Par savu izstādi "Iztrūkstošais skats ainavā" mākslinieks Pēteris Sidars saka: "Ainava ir redzesloks. Ainava, kas – atkarībā no vietas – manā darba instalācijā veido ziedošu pļavas lauku. Savos jaunajos darbos es aicinu skatītāju iziet no ikdienas un iekļūt jaunā plašumā, jaunās emocionālās kombinācijās. Manuprāt, abstraktās gleznas ir kombinācijas priekš emocijām. Kad es skatos uz cilvēkiem, dabas ainavām, pilsētas skatiem, manā iztēlē viss atspoguļojas abstraktajās vīzijās. Tā ir sava veida meditācija ar dabā sastapto, kā arī tām iztēles kaislībām, kas rosās manā mākslinieka prātā."
"Pēteris Sidars ir mākslinieks, kurš savos radošajos eksperimentos nav konservatīvs un nebaidās lietot visdažādākos materiālus, pielāgojot tos citiem neierastos veidos," vēsta izstādes veidotāji. "Viņš pievērš uzmanību krāsai, formai un struktūrai – vispirms tekstilā un tekstilšķiedrā, tad konstruktoru detaļās, vara stieplēs, stikla šķiedrā, kūdras podiņos, karstajā līmē, plastmasas sakausējumos, putnu spalvās, čūsku ādās, vārnu ekskrementos, plastmasas salmiņos un pat krāsainos pudeļu korķīšos." Nu 270 tūkstoši vienību ir rezultējušās krāšņā figurālā veidojumā, bet savs svars ir arī melnbaltā attēla askēzei.
Sidars ne tikai jaunrada, bet arī "pārrada" savus darbus, izmantojot citus mākslinieciskos paņēmienus. Tā piemēram, senāk sarežģītajā dubultā auduma tehnikā austu mazu gobelēnu, viņš nofotografēja un 2022. gadā uzgleznoja: "Tas ir normāls process.
Man ļoti patīk, ka es varu turpināt savu darbu, ko biju iesācis studiju gados. Pēkšņi es to izveidoju jaunā tehnikā – glezniecības tehnikā, uz auduma, eļļā."
Melnbalto "pārradīto" darbu mākslinieks saskaņo ar līdzās esošo krāsaino korķīšu instalāciju: "Tā ir pilnīgi kā konceptuāla spēle. Es tīšām kā konceptuālu kustību uztaisīju." Vārdu "spēle" Sidars piemin, runājot arī par instalācijas tapšanu: "Laikam bija tik daudz to korķīšu, ka es sāku domāt – vajag kaut kādu objektu uztaisīt. Viss notika spēlē. Es spēlējos, spēlējos un beigās aizrāvos tā, ka iznāca… Tautas valodā varētu teikt – tepiķis, citam čūskas no Āfrikas. To visu baigi patīkami dzirdēt. Galvenais, ka katram ir savs, katrs redz savādāk to. Profesionāli tā ir skulpturāla instalācija." Darbs iesākts 2020. gadā.
Arīdzan jau reizi pieminētā fotogrāfija ir Sidara aizraušanās: "Es daudz fotografēju. Tas ir baigi loģiski. Fotoaparāts man ir darbarīks.
Es eju pa dabu, visur, kur vien var, līdzi man ir fotoaparāts, un pēkšņi es kaut ko ieraugu – vējš ir nopūtis lapiņu un kaut kā savādāk tā izskatās. Vai, kad sadedzis miskastē – kas par objektu man iznāca!
Man tagad tā ir kā titulbilde feisbukā."
Kad darbi izlikti izstāžu telpā, mākslinieks var domāt tālāk. Ko tieši – to viņš paskaidro: "Kad darbnīcā tu strādā, tā ir tava telpa, kur tu esi radoši kustībā, un tad, kad tu ieliec [darbus] citā telpā, uzreiz kaut kas atmostas – veidojas jaunas domas, fantāzijas. Es jau dažreiz kā joku saku – ar acīm es dzirdu, ar ausīm es redzu. Kad mūziku klausies, pēkšņi iztēlojies ainavu; kad ar acīm skaties, uzreiz iekšā ieskanas kaut kāda mūzika."
Pētera Sidara ainavas iztrūkstošais skats ir ieraugāms vai vismaz meklējams kultūras centrā "Siguldas devons" līdz 27. jūlijam.