"Pasaka par vērdiņu " ir slavenākā animācijas filma, ko Arnolds Burovs radījis ciešā sadarbībā ar mākslinieku Gunāru Cīlīti. Bet viņu kopdarbs ir arī filmas "Pigmalions", "Dullais Dauka" un "Vanadziņš", kas visas iekļaujas mūsu mākslas zelta fondā.
Filmas lellēm piemīt īpaša izteiksmība un plastika, kas trāpīgi raksturo arī viņu iekšējo pasauli. Cīlītis ļoti talantīgi strādājis ar gaismēnām, leļļu skulpturālo formu, kā arī dažādām niansēm, piemēram, filmas "Dullais Dauka" kolorīts ir vienmuļš, pelēkzaļos brūnos toņos, kas simbolizē arī sastingušo dzīvi, un tikai Dullā Daukas acis ir zilas, kas atklāj viņa atšķirību un alkas izzināt pasauli.
Gunāram Cīlītim kā animācijas filmu māksliniekam veltīta viena no izstādes sadaļām, tajā skatāmas gan filmas, gan oriģinālās lelles no "Dullā Daukas", gan ilustrācijas grāmatai "Pasaka par vērdiņu".
Kā saka izstādes kuratore Ilze Putniņa, šo sadaļu ieraugot, skatītājs uzreiz sapratīs, ka pazīst Cīlīša veikumu, kaut arī viņa vārds pirmajā brīdī var šķist svešs: "Šī izstāde kā reiz ir tas pārsteigums, ka patiesībā cilvēki Cīlīti zina, viņi ir šķirstījuši grāmatas un žurnālus ar viņa ilustrācijām, skatījušies televīzijā viņa veidotās filmas, bet viņi nezina, ka viņi to zina."
Izstāde atklāj Gunāru Cīlīti arī kā izcilu grāmatu mākslas profesionāli, viņš radījis ilustrācijas Alberta Bela, Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa grāmatām, viņš ir vāka autors Skujiņa grāmatai "Gulta ar zelta kāju".
Cīlītis zīmējis arī karikatūras žurnālam "Dadzis", ko arī var apskatīt izstādē, tāpat kā nelielu video fragmentu par latviešu karikatūristu ikdienu.
Lai arī Cīlīti vairāk pazīstam kā grafiķi un karikatūristu, viņš pats sevi juta kā gleznotāju, bet vienmēr gadījās kas tāds, kas viņu no gleznošanas aizveda sāņus.
Arī izstādē gleznu ir salīdzinoši maz, bet par katru no tām ir īpašs stāsts. Arī par 1955. gadā tapušo diplomdarbu "Pie grāmatu galda". Ilze Putniņa atklāj: "1956.gadā šis diplomdarbs tika aizsūtīts arī uz Maskavu, uz Vissavienības jauno studentu diplomdarbu izstādi un tur tika atzinīgi novērtēts. Diezgan ticami, ka tas cilvēks, kas šķirsta grāmatu aiz tās gaišās meitenes muguras, varētu būt arī Cīlītis pats, jo viņam ūsas ir no 1947. gada. Šajā laikā viņš izstrādāja savu māksliniecisko tēlu – tas ir platmale, ūsas un mūžam kūpošie cigaretes dūmi virs galvas. Tāds Cīlītis bija, tādu viņu atceras."
Izstādē skatāms arī 50. gadu nogalē tapušais "Pašportrets uz tilta", kas bija eksponēts LPSR 2. jauno mākslinieku darbu izstādē, izraisīja neiedomājami lielas diskusijas un atstāja spēcīgu ietekmi uz Cīlīša turpmāko ceļu mākslā.
Ilze Putniņa skaidro: "Tur patiesībā nebija nekā tāda, kas varētu izpelnīties tik šausmīgu kritiku. Bet tika pārmesta skatīšanās Rietumu formālisma virzienā, jaunā cilvēka bezmērķīga staigāšana pa tiltu. Interesanti, kur viņš tā dodas pretvējā? Bet vēl, lai tā pāraudzināšana būtu pamatīgāka, tad arī pieķērās klāt Cīlīša darbam žurnālā "Zvaigzne", ka tas ir eklektisks, sadrumstalots un neatbilst padomju dzīves veidošanas pamatprincipiem.
Reizēm uznāk tādas kā paraugprāvas, un šī tāda arī bija – audzinoši moralizējoša. Un tas Cīlīti ļoti "atsita" no gleznošanas."
Šajā pašā izstādē sarkastiskas un pamācošas piezīmes izpelnījās arī Birutas Baumanes un Borisa Bērziņa darbi, bet viņus tas no gleznošanas neatturēja, Cīlītis savukārt šo kritiku uztvēra daudz sāpīgāk.
Taču arī vēlāk viņam tomēr radās gleznas, to vidū, piemēram, glezna "Karš", ko rosināja 1968. gada traģiskie notikumi Čehoslovākijā un kurā redzams kara invalīds, cilvēks, no kura pēc kara palikušas pāri tikai drupas.
Gunāra Cīlīša darbu izstāde "Ar vērdiņu kabatā" LNMM būs apskatāma līdz septembra sākumam.
