Sadaļas Sadaļas

Briselē izstādē «Vietas dīvainība» apskatāmi Latvijas mākslinieku un studentu darbi

Līdz ar Latvijas Republikas dibināšanas gadadienas svinībām šonedēļ Briselē, Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības telpās, tika atklāta kāda neparasta gleznu izstāde. Tās nosaukums ir “Vietas dīvainība”, kas daļēji atspoguļo arī to, ka gleznas ir izstādītas diplomātiskajā pārstāvniecībā, nevis muzejā vai galerijā. Izstādes veidotājs ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas vadītājs Andris Vītoliņš, kurš līdz ar saviem darbiem uz Briseli ir atvedis arī vairāku, viņaprāt, daudzsološo studentu darbus.

Mākslinieku Andri Vītoliņu Latvijas Radio satiek ikgadējās Neatkarības dienas pieņemšanas laikā Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Šajos svētkos Briselē par tradīciju ir kļuvis arī atklāt mākslas izstādi no Latvijas.

“Šī izstāžu zāle varbūt ir netipiska vieta. Tā nav klasiska galerija vai muzejs,” saka Vītoliņš. Daļēji tādēļ viņš nolēma izstādei dot vārdu “Place Oddity” jeb “Vietas dīvainība”.

“Arī tas, ka latviešu mākslinieki šobrīd ļoti interesējas par telpu, jo Latvija Eiropas un urbanizācijas kontekstā ir ļoti īpatnēja valsts. Mums ir urbanizēta galvaspilsēta. Tajā pašā laikā ārpus Rīgas šī pasaule vēl ir diezgan brīva un neskarta ar tehnoloģijām un autobāņiem,” saka Vītoliņš.

Vītoliņš ir ne tikai gleznotājs, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas vadītājs. Tādēļ uz Briseli viņš ir atvedis arī septiņu talantīgu studentu darbus. Viņaprāt, kāds no viņiem nākotnē varētu kļūt pazīstams.

Tie ir Marta Veinberga, Sabīne Vernere, Dārta Lote Bērziņa, Ansis Rozentāls, Alise Bēžvade, Dāvis Ozols un Ella Mežule.

“Tas ir viens no Ellas darbiem, kas arī risina telpas un, varētu teikt, laikmeta attiecības. Mēs redzam fonā Alpu kalnus un priekšplānā sociālisma laika tabureti.” Vītoliņš saka, ka ar nolūku ir novietojis Mežules gleznu tieši pie šīs sienas: “Jo ikdienā šī ir bibliotēka, un te stāv apspriežu galds, kur nereti dažādas valstiski svarīgas personas apspriežas. Man liekas, ka ir svarīgi padomāt par kaut kādām lietām un ka tas varbūt aizved pie kādām citām domām nekā šī ikdienas racionālā vide.”

Nākamajā zālē uzmanību piesaista kāda diezgan koša Dāvja Ozola glezna. Spilgto krāsu izvēli Vītoliņš saista ar to, ka šis mākslinieks pārstāv paaudzi, kas ir uzaugusi jau pēc Padomju Savienības sabrukuma. “Šie klusinātie toņi ir padomju laika mantojums latviešu mākslā. Ja mēs paņemam neatkarīgās Latvijas laiku, tad tomēr bija daudz atraktīvākas idejas un daudz trakulīgākas. Bet ar sociālismu ienāca tāda vergu mākslas kultūra.... Tā ir vēsture.”

Visbeidzot sarunu biedri apstājamies arī pie viena no Vītoliņa darbiem. Tas ir apaļš un vidū ir redzams tornis ar dažādām antenām:  “Konkrēti par pamatu ir kalpojos Liepājas televīzijas un laikam arī radio tornis. Un tas nosaukums nāk no šalkoņas, kad ir vētra, tad ir interesanti atrasties blakus tornim. Es vienmēr esmu domājis par to milzīgo spēku, kas ir jāiztur tādai konstrukcijai. Un tu dzirdi tos vētras vējus.. un kā tas viss vispār kopā turas. Tāda baisa sajūta. Man bieži vien ir bail no šī torņa, bet vienlaikus es arī to apbrīnoju. Zibens, negaiss, viss mutuļo, bet tornis paliek.”

Latvijas mākslinieku darbus Briselē vēl vairākus mēnešus varēs skatīt gan dažādi ārvalstu diplomāti un ierēdņi, gan arī vietējās latviešu kopienas pārstāvji, kuri pārstāvniecības telpās regulāri rīko pasākumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt