Mākslinieks Andris Eglītis, šķiet, eksperimentē ar skatītāja uztveri un fantāziju, jaunāko darbu ciklā “Pāreja” mēģinot uzgleznot pāreju no plaknes uz telpu, no priekšmetiskā un abstrakto, no banālā uz skaisto.
Vaicāts, cik daudz vajadzīgs, lai taptu glezna, mākslinieks atzīst: "Tā glezna laikam ir kultūrā tik dziļi iesakņojies fenomens, ka tas ir priekšmets, uz kuru skatās īpašā veidā, savādāk nekā uz sienu, krēslu vai kaut ko citu."
Mākslinieks lēsa, ka gleznai piemīt kaut kāda maģiska īpašība, ka tā "uzreiz darbojas kā glezna". "Skatoties uz kaut ko kā uz gleznu, tu ieej tajā glezniecības jeb … mākslas cita veida nosacījumu telpā," sprieda Eglītis.
Gleznotājam un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējam Andrim Eglītim pašam bijis interesanti vērot, kurā brīdī beidzas nokrāsots laukums un sākas glezna.
"Man tāds loģisks turpinājums interesei par materiāla, attēla un telpas attiecībām, par to, ka tā glezna ir kaut kāda iluzora telpa, un vienlaicīgi tas ir amatniecisks darinājums, tāds iztēles lauks," noteica mākslinieks.
