Labrīt

Atbalsts ES ražotājiem nonāk lielās politikas krustugunīs

Labrīt

Pētniece: Ķīna šobrīd ir kļuvusi par daudz redzamāku starptautisko attiecību dalībnieci

Izstādē "Iekšējie dialogi" atklājas mākslinieces Aleksandras Beļcovas emigrantes pieredze

Ar tuvību mākslā ir par maz. Izstāde «Iekšējie dialogi» atklāj Aleksandras Beļcovas dzīvesstāstu

Viena no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā ir Aleksandra Beļcova. Latvijā viņa ieradās 20.gadsimta sākumā un ļoti pārliecinoši iekļāvās Latvijas mākslas dzīvē. Saistībā ar traģiskajiem notikumiem Ukrainā viņas dzīvesstāsts ieguvis jaunu aktualitāti, un to apliecinās izstāde "Iekšējie dialogi", kas no 28. februāra skatāma Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Izstādē varēs iepazīt viņas vēstules un dienasgrāmatas, kurās atklājas Beļcovas emigrantes pieredze, privātās dzīves peripetijas un 20. gadsimta atnestās brāzmainās, skarbās pārmaiņas.

Pirms trim gadiem Nacionālajā mākslas muzejā notika plaša Aleksandras Beļcovas darbu izstāde, kurā līdzās mākslas darbiem bija eksponēti arī citāti no viņas vēstulēm un dienasgrāmatām. Šī sadaļa raisīja lielu apmeklētāju interesi, un izstādes kuratore, Sutas un Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva nolēma, ka ir vērts padomāt par atsevišķu izstādi, kuras centrā būtu tieši Beļcovas rakstītais vārds. Notikumi, kas sākās pirms gada, izstādes veidošanu padarīja vēl aktuālāku.

Nataļja Jevsejeva stāsta: "Impulss bija visi tie traģiskie politiskie notikumi, kuri visiem ir zināmi. Jo vienā brīdī es sapratu, ka visas tās sajūtas par to, ka karš var sākties jebkurā brīdī, ka faktiski tas, kas notiek Krievijā, daudzus biedē, tas ļoti sabalsojas ar to, ko es esmu lasījusi Beļcovas vēstulēs un dienasgrāmatās. Un tad es vēl atcerējos – ak, jā, viņa taču ir ukrainiete pēc tautības uz pusi, un arī tur ir kaut kādas paralēles ar tiem notikumiem, ko mēs piedzīvojam tagad."

Aleksandra Beļcova, pašportreta skice (20. gs. 60. gadu beigas)
Aleksandra Beļcova, pašportreta skice (20. gs. 60. gadu beigas)

Aleksandra Beļcova piedzima Černihivas guberņā, bija ukraiņu popa mazmeita pa mātes līniju. Viņas tēvs savukārt bija baltkrievs. Mācoties Penzas mākslas skolā, viņa iepazinās ar jaunajiem latviešu māksliniekiem, to vidū ar nākamo vīru Romanu Sutu. Šī tikšanās kardināli izmainīja viņas uzskatus, viņa sāka interesēties par modernismu. Rīgā Beļcova ieradās 1919. gadā un nodzīvoja šeit līdz mūža beigām. Viņa ļoti ātri un organiski iekļāvās mūsu mākslas dzīvē, un šobrīd uzskatāma par neatņemamu mūsu mākslas vēstures daļu.

Aleksandra Beļcova 20. gadsimta 20. gados
Aleksandra Beļcova 20. gadsimta 20. gados

Izstāde "Iekšējie dialogi" atklās gan viņas kā emigrantes pieredzi, gan izjūtas, ko viņā raisīja kara tuvums, kam vēl paralēli noritēja drāma viņas personiskajā dzīvē. "Tie ir emocionālie momenti, ko viņa piedzīvo 1939. gadā, kad sākas Otrais pasaules karš. Viņa dienasgrāmatās apraksta cilvēku reakciju uz to, kas paziņots radio, kas rakstīts avīzēs. Piemēram, par kaut kādiem diplomātu ceļojumiem uz Eiropu vai uz Padomju Savienību. Tam viņa cītīgi seko, kaut arī agrāk par politiku nekad nav interesējusies. Tobrīd droši vien neviens nevarēja neinteresēties. Un arī tas kaut kādā ziņā ir līdzīgi tam, ko mēs piedzīvojam, jo arī mums rīts sākas ar ziņu lasīšanu un diena beidzas ar to. Un līdzās šiem citātiem nevar neiztikt bez personiskās dzīves peripetijām, par tām dienasgrāmatā viņai arī ir daudz, un arī to es iekļāvu," skaidro Jevsejeva.

Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas ģimenes dzīve bija gana brāzmaina, viņi nevarēja mierīgi dzīvot kopā, bet nespēja arī palikt viens bez otra. Tieši 30. gadu nogalē ritēja viņu šķiršanās process, arī ļoti mokošs, bet, kad Suta pameta ģimeni, arī viņai liktenis sagādāja pārsteigumu – viņa satika spāņu arhitektu Roberto Fernandesu Balbuenu. 

Jevsejeva atklāj: "Tieši tajā šķiršanās laikā dienasgrāmatā viņa raksta, ka ar tuvību mākslā tomēr ir par maz un ka viņa ir sapratusi, ka blakus viņa grib smalkāku cilvēku arī rakstura ziņā, kāds Sutam nepiemita, ko tur slēpt. Un viņa to atrada citā draugā – spāņu arhitektā, ar kuru viņai notika kopīgs ceļojums uz Stokholmu 1938. gadā, īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma." Ceļojums vainagojās ar skaistiem mākslas darbiem, bet abu attiecībām nebija lemts turpināties, un 1941. gadā Aleksandra ar Romanu Sutu salaulājās otrreiz.

Aleksandra Beļcova, no cikla “Atmiņas par Dienvidfranciju” (20. gs. 70. gadu 1. puse.)
Aleksandra Beļcova, no cikla “Atmiņas par Dienvidfranciju” (20. gs. 70. gadu 1. puse.)

Izstādē līdzās dienasgrāmatu un vēstuļu fragmentiem būs eksponētas arī fotogrāfijas, dokumenti, kā arī mazāk redzēti Beļcovas mākslas darbi, kas arī ir ļoti tiešs viņas personisko pārdzīvojumu atspulgs. Varēs noskatīties arī video hronikas ierakstu ar mākslinieces 80 gadu jubilejas svinībām, kur par mākslinieci teikts: "Viņas māksla ir apcere, harmonija. Draugu pulkā Aleksandra Beļcova gūst ierosmi portretiem. Katram gleznotāja atrod raksturīgāko. Tās nianses, kas atklāj cilvēka patieso būtību. Mākslinieces gleznas ir muzikālas. Pat audeklos par skatītājam neierasto cirka tēmu it kā skan smeldzīgi, sirsnīgi akordi."

Izstāde "Iekšējie dialogi. Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatas un vēstules" no 28. februāra apskatāma Sutas un Beļcovas muzejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti