"Mums veras vaļā žalūzijas. Es domāju, ka tādējādi mums būs daudz skaistāka šī pastaiga, jo skulptūru trīs dimensijas vislabāk atklājas dabiskajā apgaismojumā," izstādē ieved tās kuratore Arta Vārpa. Redzot, kā portreti izmainās, tiklīdz tos apspīd dienas gaisma, uzreiz kļūst skaidrs, kādēļ tie jāskatās pie atvērtām žalūzijām.
Izstādei Arta Vārpa atlasījusi 12 dažādos laika posmos tapušus darbus, kas atklāj gan Leas Dāvidovas-Medenes spilgti individuālo rokrakstu, gan arī viņas stila mainību laika gaitā.
Nemainīga gan vienmēr palika viņas īpašā spēja ļoti dziļi sajust katru portretējamo personību, stāsta Arta Vārpa: "Viņa prata atrast savu personīgu pieeju katram portreta modelim, un tādējādi viņa izvairījās no formālas darba izpildes vai atkārtošanās, vai varbūt vienveidības, kuru var tomēr novērot padomju tēlniecībā. Viņas darbos to mēs absolūti neredzam, viņa ir ārkārtīgi stipra, patstāvīga, nekas no tā, ko viņa dara, nav bezpersoniski, un tas viss ir ļoti profesionāli."
Izstādi aizsāk viens no pamatīgākajiem un monumentālākajiem Dāvidovas-Medenes darbiem – Teodora Zaļkalna skulpturālais portrets. Tā ir velte viņas skolotājam un lielajam meistaram, un tajā atklājas arī viņas drosmīgā un nevainojamā formas izjūta.
"Jā, viņa uzsver viņa latviskumu, pamatīgumu, stāju, ko mēs varam nojaust arī portretā, kas ir arī pats smagākais izstādes darbs, tas sver 670 kilogramu," atklāj kuratore.
Visagrīnākais izstādē apskatāmais darbs ir 1958. gadā tapušais Rucavas zvejnieces portrets, kas izstaro sirsnību, siltumu un sirdsgudrību un kurā arī jaušama autores ļoti personiska attieksme pret modeli.
Pilnīgi citādāki izteiksmē un ekspresijā ir desmit gadus vēlāk tapušie divu aktrišu – Lilijas Ērikas un Lidijas Freimanes – portreti. Lilijas Ērikas marmorā veidotais tēls ir izteikti plastisks un gaisīgs, bet Lidijas Freimanes tēlā ir kas nospriegots un viņai kā traģēdijas aktrisei raksturīgs.
Arta Vārpa turpina: "Te ir tas izteikti pagarinātais kakls, kas arī viņai tieši 70. gados parādās, ka viņa kaut ko raksturīgu nebaidās ārkārtīgi krasi pārspīlēt, to kaklu izstiept piecas reizes garāku, nekā tas ir. Bet tas neizskatās ne pēc groteskas, ne pēc pārspīlējuma.
Vienkārši viņa īsteno ekspresiju, un tas uzreiz piešķir ļoti spēcīgu emocionalitāti darbam."
Aktiera Ēvalda Valtera portretu Dāvidova-Medene savukārt apveltījusi ar ņirbošu dzīvīgumu un lielu vitalitāti.
Gleznotājas Birutas Baumanes tēlam raksturīga emocionāli sakāpināta sejas izteiksme, bet Felicitas Pauļukas atveidojumā jaušams kas ēterisks un juteklisks.
Par veltījumu diviem dažādiem skaistumiem Arta Vārpa dēvē divus izstādes noslēdzošos darbus, viens no tiem – gleznotāja Leo Kokles mammas Martas Kokles portrets: "Portrets lielā vecumā. Man liekas, ka tas ir darbs par beznosacījuma mīlestību. Par Martu Kokli tēlniece sacīja, ka tādu mīlestību viņa nekur nav redzējusi. Šī mīlestība ir tik liela, ka spētu no sētas mieta izdzīt asnus."
Cita veida skaistums iemiesojas aktiera Harija Liepiņa portretā. Kuratore stāsta: "Par Hariju Liepiņu Medene sacīja, ka tas ir vienīgais klasiski skaistais vīrietis, ko viņa ir veidojusi. Patiesībā tas nenācās viegli, tā sadarbība bija ļoti ilga. Harijs Liepiņš arī šos seansus pie Medenes ir pierakstījis un atzinis, ka viņam sākotnēji bijis tā kā neērti no tām viņas lielajām, melnajām acīm, kas kā tādi tumši lāzeri viņu skenē."
Pati Lea Dāvidova-Medene radio intervijā savulaik atzina, ka viņu gan cilvēkos, gan mākslā saista īstums un patiesums, bet atbaidošs mākslā viņai šķiet teatrālisms, seklums un skaļš tukšums: "Pēc manām domām, māksliniekam galvenokārt jābūt patiesam. Viņam vajadzētu nodot šādu zvērestu – es runāšu patiesību un tikai patiesību! Un tad mākslas darbs arī būs neviltota liecība par savu laiku.
Mākslinieks nedrīkst tikai kalkulēt, izgudrot un deklarēt, tad viņa darbiem nekad nebūs dzīvības sulas.
Viņam ir jāpārdzīvo savi varoņi. Jāmēģina tiem pieiet pavisam tuvu klāt, lai justu pukstam viņa sirdi."
Izstāde "Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene" iekļaujas izstāžu ciklā "Paaudze", un Nacionālajā mākslas muzejā tā būs skatāma, sākot no piektdienas, 30. septembra.
