Izstādē skatāmi 20 vēlā baroka laika meistardarbi no Ļvivas reģiona. Visas pamatā ir dažādu svēto skulptūras, kas savulaik atradušās dažādās Ukrainas baznīcās. Teju visas tās mirdz zeltā un spožumā un ir ekspresīvas un dinamiskas. Tā ir atšķirīgā iezīme no Latvijas sakrālajām skulptūrām, jo mums tās nav tik ļoti greznas, taču līdzīgs bijis šo skulptūru liktenis. Proti, padomju okupācijas periodā, sākot jau ar 50. gadiem, daudzas baznīcas kā Latvijā, tā Ukrainā izdemolēja vai pārveidoja, bet tajās esošās mākslas vērtības izlaupīja vai iznīcināja. Un tieši tāpat kā Latvijā, arī Ukrainā tomēr atradās drosmīgi cilvēki, kas glāba iznīcībai nolemtos mākslas priekšmetus. Izstādē ir skatāms tieši šis izglābtais Ukrainas mantojums, tāpēc simboliski par centrālo darbu izraudzīta Svētā Joahima skulptūra, uz kuras vēl labi redzamas postīšanas pēdas.
Tās izglābšanas stāstu atklāj Rundāles pils muzeja direktore, mākslas doktore Laura Lūse: "Tajos laikos, 60. gados, Ļvivas Nacionālo mākslas galeriju vadīja leģendārs muzeologs, mākslas vēsturnieks Boriss Vozņickis, kurš ar ļoti lielu entuziasmu kopā ar saviem muzeja kolēģiem apceļoja baznīcas, kas bija pamestas, un vāca koktēlniecības un arī citus mākslas darbus, ko varēja izglābt, un iekļāva tos muzeja kolekcijā. "Svētais Joahims" simbolizē vienu no šādiem darbiem tā iemesla pēc, ka mēs redzam, cik brutāli ar šiem izcilajiem tēlniecības darbiem apgājās padomju laika periodā. Tie tika gan sazāģēti pa detaļām, gan sadedzināti, gan vienkārši pamesti kaut kur novārtā. Leģenda vēsta, ka šo darbu šiem iznīcinātājiem Boriss Vozņickis gandrīz vai ir izrāvis no rokām. Un tas ir saglabājies līdz mūsdienām."
Svētā Joahima skulptūras autors ir Johans Georgs Pinzels, kas izstādē pārstāvēts ar iespaidīgākajiem darbiem. Viņš ir visai noslēpumaina 18. gadsimta personība, nav zināms, no kurienes nokļuvis Ļvivas reģionā, bet diezgan droši zināms, ka strādājis ciešā sadarbībā ar arhitektu Bernardu Mertenu. Pinzela rokraksts liecina, ka viņam nebija akadēmiskas izglītības, tēlniecību viņš apguva amatnieciskā ceļā, bet tas nemazina viņa izcilo meistarību.
"Interjerā Pinzels ir darbojies galvenokārt koktēlniecībā. Un šeit mēs redzam divus no izcilākajiem Pinzela darbiem – viena ir "Sāpju Dievmāte" un otrs ir "Apustulis un evaņģēlists Jānis". Abas skulptūras nākušas no Visu Svēto baznīcas Hodovicā. Tas, kas Pinzelam ir ļoti raksturīgs, tā ir ekspresivitāte un ļoti spēcīga emocionalitāte, ko mēs varam redzēt arī šajos darbos," skaidro Lūse.
Īpaši izteiksmīgi Pinzels ir atainojis asaras, kas līst Marijai pār vaigu, apraudot krustā sisto Jēzu. Izstādē skatāmi arī divi Pinzela sekotāja un skolnieka Jana Obrocka darbi – Mozus figūra un Svētais evaņģēlists Jānis. Laura Lūse atklāj: "Viņam ļoti raksturīgas asas, lauztas drapēriju krokas. Gandrīz vai liekas tik asas kā žiletes šajās lauzuma vietās. Un figūras pašas par sevi šķiet, ka dejo. Nevis vienkārši novietotas altārī vai kancelē, bet izskatās, ka burtiski šajā vidē dejo."
Izstādes otrajā zālē vienkopus skatāmi dažādu – gan zināmu, gan nezināmu autoru darbi, kuros arī labi atpazīstams Ļvivas meistaru raksturīgais rokraksts un viņu interpretācijas par svēto tēliem – Svēto Dominiku, Tomu, Lūku, Mateju, Ambroziju un citiem.
"Divi no pēdējiem darbiem izstādē ir Franciska Olenska meistardarbi. Tie atveido notiesātos noziedzniekus, kurus mūku ordenis ir apžēlojis. Darbi atradušies kādreiz centrālajā altārī Svētās Trīsvienības baznīcas trinitāriešu klosterī Berestečko," iepazīstina Lūse.
Jautāta, ko simbolizē tas, ka visi šie darbi izstādes nosaukumā nodēvēti par baroka tēlniecības mistiku, viņa teic: "Mistika saistās ar sajūtu, kāda pārņem skatītāju, skatoties uz šiem darbiem, jo tie ir tik ļoti uzrunājoši un ekspresīvi. Tiešā veidā spēj cilvēkus emocionāli aizkustināt."
Kā atzīst Rundāles pils mākslas pētniecības nodaļas vadītāja, mākslas doktore Baiba Vanaga – skulptūras izcilas ar to, ka ietver sevī ne tikai pagātnes, bet pārlaicīgu, arī šodien aktuālu vēstījumu: "Pinzela "Sāpju Dievmāte", ja mēs paskatāmies viņas sejā, tad tur ir tāda liela asara. Mēs patiesībā šodien to varam asociēt ar to, kas notiek Ukrainā, bet tajā pašā laikā tas parāda to, kas notika padomju periodā, kad arī baznīcas cieta un tika glābtas. Tā kā šādā skulpturālā darbā mēs varam ieraudzīt jebkura laika sāpes un ciešanas. Un arī to skaisto, kas pēc tam var izaugt."
Ļvivas baroka meistardarbus Rundāles pils muzejā varēs aplūkot līdz augusta nogalei.
