepildījuma un gandarījuma sajūtu, ko viņa gūst šajā darbā.

“Salīdzinoši ar visiem darbiem, ko es dzīves laikā esmu darījusi, un tie ir diezgan dažādi, šis darbs ir jēgpilns un tiešām dod piepildījumu.

Faktiski tu vari dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, palīdzot citiem. Kā es skatos – maniem pedagogiem arī rit jau desmitais gads vai pat vairāk, kopš viņi strādā šajā darbā. Un kādreiz pajautājot, kas tad ir tas, kāpēc viņi šeit strādā, katram ir ļoti daudz emocionālu un dvēselisku apsvērumu, kāpēc viņi to dara,” atklāj Veismane.

Māksliniece Velta Emīlija Platupe pedagogu dienestam pievienojās pirms pieciem gadiem, un viņa joprojām atzīst, ka šis darbs ir pat ļoti neikdienišķs un tajā nav iespējama nekāda rutīna:

“Tas nav vienkārši, jo tu redzi ļoti daudz ciešanu. Reāli tev ir jāvar skatīties uz tām, pašam nesabrukt un kaut kādā veidā redzēt aiz tām bērnu.

Tas ir emocionāli gan jēgpilni, gan grūti. Sevī kaut kāda humāni garīga manipulācija ir jāveic, lai tu to varētu. Varbūt mēs tur vienkārši esam tādi cilvēki, kas to spēj. Tās ārējās pazīmes varbūt katram ir dažādas, bet mūs vieno viena iekšējā pazīme,” atzina māksliniece.

Veltai Emīlijai Platupei, protams, ir prieks redzēt, ka kādam bērnam jau ir talants un to var palīdzēt attīstīt, bet visdārgākie viņai ir veikumi, ko kāds no malas varbūt redz tikai kā klekšus, bet kas patiesībā nozīmē ko ļoti, ļoti daudz vairāk.

Viņa pastāsta: “Man ir gandarījums, ka tas, piemēram, ir bērniņš, par kuru mamma vai tētis man stāsta, ka – viņš jau galīgi neko, viņš jau tāds piedzima, jums viņš neko nedarīs. Un ja viņš tomēr paņem to otiņu vai zīmulīti, viņam to izdodas kaut vai paņemt un noturēt un uzlikt kleksīti, tad es zinu, ka tā esmu es, kas to izdarīja. Nevis tur apstākļi, daba, Dievs, citi skolotāji, bet man izdevās tajā vakarā, tajā vienīgajā brīdī, jo varbūt rīt viņam atkal būs sāpes vai kas, bet tajā brīdī mums tomēr izdevās to izdarīt. Jā, tās ir lietas, ar kurām es lepojos.

Nu, piemēram, viena bērna tāds [kleksis] uzzīmēts... Es un tas bērns zinām, ka tas ir flamingo, bet tā uz āru pasaulei tas uzrādās kā pelēks kleksis. Tā pelēkā krāsa tā kā sargā to skaisto flamingo, kas tur bija sākumā. Ja es ļoti ilgi stāvu blakus tai lapai un stāstu par flamingo, tad, iespējams, jūs arī pamanīsiet, ka tur ir kaut kas līdzīgs jēriņam kastītē no “Mazā prinča”. Tādas lietas man patīk.

Es droši vien tur strādāju par Mazo princi kaut kādā mērā.”

Darbs Bērnu slimnīcā Veltai Emīlijai Platupei palīdz arī atsijāt mazsvarīgās lietas no patiešām svarīgajām. Arī ja kāds blakus viņai sāk gausties par gluži neko, tad māksliniecei viņam ir ļoti konkrēts piedāvājums situācijas risināšanai.

“Es šad un tad kādam aizrādu, kad man liekas, ka nu jau tiek par daudz vaidēts par neko. Es viņam pajautāju, vai viņš negrib atnākt par brīvprātīgo.

Kad beigsies pandēmija, viņš var nākt droši par brīvprātīgo uz Bērnu slimnīcu. Jo – es nezinu par “normāliem” cilvēkiem, bet māksliniekiem ir tendence uz melanholiju, un mani tas personiski ļoti labi ārstē no šīs tendences. Un tas nav tā, ka es tā ļauni, ļaunprātīgi domāju – ā, tam gan nav veicies... Bet vienkārši tas man ļoti, ļoti palīdz salikt lietas īstajā kārtībā, nu, kā Maslova piramīdā. Par ko ir jāraud un par ko nav jāraud, bet vienkārši jādzīvo tālāk, jo ir trakākas lietas, par ko raizēties,” atzīmē māksliniece.

Velta Emīlija Platupe izstādē “Refleksijas” piedalās ar gleznu “Apej man apkārt”, ko velta visiem bērniem un viņu vecākiem, kuru dzīvesstāsti viņu satricinājuši visvairāk.

Izstādes dalībnieku vidū ir arī Ansis Butnors, Inese Usa, Ingrīda Slišāne, Ramona Reķe, Zane Bērziņa un citi Bērnu slimnīcas pedagogi, savā ziņā stāstoši ir jau viņu darbu nosaukumi “Sirdspuksti”, “Trauslums”, “Citāds skaistums”, “Dārzs”, “Gaismas vērtība”.

Izstāde iekārtota slimnīcas Spēļu namiņā, bet visplašākajam skatītājam pieejama virtuāli – “Facebook” vietnē “Veseļojies ar prieku Bērnu slimnīcā”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti