Mīlestībai mākslinieki pievēršas ar degsmi un neatlaidību. Populārajā mūzikā ir jāpacenšas uzmeklēt vokāla izpildījuma dziesmu, kurā būtu runa par ko citu, ne jūtām, kaisli, ilgām un dažādiem mīlnieku tipiem. Protams, eleganti risināts romantisks stāsts filmā aizrauj un ir ne vien populārs, bet arī visnotaļ dabisks intrigas uzturēšanas paņēmiens. Tas ir skaisti! Līdzīgi īstenai draudzībai: ikvienam pazīstamām vai kārotām attiecībām, kuras aizkustina. Tāpēc izvēle par labu šādai tēmai ir izaicinoša, īpaši, ja to piesaka nosaukumā. “Love Re-search” (mīlestības pētījums) ir jaunākā fotomākslinieces Annemarijas Gulbes izstāde, kura ISSP galerijā būs skatāma līdz 29. augustam.
Notikumu apvij skandāla aura.
Kādam nebija labpatikuši plikumi fotogrāfijās – tos Berga bazārā var saskatīt no ielas. Tika zvanīts galeristiem, sūdzēts. Tādēļ bildēm priekšā piekārtas drapērijas un izstāde kopumā veiksmīgi papildināta ar buduāra elementiem, piedāvājuma efektu tikai pastiprinot. Plikumi bildēs nav diez ko piedauzīgi – puskaili jaunieši, kuri ballītē skūpstās, viens otram intīmi pieskaras vai divatā sēž vannā. Konflikta iemeslus un apstākļus man neapstāstīja, un tā ir labi, jo strīds ir triviāls. Nu jau pornogrāfija tiek gana daudz apspriesta publiski un mākslā aktualizē jautājumus par intimitātes atveidojumu, līdz ar to šāda incidenta dīvainību var atstāt pafantazēšanai un šokējošām mistifikācijām.
Izstādes nosaukums ir precīzs, jo bildēs rādītas situācijas, kurās ir ko pētīt un meklēt. Jaunieši visādi izdarās, ir tuvumā, iestudē kāzas, tēlo striptīzu, bet redzētajā nav jūtams ne miņas mīļuma, maiguma, iemīlēšanās, pat ne seksapīla, seksīguma, ņemot vērā, ka izplatītākais mīlestības izprašanas scenārijs noris caur gultu un dažādām simpātijām, patikām. Tomēr arī tad no viena pie otra tu nonāc zinošāks un vienmēr abu romantiķu starpā uzšķiļas liesma. Atliek tikai ļauties, ieklausīties jūtu skanējumā un izzināt.
Mīlestība ir viena no tām dzīves parādībām, līdzīgi mākslas darbam, kuru iespējams novērot un pētīt darot.
Ar mīlestību ir stipri grūtāk nekā ar draudzību, jo tā neparedz distanci, vienu no būtiskiem pētījuma aspektiem. Ne velti par intīmām lietām runā netieši. Tāpēc Gulbes izstādes piedāvājums ir tik saistošs un plikumu incidents tik triviāls.
Mīlestību nav iespējams pētīt, līdzīgi, teiksim, beigtas vardes iekšu pētījumiem bioloģijas nodarbībās. Mīlestību var uzzināt, tikai iemīloties un mīlot, bet ar pētīšanu tad ir kā ir, ja vien nevēlaties otram maitāt dzīvi. Gulbe uzsver, iespējams, mānīgi, ka vēl nav bijusi Erota varā, tātad, viņai atkrīt vienīgā jēgpilnā iespēja šī fenomena pētniecībai. Bet tas nekas, jo tur, kur fotogrāfe apgrozās, meklētais nav atrodams. Līdzīgi kā Ievas Raudsepas izstādē “Tā varētu tevi arī aprīt”, kura ISSP galerijā bija skatāma pagājušogad. Raudsepas stāsts ir liriskāks, par kuģa braucienu un nozudušu draugu, tomēr jauniešu “tuvības meklējumi”, vismaz atmosfēriska noskaņojuma līmenī, arī šajā darbā ir jūtami.
Es dzīvoju laikā, kad ļoti gribējās būt 18 gadus vecam un patstāvīgam. Tādēļ savu pieaugšanu neatceros kā sāpīgus un bezmērķīgus meklējumus. Neveiklu bamsīšanos te stenderē, te stikla durvīs, te paklupšanu uz līdzenas vietas gan. Tomēr katru kliedzošo neatbilstību mākslas piedāvātajai elegancei (piemēram, kapteiņa Blada odisejā) savās romantiķa gaitās panesu ar stāju.
Droši vien tāds uzstādījums var liegt izgaršot bērnību un pārejas laiku pieaugušā kārtā.
Noteikti ir svarīgi par to diskutēt. Un Gulbe piedāvā skatuvi sarunai.
Jaunība ir ne mazāk aizraujoša par bērnību, un mīlestība ir kas tāds, ko vari sākt iepazīt kopš mazotnes (atceramies Toma Soijera pavadīto laiku ar draudzenīti, sēžot un pļāpājot blakām, un buču). Sekss jaunībā ir viena no svarīgām lietām, kurai pievērsties vairs nav revolucionāri, izņemot reta dīvaiņa acīs. Bet aizraujoša tā kļūst, kad runa nav tikai par aporētiskām un eksistenciālām problēmām, pat ne izaicinājumiem, bet visu, kas ar to saistās.