Ekspozīcijā apskatāmi gandrīz 100 darbi, kurus veidojuši vairāk nekā 40 dažādu paaudžu autori – sākot ar vecmeistariem un beidzot ar jaunākās paaudzes māksliniekiem.
Izstādes idejas pamatā ir vēlme parādīt Latvijas tēlniecības tradīciju attīstību un daudzveidību pēdējo 100 gadu laikā, izceļot izcilākās šīs jomas personības.
“Konsultējoties ar cienījamiem tēlniekiem, Mēriju Upenieci, gājām cauri muzeju un Mākslinieku savienības muzeja fondu autoriem. [Noskaidrojām], kas bija nozīmīgākās personības, kas devušas pavērsienu un vai kādu jaunu stilistiku principu izmantojuši. Šos autorus mēs tā kā izvēlējāmies,” izstādes tapšanu raksturoja kuratore Ligita Breģe.
Kaut arī izstādē aplūkoti pēdējie 100 gadi, Latvijas tēlniecības pirmsākumi ved senākā pagātnē. Stingru pamatakmeni tajā likuši Pēterburgā un citviet Eiropā skolojušies meistari.
“Kā tēlnieks Jānis Zariņš teica – tas ir Zāle ar savu heroismu, Zaļkalns, kas sniedz estētiskumu ar savu plastiskumu un Zemdega ar savu garīgumu,” norādīja mākslas zinātniece Baiba Gusta. “Ir divas līnijas. Viena ir konstruktīvi robustāka, būvēta formveidā, un otra ir plastiski jutīgāka.”
Pagājušā gadsimta vidū Latvijas tēlniecībā attīstījās un uzplauka portretu žanrs.
“Pārsvarā mākslinieki mīlēja, protams, veidot sev tuvos cilvēkus, no savas kultūrvides. Kolēģi vai rakstnieki. Un arī, protams, pašportretus. Interesanti, ka 70. gados ienāk tāda paaudze ar Valentīnu Zeili un Ojāru Breģi,” stāstīja Gusta.
Pagājušā gadsimta izskaņā Latvijas tēlnieki vairāk pievērsās dažādu formu un materiālu izteiksmes līdzekļu attīstībai. Kā pastāstīja Baiba Gusta, materiāli mainās līdzi laikam – tiek izmantots gan alumīnijs, gan nerūsējošais tērauds.
Ikgadējas tēlniecības izstādes Rīgas Svētā Pētera baznīcā tiek rīkotas kopš 1991. gada, bet šo, Latvijas tēlniecības simtgadei veltīto darbu retrospekciju “Ceļš”, varēs aplūkot līdz 26. augustam.
