Labrīt

Jānis Lūsēns 60.jubileju sagaida ar bagātu programmu

Labrīt

Rīgas Krievu teātrī Māra Ķimele iestudē izrādi "Jūras vējš"

Izstāžu zālē "Arsenāls" atklās vērienīgu Lidijas Auzas glezniecības izstādi

Atklās līdz šim apjomīgāko gleznotājas Lidijas Auzas darbu izstādi

Izstāžu zālē “Arsenāls” ceturtdien atklās pirmo tik apjomīgo gleznotājas Lidijas Auzas darbu izstādi. Būs skatāmas 100 viņas gleznas, kas atlasītas no muzejiem, galerijām un privātkolekcijām.

Vienreizējs notikums – uz Rīgu būs atvesti arī četri monumentālie sienas gleznojumi, ko māksliniece 70. gados radīja Talsiem un kas joprojām turpina rotāt Talsu interjerus.

Lidijas Auzas aktīvais darbības laiks bija pagājušā gadsimta 60. līdz 80. gadi. Viņai raksturīgs ekspresīvs glezniecības stils, košas krāsas un lakoniska domas izteiksme.

“Ir mākslinieki, kas nododas savam radošajam darbam un plašāk par citiem vai mākslas dzīvi kopumā tik ļoti neinteresējas, nav tik sabiedriski aktīvi. Lidija Auza ir tieši pretēja. Viņa bija ārkārtīgi aktīva, viņa gana daudz konfliktēja un būtībā visu savu dzīvi cīnījās par laikmetīgu mākslu un laikmetīgām mākslas izpausmēm,” uzskata izstādes kuratore Ilze Putniņa.

Kā stāsta Putniņa – pati Lidija Auza savukārt regulāri saņēmusi kritiku par savu modernismu, tolaik dēvētu par formālismu.

Lai arī Lidija Auza ir mākslas profesionāļu aprindās ļoti labi pazīstama māksliniece, viņas veikums jau visai ilgus gadus nav pienācīgi izcelts, un tagad to pilnā mērā īstenos viņai veltītā izstāde “Arsenālā”. Būs skatāmas 100 gleznas, tapušas 40 gadu garumā, viss sāksies ar diplomdarbu.

“Šo diplomdarbu viņa izstrādāja pie Jāņa Liepiņa. Pēc akadēmijas beigšanas viņas galvenā tēma bija balets. Impresionistiskā garā gleznotas baleta studijas, aizkulišu ainas. Un tad sākās arī tādas stilizācijas, bet tajās vēl nejūt to viņas pārliecību vai izrāvienu,” skaidro Putniņa.

Sešus gadus Lidijai Auzai nevedās iestāties Mākslinieku savienībā, jo viņai pārmeta lielu tēmu trūkumu.

Radikāls pavērsiens mākslinieces dzīvē notika 1961. gadā, kad viņai tiem laikiem gluži vai neticamā kārtā ļauj apciemot māsu Anglijā.

“Viņa dodas uz Londonu, tad, protams, ir iespēja apskatīties pasaules meistarus oriģinālā, un tas ir viņai tiešām milzīgs pamudinājums un arī satricinājums, un viņa saprot, ka viņai vienkārši vairāk nav baiļu no cenzūras, no kritikas. Un atgriežoties šeit, viņa diezgan drīz pēc tam dodas uz radošo namu Krimā, kur top brīnišķīgas kartona skices, kas ir radikāli atšķirīgas no tā, kā Lidija strādājusi līdz šim. Teiksim, Ojārs Ābols ārkārtīgi atzinīgi novērtē šos jaunos darbus. Varētu teikt, ka ar šo brīdi arī sākas Lidija Auza un viņas mākslas ceļš,” stāsta Ilze Putniņa.

Lidijas Auzas darbiem svarīgs impulss ir ainava, bet viņai tā kļūst par formu citam saturam un raksturo viņas pašas cilvēcisko pozīciju un urdošo nemieru.

Viņas mākslā ir arī īpašs plastiskums. Krāsu viņa miksē ar PVA temperu un dažādiem neierastiem materiāliem – metāla spirālēm, plastmasas vāciņiem, zvejas tīkliem un spoguļa lauskām.

Tādējādi rodas gleznieciski it kā nevaldāms blīvums, kas arī kļūst par ļoti interesantu simbolisku valodu.

Par viņas mūža galveno darbu uzskatāms tā sauktais Talsu cikls. Lielformāta sienu gleznojumi tapuši no 1973. līdz 1980. gadam speciāli vairāku Talsu iestāžu interjeriem.

40 gadus tur nostāvējuši, tie nu atceļojuši uz izstādi Rīgā un izstādē patiešām pārsteidz ar savu grandiozo vērienu un vienlaicīgi vizuālo smalkumu.

“Šis ir Talsu cikls. Tas ir man zināmais lielākais Latvijā gleznojums. Un tas ir tīrs gleznojums. Lidija Auza bija ilgstoši krājusi angļu krāsas. Ik pa laikam Mākslinieku savienībā varēja iegādāties arī ārzemju krāsas, kurām bija tonalitāte vai krāsu spektrs interesantāks. Un tā arī šajos gados tapa gan cikls “Kurzeme”, gan divi gleznojumi Talsu laulību pilij, gan viens skolai,” skaidro Putniņa.

“Staigājot pa Talsiem un pēc tam ieraugot šo ciklu, ir sajūta, ka tiešām Talsos ir šādi ceļu virpuļi un, no kuras vietas paskaties, tur atkal parādās tāds ezeriņš, tāds kalns. Un sajūta, ka caur Talsiem vijas tādas plūdenas ceļu lentas. Nu Lidija to skaidro arī kā cilvēka dzīves ceļu,” turpina izstādes kuratore.

Viņa arī akcentē – Lidijai Auzai bija ļoti svarīgi atstāt no sevis savu darbu Latvijai. Tas ir viņas veltījums, viņas doma par Latviju. Lidija Auza mūžībā aizgāja neilgi pēc tam, kad tikko bija sācies Latvijas ceļš uz neatkarību – 1989. gadā.

Līdz šim visplašāko viņas izstādi atklās ceturtdien  izstāžu zālē “Arsenāls”.

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti