Lai arī daudzi no radītajiem darbiem nogrimuši aizmirstībā, pateicoties restauratores Ievas Alksnes pūliņiem, Celma arhīvā rūpīgi saglabātās liecības ļauj rekonstruēt kinētiskās mākslas vēsturi un vairākus daļēji zudušus darbus.
„Caur kinētiskās mākslas darbiem mēs redzam domāšanas procesu, un kā mākslas darbi tie man šķiet interesantāki nekā tad, ja tās būtu būves, kurās parādītos padomju celtniecības trūkumi un defekti. Tieši tāpēc, ka tas ir pagātnes mirklis, kas savā ziņā gājis aizmirstībā, un tieši tāpēc nosaukums ir “Kinētiskā arheoloģija”, ka mēs savā ziņā atsedzam to, kas ir bijis aizmirsts, savā ziņā arī zudis un, protams, arī tas, ka tādā kopainā tas vairs nav ieraugāms,” stāsta izstādes kuratore Ieva Astahovska.
Izstādē aplūkojamas Celma radošā procesa skices - “Agrīnā kinētika” , kā arī “Zudusī kinētika”, kurā apvienoti darbi, kas nav saglabājušies un ko nav iespējams atjaunot.
„Caur kustību es izeju uz ļoti daudz mākslai un arī cilvēkam nozīmīgiem pasaules izjūtas līmeņiem. Mani interesē kustība - harmonizētāja un kustība, kas caur niansēm piesaista tevi un ievirza tēlainības dziļumos līdz domām, līdz pārdomām un līdz sajūtai, ka visa pasaule ir kustībā, dzīve ir kustībā, un cilvēkam jābūt ar šo pasaules kustību saskanīgā ritmā,” uzsver Celms.
Viesnīcas „Latvija” naktsbāra gaismas objekts “Dziesma”, Ukrainas elektronikas rūpnīcas pasūtījums – kinētiskā skulptūra “Pozitrons”, “Rotējošie cilindri”, ko bija iecerēts uzstādīt Daugavā pirms ietekas jūrā – ir tikai daļa no Celma idejām, no kurām daudzas tā arī netika realizētas.
“Kustībā ir kāds noslēpums! Un šis noslēpums ir tas, ko man gribas atminēt vai pietuvoties šim noslēpumam!” norāda Celms.
Iepazīties ar kinētiskās mākslas vēsturi un izjust mūžīgās kustības pievilcību Rīgas Mākslas telpā iespējams līdz decembra vidum.
