Savas versijas par slavenu klasiķu darbiem izstādē radījuši 11 mūsdienu mākslinieki. Viņu vidū Krišs Salmanis, kurš iedvesmojies no Anšlava Eglīša gleznotā Ērika Ādamsona portreta. Lai radītu savu mūsdienu interpretāciju, Krišs rūpīgi iedziļinājies arī abu mākslinieku attiecību stāstā - īpaši viņu vēstulēs. „Bija sasodīti interesanti. Sākotnējās vēstules ir tādas delverīgas, pēc tam tajās jau parādās globālas apceres,” saka Salmanis.
Jaukākais, ko atklāj vēstules, ir abu mākslinieku skaistā un ilgā draudzība, kas sākotnēji izaugusi no sāncensības. „Tas īsais stāsts ir tāds, ka Eglītis bijis šokā, kad uzzinājis, ka Rīgā ir vēl viens tāds pats švītiņš kā viņš, kuram esot perfektākās zināšanas par angļu modi. Teiksim, krekla apkaklīte viņam esot tieši divi centimetri virs žaketes apkaklītes. Pēc tam viņi to esot pat ar lineālu mērījuši, vai viss ir pareizi. Tad no tādas nelielas sāncensības izveidojās dziļākas draudzības saites un abpusēja cieņa,” atminas Salmanis.
Šis draudzības stāsts Krišam Salmanim saistījies ar ko skaistu, bet arī netveramu un ēterisku, tādēļ viņš no tā izdestilējis smaržas, kas arī būs viņa mākslas darbs šajā izstādē. Smaržas saucas „Brazīlijas taureņi”, jo tā Eglītis un Ādamsons viens otru dažkārt dēvējuši. Kādas notis smaržās būs dominējošās? „Jābūt kaut kam uz zaļas zāles pusi un zemes smarža drusciņ, un varbūt mazliet sviedri arī, jo daudzas no tām vēstulēm ir ceļojušas no vieniem laukiem uz otriem. Lai arī viņi tur apspriež angļu dzeju un pasaules ģeopolitiskās aktualitātes, tomēr šī pasaules pilsoņu attieksme ir radusies, dzīvojot laukos,” uzsver Salmanis.
Jāņa Jaunsudrabiņa gleznas un viņa rakstītās vēstules no Gruzijas kalniem savukārt iedvesmojušas mākslinieci Lauru Prikuli. Viņa strādā ar Jaunsudrabiņa grāmatu rokā, kurā zīmīgāko citātu vietās ielikusi spilgtas norādes. Par Jaunsudrabiņa kalnu izjūtām, viņa valodas ritmu un plūdumu Laura Prikule reflektēs savā darbā, kas būs apskatāms uz muzeja sienas. „Katrā ziņā arī mākslinieka vai rakstnieka process, ko viņš noiet, arī ir tādi kalnā kāpšanas eksperimenti, un tajos arī var saskatīt tās pašas aizas un virsotnes,” pauž Prikule.
Māksliniece Zane Raudiņa izstādē savukārt rādīs videoinstalāciju, kas skatītājam ļaus iztēloties okultisma seansu, kādā savulaik iesaistījusies Mirdza Ķempe, kontaktējoties ar savu favorītu - Napoleona kara ģenerāli Jermolovu. Kā atzīst Rakstniecības muzeja pārstāve Inga Surgunte - šis attiecību stāsts arī pašiem muzeja darbiniekiem šķiet visamizantākais: Jermolova portretu Ķempe ieraudzījusi Ermitāžā un kļuvusi pilnīgi apsēsta ar šo personību.
Izstāde, kurā līdzās klasiķu darbiem būs skatāmas to interpretācijas mūsdienu mākslinieku sniegumā, Rakstniecības un mūzikas muzejā tiks atklāta rīt. Tā iezīmēs arī kādu būtisku atšķirību starp māksliniekiem toreiz un tagad - ja pirms 100 gadiem mākslinieki tika uzskatīti gandrīz vai par praviešiem un izredzētajiem, kurus dievināja un pielūdza, tad šodien mākslinieka tēls vairāk saistās ar intelektuālu profesionāli, kas tieši tāpat kā citi - dara savu darbu.
