Inta Zēgnere: Jūs, Serž, izrādās, esat dzimis Rīgā. Vai vēl runājat arī latviešu valodā?
Seržs Soroko: Rīgā neesmu bijis četrdesmit piecus gadus. Tu aizmirsti valodu, ja tajā nerunā. (Ierunājas latviski): "Vēl šodien gribas man sapņot par visu, kas augstāks par torņiem."
Cik skaisti! Tā taču ir dzeja!
Jā, tas ir dzejolis, ko vēl atceros. (smejas)
Bet jums ir ļoti nozīmīgas saknes tieši šeit.
Jā, mans tēvs bija labi pazīstamais arhitekts Jozefs Goldenbergers, kurš projektējis tādus objektus kā "Jūras pērle", "Bērnu pasaule", "Piena restorāns" Kronvalda parkā un arī vairākus citus – piemēram, universālveikalu Liepājā.
Viņš strādāja Rīgā, šķiet, kopš 1946. gada.
Vai tas nozīmē, ka jūs šeit mācījāties arī skolā?
Protams! Mācījos 40. vidusskolā. Tad iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju angļu valodu un literatūru.
Bet kā mainījās jūsu dzīve, ja tagad dzīvojat Sanfrancisko un esat galerijas īpašnieks? Kas notika?
Galerijas īpašnieks esmu jau kopš 1984. gada – gandrīz 40 gadus! Mani vienmēr interesējusi māksla, jo ap manu tēvu vienmēr bija mākslinieki – zināmā mērā viņš viņiem bija darba devējs, jo mākslinieki veica sienas gleznojumus restorāniem. Mans tēvs arī kolekcionēja mākslu, un es augu šādā vidē.
Kad nonācu Amerikas Savienotajās Valstīs, nemeklēju darbu kā angļu valodas skolotājs, kaut gan man tika piedāvāta pasniedzēja vieta Monterejas universitātē Kalifornijā. Mani interesēja māksla, un, tiklīdz kā radās iespēja, sāku tirgot mākslas darbus un attīstīt šo sfēru tālāk.
Jums ir ļoti plaša galerija, un tajā pārstāvēti ļoti slaveni vārdi…
Vēlos reprezentēt māksliniekus, kas jau ir izveidojuši spožu karjeru ar izstādēm muzejos, monogrāfijām, grāmatām. Man bija vairākas galerijas, tai skaitā arī Losandželosā un Ņujorkā, bet šobrīd ir viena.
Viens no māksliniekiem, ko jūs pārstāvat, ir Hants Slonems.
Sāku sadarboties ar viņu pirms 35 gadiem. Viņš mani ļoti iedvesmoja! Man patīk sadarboties ar māksliniekiem, kuriem ir savs ļoti atšķirīgs personiskais stils, un Hants Slonems mani uzreiz ļoti pārsteidza. Es biju tiešām iedvesmots par to, cik labs mākslinieks viņš ir. Mākslas kritiķi bieži vien ir snobi, tāpēc radies priekšstats, ka īstai mākslai jābūt vai nu šokējošai, kontraversālai, depresīvai vai vēl nez kādai. Tad tā ir nopietna māksla. Taču tas nav mans viedoklis. Hanta darbi savukārt bija ļoti priecīgi un pacilājoši, un tā man bija patīkama pārmaiņa, jo galerijā man jau bija ļoti daudz depresīvu darbu. (smejas) Sapratu, ka šo autoru labi pirks, jo viņš jau toreiz bija pieprasīts. Tā nu strādājam kopā 35 gadus, kaut kas mainās viņa stilā, bet pamatstils tomēr saglabājas.
Domāju, ka viņam ir ne tikai oriģināls gleznošanas stils, bet arī dzīvesstils.
Jā, taisnība. Viņš ir ļoti interesants cilvēks.
Hants ir amerikāņu mākslinieks. Viņa tēvs ceļoja no vienas jūras spēku bāzes uz otru, jo viņš bija jūras spēku virsnieks. Bet Slonema dzimtas saknes nāk no šī reģiona – ir tāda pilsēta Sloņima, kas savulaik bijusi Baltkrievijas, pirms tam – Lietuvas un Polijas sastāvā.
Kā viņš man stāstījis – tobrīd, kad dzīvojuši viņa senči 19. gadsimtā, tā bijusi Lietuvā. Viņš ļoti interesējās par iespēju nokļūt šeit, bet sakarā ar pandēmiju tomēr nolēma nebraukt. Tātad pats Hants piedzima jūras spēku virsnieka ģimenē, un ģimene ceļoja no vienas jūras spēku bāzes uz otru – tā viņš nokļuva Havaju salās, Nikaragvā, Meksikā. Daba, kas ir šajās zemēs, Hantu ļoti iedvesmoja ar eksotiskajiem putniem, taureņiem. Īpaši viņš iemīļoja papagaiļus. Tiklīdz viņš sāka pelnīt labu naudu – un tas jau bija pirms 35 gadiem –, viņš savā studijā ierīkoja tādu kā zooloģisko dārzu putniem, kurā ir vairāk nekā simt putnu.
Cik lielai tādā gadījumā jābūt studijai?!
Domāju, ka šobrīd Hants apdzīvo apmēram 10 000 kvadrātmetru, tā kā vietas pietiek gan studijai, gan putniem. Arī putni tiek īpaši apkopti, jo ir strādnieki, kas regulāri viņus pabaro un kopj. Hants glezno šos papagaiļus. Kāds no papagaiļiem sēž viņam uz pleca, kamēr viņš glezno otru. Tas ir ļoti aizraujoši. Bet tas netiek darīts šova dēļ.
Hants dzīvo Manhetenā?
Jā, viņa namam ir trīs vai četri stāvi, turklāt viņš ir ne tikai gleznotājs, bet arī kolekcionārs. Hants kolekcionē antīkas lietas, mēbeles.
Viņa sapnis nokļūt Baltijas valstīs kļuva par realitāti, kad Marka Rotko centrā Daugavpilī notika viņa darbu izstāde.
Jā, tas bija 2020. gadā, un bija arī izstāde Šauļos.
Ko īsti redzam viņa darbu izstādē "Rīgas biržā"?
Izstādē Rīgā jūs redzat pašas svarīgākās tēmas viņa daiļradē: taureņus, trušus, papagaiļus un arī portretus.
Par putniem ir skaidrs – viņš viņus mīl. Arī taureņus viņš mīl. Taureņi cilvēkiem ļoti patīk – kā zināms, arī Demjens Hērsts ļoti daudz ir gleznojis tauriņus, bet Hants Slonems to sāka darīt desmit gadus agrāk. Tas nenozīmē, ka Hērsts ir viņu kopējis, vienkārši tas tā dažkārt notiek – ka iedvesma ir kaut kur gaisā. Hanta Slonema darbi ir ļoti pacilājoši, priecīgi. Šobrīd viņa darbu izstāde ir arī Osthausa muzejā Hāgenā, un šī muzeja direktors, doktors Taifuns Belgins pateica kaut ko, kas mani pārsteidza, par ko es nebiju aizdomājies. Viņš sacīja, ka
īpaši tagad, kad Eiropā ir karš, kad pasaulē ir tik daudz problēmu, ģeopolitisku konfliktu, kad plašsaziņas līdzekļos, gluži loģiski, dominē negatīvas ziņas, tad atnākt un redzēt šo mākslu – tā ir kā atelpa, kā nonākšana prieka oāzē, kas mums visiem ir tik ļoti nepieciešama.
Protams, viņš ļoti daudz iespaidojies no vides, kurā viņš dzīvo – tur ir papagaiļi, kas klaigā, ir krāsas – tas, protams, iespaido arī viņa radošo dzīvi. Bet, ienākot izstādē, mēs redzam arī portretus.
Jā, tos viņš glezno jau ilgu laiku. Vispirms Hants sāka gleznot svētos – jau pirms trīsdesmit gadiem. Bet viņam ir kas kopīgs ar Vorholu. Vorhols, protams, ir simtprocentīgs popārta pārstāvis, kamēr Hants – popārta un figuratīvā ekspresionisma sajaukums. Jau pirms kāda laika viņš ir sācis gleznot karalieni Elizabeti – viņš mīl šo karalieni. Arī Vorhols gleznoja gan karalieni Elizabeti, gan arī Merilinu Monro – un arī Hants glezno Monro, pie tam dažādos dzīves periodos!
Viņš kaut kur bija izlasījis, ka Merilina Monro sacījusi – viņa nezinot, kas ir viņas tēvs, un galu galā varbūt tas ir bijis Ābrahams Linkolns… Labi, tas bija joks, protams, bet Hants izdomāja – kāpēc gan viņš nevarētu sākt gleznot arī Ābrahamu Linkolnu?
Un sāka gleznot Linkolna portretus. Arī Rīgas izstādē redzat vairākus viņa portretus.
Kad ienākam Boses zālē, nokļūstam it kā dzīvojamā istabā.
Tā nebija mana ideja, bet muzeja direktore Daiga Upeniece un arī Vita Birzaka ieteica, ka šo ekspozīciju varētu veidot tieši šādi. Un tas ir kaut kas no Hanta Slonema pasaules, jo
viņš kolekcionē mēbeles, veido savu vidi, pērk senas pilis un muižas un tad restaurē tās, un tur ievieto mēbeles un arī savas gleznas, ko miksē ar 19. gadsimta portretiem un ainavām, un tas ļoti labi izskatās kopā!
Kas notiek pilīs un muižās, ko viņš restaurējis?
Nekas! Viņu tikai interesē restaurēt šīs ēkas – tas viņu iepriecina.
Tās taču varētu būt vietas, kurp dodas tūristi un pērk biļetes.
Varbūt pēc viņa nāves viņa fonds to darīs.
Viņš pats tajā nav ieinteresēts?
Nē, viņš vienkārši aizbrauc tur atpūsties brīvdienās. Tas nav nekas jauns, arī Pikaso tā darīja. Viņam bija tik daudz darbu, ka nezināja, kur tos likt, un tad viņš pirka mājas un ievietoja tur darbus. Atšķirībā no Pikaso – Hants restaurē šīs mājas.
Bet papagaiļi un truši patiešām ir ļoti iedvesmojoši!
Truši ir viena no pieprasītākajām tēmām, ko cilvēki pērk. Pirms Hants sāk gleznot, tā viņam ir jau tradīcija, ka viņš uzskicē kādu trusi. Gluži kā pianists – pirms sākt spēlēt koncertu, viņš spēlē vingrinājumus.
Tomēr šie truši kļuvuši par pilnīgi pabeigtiem oriģināliem darbiem. (..) Un cilvēki pieprasa šos trušus vēl un vēl saviem dzīvokļiem. Varētu domāt, ka Hants ir kāds šovmenis, bet tā nav. Viņš ģērbjas ļoti spilgti, bet tā viņam vienkārši patīk. Viņš nevēlas nevienu pārsteigt ar to. Hanta gleznas pērk A klases zvaigznes Holivudā. Ļoti dažādu profesiju cilvēki iegādājas viņa darbus.
Kas vēl ir viņa dzīves stils? Putni, muižas, pilis...
Viņam patīk labs ēdiens, bet arī ar to ir interesanti.
Es vairākkārt esmu viņu vedis uz gurmānu restorāniem Amerikā, viņam patīk labi paēst, bet vienlaikus Hants ir neapmierināts, jo viņu visu laiku neatstāj doma, ka tajā laikā, kamēr viņš ēd, viņš varētu uzgleznot kādu gleznu.
Hants ir pilnīgi pārņemts ar gleznošanu! Viņam arī nepatīk ceļot, jo viņš vienkārši kalkulē, cik daudz gleznu pa to laiku viņš varētu uzgleznot. Hants turklāt glezno pats, viņam nav asistentu kā daudziem citiem māksliniekiem. Viņš pats glezno visu. Un tiešām – kad atnāku pie viņa uz studiju, es varu sarunāties ar viņu tikai tad, kad viņš glezno.
Un tad jūs runājat kopā ar papagaiļiem?
Jā, bet es nezinu, ko viņš mīl vairāk – mani vai papagaiļus. (smejas) Tāds viņš ir, jā. Viņš ir tik ieinteresēts glezniecībā!
Vai viņš apmeklē koncertus? Un kāda mūzika viņam patīk?
Jā, Hants apmeklē koncertus – kad glezno, viņš klausās klasisko mūziku.
Starp citu, vai viņš ir ieinteresēts un lietas kursā par to, kā notiek viņa izstāde Rīgā?
Jā, viņš vienmēr ir ieinteresēts! Un par notiekošo ir ļoti priecīgs.
