Igora Dobičina vadībā atjaunotajā Kārļa Zāles piemineklī “Sērojošā māte” atainota pār rozēm noliekusies sērojoša sieviete, un tas ir veltīts 1941. gadā Raganas kaujā kritušajiem jauniešiem.
Darbu pie pieminekļa atjaunošanas 2020. gada februārī sāka tēlnieks Igors Dobičins, viņš sarunā ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras Rondo” stāstīja, ka iespēju robežās piemineklis un visas tā detaļas ir atjaunotas Kārlim Zālem atbilstošā valodā.
Tēlnieks arī atzina, ka izjutis lielu atbildības sajūtu, strādājot pie Kārļa Zāles pieminekļa atjaunošanas: “Šis man personīgi un tiem māksliniekiem, kas ar mani strādā, piemēram Ansim Dobičinam, kas veica pieminekļa konkrēto restaurāciju un protezēšanu, ir ļoti būtiski, jo tas tomēr ir Kārļa Zāles darbs, ko, iespējams, pabeidza viņa mācekļi, kuri to uzstādīja pēc viņa nāves. Zem šī vārda strādājot jau vien ir liela atbildība.
Tas ir unikāls ar to, ka tas ir gandrīz vienīgais darbs Otrā pasaules kara laikā, kas tika uzstādīts par piemiņu latviešu pusē kritušajiem, nevis sarkanajā pusē kritušajiem.”
Tēlnieks arī stāstīja, ka darbs pie pieminekļa restaurācijas nav bijis viegls: “Darbs bija sarežģīts, jo tas ir kapu lauks. Tā ir gan kapa vieta, kas ir zāģēta šūnakmenī un smilšakmenī, izmantojot tās pašas plāksnes, kas izmantotas Brāļu kapiem. Arī pats veidojums; jau šobrīd mums bija neticami smagi to demontēt un dabūt uz darbnīcu un atpakaļ. Iedomājaties, kā tas bija toreiz, kad gandrīz vai divas tonnas smags objekts tika transportēts no ceļa līdz kapa laukam. Cieņa ir pret cilvēkiem, kas to paveica. Un protams, nosodījums pret tiem, kas veica šo politisko vandālisma aktu, nodauzot nost detaļas. Piemineklis gandrīz piecdesmit gadus bija bez aprūpes un apkopes.”
Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane stāstīja par vēsturiskajiem notikumiem, un cilvēkiem, kuru piemiņai tika izveidots Kārļa Zāles piemineklis: “Inčukalns ir tāda stratēģiska vieta gan 1917. gadā, gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Brīvības cīņās un arī Otrā pasaules kara laikā. Tie ir vārti uz Rīgu. Tā arī 1941. gada jūlijā šajā apkārtnē risinājās sadursmes, krievi gāja prom, vācieši nāca iekšā, veidojās pirmās partizānu vienības, arī Vidzemes karavīri tika atbrīvoti. Un tā 1941. gada 4. jūlijā pie ceļa Rīga–Valmiera notika militāra sadursme, kurā gāja bojā karavīri, partizāni, kopā deviņi puiši, jauni cilvēki. Tā kā notika arī kara darbība, nejauši gāja bojā arī inčukalnietis, mūziķis Raimondu Miša, kā mums ir rakstīts liecībās. Visi šie puiši tika atvesti uz Inčukalnu. 6. jūlijā viņi tika apglabāti Inčukalna Vecajos kapos, kas toreiz bija pavisam jauni kapi.”
Freimane arī norādīja, ka pieminekļa atjaunošana Inčukalna pašvaldībai ir īpaši nozīmīga: “1944. gadā godājami tika uzlikts Kārļa Zāles piemineklis. Mums tas ir īpaši, tāpēc ka Kārlis Zāle no 1938. gada līdz 1942. gada februārim, kad viņš devās mūžībā, dzīvoja Inčukalnā. Diemžēl šis piemineklis 1960. gadu sākumā uzspridzināts kā tāda nevajadzīga latviskuma liecība. Un tikai 1988. gadā ļoti aktīvi cilvēki, kas atjaunoja Brāļu kapu piemiņas vietas visā Latvijā, atjaunoja arī šo Inčukalna pieminekli. Cēla augšā, bet man vienmēr sirds sāpēja, par to, cik tas ir sliktā stāvoklī. Tā Inčukalna pašvaldība nolēma atbalstīt šo projektu un to atjaunot.”
Kārlis Zāle veidojis arī Latvijas simbolu – Brīvības pieminekli – un bija viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu monumentālās tēlniecības meistariem.
