Kultūras ziņas

Dailes teātra jaunā sezona

Kultūras ziņas

Gleznotāja J. Pīgožņa jautrie memuāri

Garāmgājēju portreti pastelī

Atklāj Baibas Vegeres personālizstādi «Garāmgājēji»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 „Pastelis ir virsmas tehnika, kas ļauj realizēties garīgām vibrācijām,” tā pasteļglezniecību savulaik raksturojis Kurts Fridrihsons. Latvijā šīs tehnikas uzplaukums bija pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, bet šobrīd pasteļglezniecība ir retums. Viena no māksliniecēm, kas tai palikusi uzticīga joprojām, ir Baiba Vegere. 

Viņas personālizstādi „Garāmgājēji” trešdien atklās galerijā „Daugava”. Tajā pasteļa tonālo smalkumu un krāsu toņu dziļumu varēs novērtēt visā tā krāšņumā.  

Baibas Vegeres personālizstādi veido dažādu gadu darbu izlase. Lielākoties tie ir portreti, kas ir māksliniecei tuvākais žanrs. Viņas portreti ir kas daudz vairāk par cilvēka fiziskā veidola fiksāciju, tie ir dziļi un jūtīgi cilvēka iekšējās pasaules atspulgi.

Ļoti svarīga Baibas Vegeres portretos ir acu, bet jo īpaši roku valoda. Rokas var būt maiguma pilnas, svētījošas, koķetējošas vai vienkārši klēpī gulošas, taču ar savu plastiku un ritmu tās vienmēr aktīvi līdzdarbojas tēla atklāsmē. „Man ļoti, ļoti patīk rokas, tādēļ es ar viņām „krāmējos”. Man ļoti patīk, kā tās savijas un savirpinās, šis roku ritms,” atzīst Baiba Vegere.

Jau kopš savu radošo gaitu sākuma Baiba Vegere bijusi uzticīga tieši pastelim. Viņa to dēvē par ārkārtīgi valdzinošu tehniku ar neizsmeļamām iespējām. Ar lielu baudu viņa joprojām eksperimentē ar šīm iespējām vai, kā pati saka, ļaujas pasteļa nejaušībām. Šīs nejaušības ir pamats vēl vienai pasteļa pozitīvai īpašībai - to ir ārkārtīgi grūti nokopēt.

„No pasteļa ir ļoti grūti uztaisīt kopiju. Es, piemēram, strādāju uz audekla, tas ir ļoti plāns, tas vibrē, kad es velku pa to ar krītiņu. Atkarībā no mana garastāvokļa, man, piemēram, var „pašļūkt” roka, bet tieši no tā veidojas kas pilnīgi netverams, un to atkārtot vairs nevar,” saka Baiba Vegere.

Ar saviem darbiem Baiba Vegere maina arī tradicionālos priekšstatus par pasteļgleznojumiem raksturīgo krāsu gammu.

 „Kādreiz par pasteli Indulis Zariņš arī teica: „Ai, nu tur jau tie rozā un zilie toņi…”. Ar to domādams, ka pastelis ir tāds ļoti „salds”. Un tad es sev mēģināju pierādīt, ka var taču arī citādāk strādāt ar pasteli, ka tas nav tikai „salds”, ka ar to var izteikt arī dramatiskākas un nopietnākas lietas,” atklāj māksliniece.  

Izstādē viens no emocionāli iespaidīgākajiem ir tieši skarbi nopietnās tematikas darbs, kas saucas „Bolderājas madonna”.

Galerijas „Daugava” vadītāja, mākslas zinātniece Anda Treija raksturo Baibu Vegeri kā ļoti meistarīgu un virtuozu pasteļu gleznotāju, un izstāde ir lieliska iespēja par to pārliecināties.  „Pastelis pats par sevi šodien ir retums. Tā ir tehnika, kas vairāk runā par cilvēka gara pasauli, par viņa emocijām, noskaņām. Pastelis atklāj dvēseles vibrācijas - kā teicis Kurts Fridrihsons,” saka Anda Treija.

Pati māksliniece, vaicāta, kādēļ pasteļgleznošana šodien ir liels retums, skaidro, ka tas galvenokārt ir tādēļ, ka pastelis ir kaprīzs materiāls, tas ir ļoti uzmanīgi jāglabā un jātransportē, bet cilvēki mūsdienās nelabprāt izvēlas nodoties kaut kam tik tehniski sarežģītam.

Baibas Vegeres personālizstāde „Garāmgājēji” galerijā „Daugava” būs skatāma līdz 4.oktobrim. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti