Ķekavas novadpētniecības muzeja vadītāja Ināra Rumbina rāda muzeja krātuvi, kurā apmeklētāji parasti netiek aicināti, tur glabājas Edgara Ozoliņa darbi. Ne viens vien izaudzis ar Ozoliņa ilustrētajām Zentas Ērgles grāmatām un karikatūrām žurnālā “Dadzis”. Krātuvē ir iespēja šos darbus redzēt oriģinālā.
Ināra Rumbina atklāj: “Vienmēr visi zīmējumi tika saskaņoti “Dadzī”. Pēc nostāstiem ir tā, ka pirmdienās “Dadzī” visi sapulcējās pie galda un tad bija tāda “prāta vētra”, un tad izkristalizēja idejas. Jo tomēr arī cenzūra bija, vienmēr viss bija japarāda.”
Nostāsti arī vēsta, ka Edgaram Ozoliņam parasti uzticēja sadzīviskās, bet ne politiskās tēmas, iespējams, tādēļ ka viņa raduraksti nebija padomju laikam pareizi, viņa tēvs bija dienējis neatkarīgās Latvijas robežsardzē.
“Ar šo vēstures tēmu viņam saistās arī daudz smagu dzīves mirkļu. Starp viņa tuvajiem cilvēkiem zināja, kāda viņam ir attieksme, jo ģimene arī bija pakļauta izsūtīšanai. Viņš vispār visu mūžu sirdī nesa Latviju. Viņam ir arī tādas skices, kas saistās ar latviešu strēlniekiem, karavīriem. Bet katrā ziņā kā cilvēks viņš ir bijis ļoti sirsnīgs, un arī tajos personāžos, ko viņš ir veidojis, jūt sirsnību,” pauž muzeja vadītāja.
Edgars Ozoliņš mūžībā aizgāja 1987. gadā, nesagaidot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņam bija tikai 57 gadi, bet agrā bērnībā pārciestais poliomielīts viņam bija atstājis smagas sekas uz veselību. Taču viņa radošais mantojums ir ļoti bagātīgs un daudzpusīgs. Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums glabā ap 1500 zīmējumu un skiču oriģinālu.
Daļa no tiem bija pērn bija skatāmi viņa 90. jubilejas piemiņas izstādē, bet tagad tapis arī pirmais albums “Zināmais un nezināmais Edgars Ozoliņš”, kurā apskatāmi 190 viņa darbi.
Ināra Rumbina atzīst, ka mēģinājuši parādīt mākslinieku no daudzām pusēm: “Albumā ir gan studiju laika skices un zīmējumi, gan, protams, karikatūras, kur tad bez tām?”
Līdzās karikatūrām ir arī sarži, ekslibri un plakāti, piemēram, tieši Ozoliņš zīmējis plakātu slavenajai Streiča filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Protams, ir grāmatu ilustrācijas, arī mazāk zināmas.
Edgaram Ozoliņam bija sapnis ilustrēt Jēkaba Janševska grāmatu “Dzimtene”, un albumā varam redzēt vairākas viņa versijas par grāmatas vāku, kuru centrā ir izteikti vitālu sieviešu tēli. Viena no grāmatas sadaļām veltīta speciāli viņa zīmētajām sievietēm.
Muzeja vadītāja atzīst: “Ar tām viņš mums ir pazīstams un populārs. Bet, katrā ziņā, kā viņš pats ir rakstījis zem kāda no saviem zīmējumiem, ka zīmējumā jāredz ne tikai uzzīmētais, bet arī neuzzīmētais. Un tā viņa līnija, kas vispār karikatūrā ir galvenais izteiksmes līdzeklis, tā ir tik precīza, tik konkrēta, ka patiešām tā arī ir – atliek tikai paskatīties mazu, nelielu līniju, un ir skaidrs, kas tur ir apakšā.”
Vēl Ozoliņu ļoti interesēja militārā tehnika un arhitektūra, un arī šim tēmām veltīta atsevišķa albuma sadaļa.
“Viņš zīmēja dažādas fantāzijas. Piemēram, šis viņa zīmētais aparāts ir viņa fantāzija, iespējams, ka iekšā viņš pats sēž. Jo viņam bija problēmas ar pārvietošanos, viņš bija ierobežots savās kustībās, iespējās, tāpēc viņš šādā virzienā varbūt vēlējās fantazēt. Tā kā viņš ir bijis ļoti daudzpusīgs. Un galvenais, ka savos darbos viņš vienmēr ir bijis ar tādu lielu mīlestību pret tiem saviem personāžiem un humora izjūtu,” atzīst muzeja vadītāja un citē kādu grāmatā iekļautu Ozoliņa domu:
“Vienīgais, kas stresoto, pazemoto cilvēku šodien var glābt, ir nemitīga – pret katru notikumu un parādību – humora izjūtas izkopšana. To var atļauties katrs, ikviens, tas nav deficīts, jo tas atkarīgs no katra paša!”
Albums ”Zināmais un nezināmais Edgars Ozoliņš” iznācis nelielā tirāžā, tāpēc vismaz šobrīd pārdošanai nav paredzēts, bet būs pieejams Nacionālajā bibliotēkā un Ķekavas novada bibliotēkās.
Ķekavas novadpētniecības muzejs savukārt, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, šobrīd aktīvi strādā pie divu jaunu ekspozīciju izveides. Viena būs veltīta Edgaram Ozoliņam, bet otra – Latvijas karikatūristu kopējam devumam. Tās atvērs šī gada nogalē.
