Kultūras rondo

Jaunatnes teātris, teātris, ar kura izrādēm uzaugušas vairākas paaudzes

Kultūras rondo

Kuraž Krišs (Kārlis Zvejnieks) savos darbos uzcēlis pieminekli ventiņu valodai

Barikāžu laiks izmaina arī noskaņojumu mākslinieku aprindās

Atmodas laika noskaņojums mākslā – sevi piesaka «robežpārkāpēji»

2021. gada janvārī aizvadīta barikāžu piemiņas 30. gadadiena. Pagājušā gadsimta 80. un 90. gadi ir pagrieziena punkts ne tikai politiskajā ziņā. Noskaņojumu maiņa bija manāma arī mākslinieku aprindās – sevi piesaka mākslinieku “robežpārkāpēju” paaudze.

Termins “robežpārkāpēji” Latvijas jaunāko laiku mākslas vēstures leksikonā ieviesies, pateicoties mūziķim, māksliniekam un arhitektam Hardijam Lediņam. Viņa spriedumu Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ņēma par virsdevīzi izstādei, kura 2005. gadā apkopoja 80. gadu nogales un 90. gadu sākuma mākslas izpausmes. Mākslas centra vadītāja Solvita Krese Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta, ka

tābrīža aktīvie mākslinieki bija kā antenas, kuras jūtīgi uztvēra ārzemēs valdošo radošo strāvojumu vibrācijas. Tas nozīmēja gan saturisku, gan formālu meklējumu ceļus.

Solvita Krese skaidro: “Viņi [mākslinieki] gāja ārā no ierastās sociālistiskā reālisma tradīcijas, kas tajā laikā jau sen bija atmirusi, eksperimentējot ar formu, sapludinot dažādus žanrus, ienesot tam laikam jaunus medijus – video, performanci, akciju mākslu [..], kas līdz šim laikam nebija pielietoti Latvijas mākslas scēnā. Protams, tas viss tika kāri uztverts, kā uz mušpapīra noķerts. [..] Otra nozīme [..] – tie bija mākslinieki, kas tiecās savā veidā pārkāpt tās robežas, esot ļoti kritiski pret tā laika pastāvošo iekārtu, pret tā laika ideoloģiju, [..] riskējot atklāti nostāties pret tā laika varu. Tie bija 80. gadi, un tad tas viss bija daudz maigāk. Treškārt – sākās fiziska robežu šķērsošana. Tas bija laiks, kad Latvijas mākslinieki devās uz Rietumberlīni. Mēs varam runāt par paaudzi, par kopumu, kas dažādos veidos pārkāpa šīs robežas. Tā ir tā mākslinieku daļa, kas būtu skatāma neatkarības atjaunošanas kontekstā.”

Solvita Krese mākslinieku “robežpārkāpēju” pulkā piemin Oļegu Tillbergu, Kristapu Ģelzi, Ojāru Pētersonu, Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu. Mākslinieks un dzejnieks Andris Breže bija viens no tiem, kurš varēja izbraukt uz Rietumberlīni un piedalīties grupas izstādē. Pirms tam viņam šķitis, ka tā arī nodzīvos savu dzīvi, ne reizi netiekot aiz Padomju Savienības robežām.

Iespēja doties uz Rietumberlīni radās, pateicoties Rietumberlīnes mākslinieku apvienībai un tās vadītājam, kreisi noskaņotajam māksliniekam Valdim Āboltiņam, kurš iepriekš jau bija noorganizējis Maijas Tabakas personālizstādi. Viņam esot radusies ideja par plašāku latviešu mākslinieku grupas izstādi. To pats Āboltiņš vairs nepiedzīvoja, bet viņa ieceri īstenoja latviešu mākslā ieinteresēti vācieši. Atgriešanās pēc Rietumos pavadīta mēneša nāca ar īpatnu realitātes kontrasta sajūtu.

“Bija tāda sajūta, ka tu ej un nevari ieraudzīt kādu analogu, ar ko varētu salīdzināt, piemēram, to Rietumu pasaules līmeni ar to līmeni, kas šeit.

Līdzības bija tikai tādas, ka ir zāle, akmens, debesis un koki, bet jebkas, kam pieskārusies cilvēka roka vai intelekts, tas viss bija atšķirīgs,” atceras Andris Breže.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese 80. un 90. gadu mākslas redzējuma rakursa nomaiņu saista ar leģendāro izstādi “Daba. Vide. Cilvēks”, kuru pēc atklāšanas Pēterbaznīcā 1984. gadā partijas funkcionāri ļoti ātri apstādināja. Viņa stāsta, ka tur parādījās jaunie mediji – performances, vides māksla un instalācijas. Tajā laikā Kristaps Ģelzis radīja vienu no pirmajiem latviešu video darbiem, kas saucās “Mūris”. Solvitas Kreses ieskatā tā bija diezgan ilustratīva reference par to, kā jutās Padomju Savienībā dzīvojošie. Par šiem jaunajiem meklējumiem lielākoties zināja tikai mākslas cienītāji. Plašāku auditoriju bija iespējams sasniegt, pateicoties Mākslas dienām vai Kino dienām. Bieži vien tieši šo it kā īslaicīgo notikumu laikā  izdevās realizēt provokatīvas lietas.

Kaut arī radošo virmojumu Rīgā netrūka, Andris Breže norāda, ka iekšējo pacēlumu ātri vien varēja zaudēt, izejot ielās, kas bija pilnas ar dažādos militāros formastērpos ģērbtiem cilvēkiem. Un tomēr – notikumi risinājās par labu tam, ka drīz vien šīm dažādajām militārajām formām un to nēsātājiem nācās atgriezties plašajā Krievzemē – kur nu kuram no tiem bija mājas. Sākās jauns posms gan radošajā, gan politiskajā realitātē. Grūts un neērts – tomēr pašiem savs un savā valstī. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt