Literatūra un māksla, gluži kā savulaik populārā laikraksta nosaukumā, mākslas stacijā "Dubulti" mijiedarbojas organiski un savstarptēji papildinoši. Lūgta dalīties domās par šādu sociāli aktīvu un iesaistošu mākslas notikumu kā akciju "Māksla ir patvērums", Inga Žolude Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic: "[..] Man liekas, ka ir svarīgi rosināt refleksiju, kas ir mūsu katra atbildība, iesaiste un ko mēs katrs varam darīt. Kā dzirdējām tekstos, īstenībā nav mazu lietu.
Tās visas mazās lietas, kas mums šķiet maznozīmīgas, ir viens ķēdes posms vai domino efekts, no kura tālāk veidojas lielais, globālais naratīvs."
Rakstniece un rakstniecības meistardarbnīcas "Manas grāmatas stāsts" vadītāja atzīmē, ka savos tekstos arī iepriekš iestājusies par sociāli nozīmīgiem punktiem, piemēram, par vienlīdzību un pret vardarbību. Sākoties karam Ukrainā, viņas radošā vēlme un nepieciešamība aprāvusies: "Bija ļoti grūti turēties uz iepriekšējās trases, kā rakstīt grāmatas, un kāpēc rakstīt tekstus. Es teju biju gatava teikt, ka tam vispār vairs nav jēgas un slēdzam šo klubiņu, noliekam pildspalvas un ņemam rokās ieročus vai kaut kā tā. Tieši meistardarbnīcu autori teica – nē, Inga, tas ir tik ļoti vajadzīgs, mums tas ir vajadzīgs; viss ir tik biedējoši un drausmīgi un tieši šīs reizes, kad mēs rakstām un lasām, un domājam par pasauli un mēģinām to ievietot vai atspoguļot tekstā – tas mūs šajā brīdī uztur pie dzīvības vispār. Tas lika to pārvērtēt. Bet skaidrs, ka daudzu tēmu aktualitāte zuda, parādījās un turpina parādīties citas, jaunas tēmas."
Par meistardarbnīcas autoriem piedāvāto tēmu – kā padarīt pasauli labāku – Žoludei sakāms: "Tas sākās no saraksta, ko es pati mājas uzrakstīju sev, drīzāk atvilktnei. Tad izdomāju šo tēmu piedāvāt arī meistardarbnīcas dalībniekiem. Tas bija mazs mājasdarbs, ko viņi arī publicēja (mums ir sava virtuālā grupa). Tie bija tādi it kā mazi teksti. Tā varbūt nebija lielā literatūra, augstā māksla, bet tie tik bija ārkārtīgi aizkustinoši un tik dažādi [teksti] [..]. Es sapratu, ka tas nav tikai tāds mazs mājasdarbs. Kā padarīt pasauli labāku – tā ir ļoti globāla tēma." Tomasa Hiršhorna akcija "Māksla ir patvērums" autoriem kļuva par iespēju tekstus nolasīt plašākai publikai.
Baiba Baikovska (Žoludes meistardarbnīcas dalībniece) savā lasījumā uzsvēra tās problēmas, kuras Ukrainas kara bēgļu kontekstā ir saistāmas ar to cilvēku pārvietošanu, uzņemšanu un izmitināšanu, kuriem ir kustību un attīstības traucējumi.
Viņa iesaistās arī palīdzības sniegšanā.
Uz lasījumiem Baikovska bija ieradusies kopā ar vienīgo suni-asistentu Latvijā, Elfu, kura viņai palīdz ikdienas gaitās, jo viņa ir piesaistīta ratiņkrēslam. Jaunā autore cer reiz izdot savu romānu, kurā viņa caur tēliem runā par pašas pieredzi.
Ar nodomu atraisīt radošomu
Mākslinieks Tomass Hiršhorns stacijas telpas pārveidi risina kartona, līmlentes un gan veselu mēbeļu, gan tikai to fragmentu asamblāžā. Viņš turpina: "Man ļoti patīk strādāt ar kartonu un līmlenti, jo tie ir ļoti parocīgi un universāli materiāli. Tie ir lēti, tiem nepiemīt kaut kāda īpaša tendence uz smalka mākslas darba pozīciju, kas bieži vien mēdz cilvēkus mulsināt. Abi ir patiešām ģeniāli materiāli, jo tie sniedz neierobežotas iespējas dažādu objektu savstarpējai savienošanai, salīmēšanai, formu veidošanai.
Kaut vai, par piemēru, kartona kaste – tādu taču māk izveidot ikviens! Un, atsaucoties uz šīs akcijas devīzi "Māksla ir patvērums", manuprāt, kartons ļoti labi papildina patvēruma ideju. Jo šis materiāls cilvēkus neatbaida, viņi zina, kā to var izmantot, ka tas ir pakļāvīgs.
Tu vari izveidot jebkādu formu, un, pat ja tā nav ideāla vai perfekta, paša materiāla struktūra tāda ir. Tas arī labi palīdz manam nodomam attīstīt, atvērt radošo enerģiju, kura nav ierobežota materiāla īpatnību dēļ. [..] Kartonu mēs izmantojam kā ierāmējumu, telpas mēroga definējumu, un tad mēbeles tiek tajā iekombinētas, lai stacijas apmeklētājiem radītu izjūtu, ka šī ir pastāvīga telpa ar pastāvīgiem elementiem, vai tā būtu viesistaba, guļamistaba vai virtuve. Tas viss šeit ir kopā, taču tajā pat laikā mēs pēc savas izvēles vai konkrētās dienas norises varam šo telpu viens divi pārmainīt un pārveidot."
Vaicāts, kāda ir cilvēku reakcija uz šeit notiekošo – vai tas ir pārsteigums, neizpratne vai kā citādi, Hiršhorns atbild: "Pats jaukākais šajā visā notikumā ir tas, ka šī taču ir īsta stacija! Cilvēki dodas savās ikdienas gaitās, uz darbu vai citur, tādēļ mēs ļoti piedomājām pie tā, lai viņu atrašanās šeit būtu maksimāli ērta, lai var nokļūt uz labierīcībām vai tamlīdzīgi. Protams, viņiem ir jāpiedalās šajā telpā, taču viņiem nav fizisku traucēkļu viņu ierastajam ikdienas maršrutam šajā telpā.
Jā, es pamanīju dažu cilvēku reakciju. Šķiet, ka viņi pie sevis nodomā – hmm, kaut kādi mākslinieki te kaut ko dara, bet viss izskatās mierīgi un jauki. Apmēram tādā garā. Mums ir ļoti svarīgi, ka šī telpa ir viesmīlīga un aicinoša, ka tās izkārtojumā apmeklētājiem nav ne mazāko apgrūtinājumu.
Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane atklāj, ka sākotnēji viņai nebija skaidrs iecerētās akcijas formāts, jo iepriekš ar Hiršhornu aci pret aci nebija strādājusi. Bet nu tas ir apjausts: "Ir uzlikts laiks (divas nedēļas) un šo laiku iesaistītie velta šai vietai un domām, konkrēti šajā gadījumā, par mākslu. Tas var veidot labāku izpratni, negaidītas atziņas, kas mums palīdzēs uzvarēt ļaunumu – militāru ļaunumu. Bieži vien svarīgi domās iztēloties, iegūt vīziju un tad tas arī notiek realitātē."
Lai akcija taptu, mākslinieks Šteimanei uzdevis atrast 14 dzejniekus, 14 lasījumus un palīgus katru dienu, cik tik vien var. Ja par palīgiem – akcijā iesaistījušies jaunieši no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma, Jūrmalas Bērnu un jauniešu centra, arī studenti Latvijas Mākslas akadēmijas un citi.
Visām notikuma "Māksla ir patvērums" aktualitātēm, tostarp tiešsaistēm un to ierakstiem, iespējams sekot līdzi mākslas stacijas "Dubulti" "Facebook" lapā.
