“Alise Brīnumzemē” un ikdienas vērojumi
Mākslinieces impulsi rodami gan redzētās izstādēs, gan lasītu grāmatu tēlos, gan arī ikdienā ieraugāmajā, runātajā, piedzīvotājā. Sigitas Daugules radošo darbu izstādes kuratore, mākslas zinātniece un mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja Inga Šteimane Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” skaidroja, kā nepārtrauktu procesu: “Manuprāt, Sigitu var salīdzināt ar tādu cilvēku, kas ir atvērts visam, kas notiek, un tad viņa ātri, ātri savāc visādus impulsus, varbūt gluži sadzīviskus, un tad to visu, gleznojot, manuprāt, diezgan “online” režīmā pārstrādā tajās abstraktajās masās.”
Arī pati māksliniece atzina, ka smeļas iedvesmu realitātē, gan uzrakstos uz sienām, gan arī grāmatās sastaptos tēlos: “Impulsi nāk no apkārtējās vides. Es pilnīgi neko neizdomāju, viss, kas ir redzams, ir kaut kur redzēts, sajusts, sakompilēts kopā; nu tā, ka es sēdētu, kasītu galvu un domātu, ko es tagad atkal darīšu, tā nav.”
Raksturojot baltā zaķa tēlu, kuru iespējams vairākās formās sastapt izstādē, Sigita Daugule stāstīja, kā tas nonācis un attīstījies viņas darbos: “Es izlasīju pirms kaut kādiem gadiem “Alisi Brīnumzemē”, un tur bija baltais trusis, kas skrēja pie karalienes ar tiem cimdiem. Man viņš ļoti iepatikās.
Viņš iesākumā ielavījās vienā gleznā, tāds maziņš pavisam, un tagad viņš jau klaiņo pa manām gleznām regulāri.”
Arī tāds pavisam parasts notikums kā mākslinieces pieredzēta šķūņa applūšana var kļūt par pavedienu mākslas darbam. “Šķūnītis pavasarī applūda, tieši tādas krāsās, bet es vienkārši gāju katru dienu skatīties, kā tā apmestā siena arvien vairāk noplūst, tad viņa dažreiz pažuva, tad viņa noplūda atkal. Tieši tādas krāsas, bija ļoti skaisti, bet emocijas bija viennozīmīgas,” stāstīja māksliniece.
Kuratore mākslinieces pieeju raksturoja kā gleznieciskā un anekdotiskā apvienošanu:
“Es atļautos teikt, ka šī izstāde atgādina Pepijas Garzeķes un Marijas Kallasas kopdarbu.
Tāpēc, ka ir burvīgi savienota anekdote, brīvības sajūta un milzīga drāma, kas izpaužas tieši šo glezniecisko masu savstarpējā abstraktā kustībā.”
“Pēc tām milzīgajām, nenosakāmajām drāmām, tur pašās beigās gandrīz vienmēr ir kāds uzraksts, kas to visu noliek uz zemes,” stāstīja Šteimane.
Daudzslāņainais stils
Sigitas Daugules eksperimentālo eļļas glezniecības tehniku uz audekla veido krāsu un laku daudzkārtēja uzlikšana un noņemšana. Gleznās ir desmitiem slāņu un simtiem liecību par bijušo. Daugules tehnikai piemīt antīka noslēpumainība, izturība un monumentalitāte. Jaunais tematiskais "kaķu cikls" paplašina tehnisko arsenālu ar koka pamatnēm un biezi klātu akrila pastu, kurā tiek veidots zīmējums ar otas galu.
Pati māksliniece atzīst, ka viņas formālā pieeja mākslas darbu radīšanā ir likumsakarīga: “Stils konsekventi attīstās un iet uz priekšu. Ja paskatās, ko es esmu darījusi, tā loģiskā secība, atskaitot pāris sānu lēcienus, ir ļoti vienmērīga.”
Māksliniece stāstīja, ka radošā procesa laikā arī kļūdām ir sava, dažreiz pat izšķiroša vieta: “Citreiz ir tā, ka es kaut ko daru, un es redzu, ka tas nesanāk un faktiski tā ir kļūda, un tad es mēģinu kaut ko pilnīgi citu no tā izdarīt. Dažreiz no tā rodas kaut kas pilnīgi jauns.”
“Mākslinieks savā redzējumā, mērķī, ko viņš vēlas sasniegt, viņam noteikti ir kļūdas. Tās ir šīs divas pasaules, kā mākslinieks skatās, viņam ir kļūdas un pareizais. Un tad ir gatavais darbs, kur atkal ir citāds skatījums, kur nav kļūdu, tur ir tēls un iedarbība,” papildināja kuratore.
Inga Šteimane arī atzīmēja, ka mākslinieces tehniskie risinājumi ir režisora cienīgs process: “Tas, kam skatītājs var pievērst uzmanību, ir šie slāņi. Tam, kas ir tīri ķīmiski izprovocēts starp dažādiem slāņiem. Kas notiek tad, kad eļļas krāsai klāj virsū tādu īpašu laku, šķīdumu, kā mainās šī saistviela, kā viņa notek, nokrīt lieliem gabaliem, kā viņa tiek saēsta.
Tas ir tas, manuprāt, ko Sigita ļoti labi režisē savos darbos un kāpēc var teikt, ka tur ir ļoti daudz šīs abstraktās metafizikas.”
Runājot par pelēkajiem un sarkanajiem dzelzs oksīdu toņiem, kas sastopami izstādē redzamajos darbos, māksliniece stāstīja, ka to tapšanu ir ietekmējušas pagājušogad piedzīvotās pārmaiņas.
“Te bija tā, ka es šo darbu sāku gleznot pirms pavasara Covid-19, viņš arī bija paredzēts pelēks, kā to var redzēt darba apakšā. Tad es mēnesi nevarēju pagleznot, tāpēc, ka tas viss ļoti spieda uz galvu,” stāstīja Daugule. “Tur bija redzams, ka projekti brūk, jo mums arī bija ar Rotko centru plānota izstāde Austrijā, tas viss nobruka, nekas nenotika. Tas viss, protams, atstāj ietekmi, un kad pēc mēneša izvilku tos pelēkos darbus ārā, es sapratu, ka viņi nebūs vairs pelēki.
Tas, ko es darīju pirms Covid-19, nekādā gadījumā nevar būt tas, ko darīt pēc tam. Un tad es viņus aizkrāsoju.”
Noturēt mākslinieku "rāmjos"
Inga Šteimane stāstīja, ka ar mākslinieci ir pazīstama kopš 2012. gada, kad Rīgas Mākslas telpas Mazajā zālē rīkoja viņas darbu izstādi. Izstādes “Glezniecība” tapšana, kuras ideja pieder tieši Šteimanei, uzrunājot mākslinieci pirms vairāk nekā pusotra gada, ir arī savstarpējas sapratnes rezultāts: “Mēs palikām draugi un arī domu biedri, jo man liekas, ka tas, ko Sigita savā nosacīti jaunā vecumā dara ar glezniecību, tas ļoti skaisti sasienas ar glezniecības tādām lielākām, klasiskām izpausmēm.”
Arī māksliniece augstu novērtēja sadarbību, atzīmējot, ka Ingas Šteimanes klātbūtne ir palīdzējusi strukturēt darbu: “Man jāsaka Ingai liels paldies, jo man bišķīt patīk lēkāt, man uzrodas kaut kāds ārējs impulss.
Un tad es mēģinu kaut ko pilnīgi citu darīt vai kaut ko pilnīgi citu gleznot, un Inga mani visu gadu noturēja rāmjos.”
Kuratore atzina, ka svarīgi ir arī uztvert un izprast mākslinieka darba veidu. “Es uzskatu, ka Sigita ir apskaužami skaidrs cilvēks savu mērķu apziņā. Vai vismaz tādā veidā viņa sevi pozicionē. Un tas, ko viņa minēja iepriekš par to lēkāšanu, tā ir arī viņas konsekvence,” skaidroja Šteimane. “Tur ir tāds ļoti īpašs skats uz pasauli. Tāpēc arī no mākslinieka, visbiežāk dzirdēsiet “žogs nokrita, šķūnis, applūda, kaķis apēda indi”, un tādā garā, bet tas ir viņas materiāls, ar ko viņa strādā. Un par to tālāko viņa neizsakās, un tad ir jānāk tam nākošajam, kurš to gleznas metafiziku grib vispārināt, jo mākslinieks jau to nedara.”
Modernisma un lakonisma caurausta telpa
Gan māksliniece, gan arī kuratore atzīmēja mākslas stacijas “Dubulti” telpas specifiku, kuru respektējot ir veidoti mākslas darbi.
“Ideja tika radīta tieši šai telpai. Protams, ka, atvedot darbus, viss izskatās drusku citādi. Bet nu pie tā tika domāts, šī telpa ir viltīga, te viss izskatās mazliet mazāks, nekā var iedomāties tādā parastā telpā, jo ir ļoti liels augstums un ļoti liels plašums,” skaidroja Šteimane.
Mākslas stacijas “Dubulti” telpu plašums un gaišums, kā arī tajā atrodamās modernisma iezīmes, kuras savītas ar lakonismu, pēc kuratores un mākslinieces domām, ir ļoti pateicīgas mākslas darbu izcelšanai.
“Vēl viens aspekts šeit ir izspēlējies ļoti labi, kas iepriekš ir bijis nojaušams Sigitas Daugules mākslā, tas ir tas monumentālisms, kas šeit ir parādījies tiešā veidā, ne tikai kā monumentālisms nelielā darbā kā īpašība, bet arī izmēros. Nu tu esi monumentāliste ar monumentāliem darbiem,” atzīmēja Inga Šteimane.
Izstādi nolemts sadalīt divās daļās, kas atbilst arī telpas dalījumam.
Pirmajā stāvā izstādīti grandiozie, lielie, gleznieciskie darbi, un otrais stāvs veltīts tēmai, kas saistīta ar netālu esošo Aspazijas muzeju.
Māksliniece stāstīja, kā nonākusi pie idejas par Aspazijas kaķu gleznošanu: “Nu bija tā, ka pirms kādiem diviem gadiem es biju Aspazijas muzejā, man tur šausmīgi patika, arī visas sīkās detaļas, kas tur ir atjaunotas. Man pilnīgi skauda, cik viņai forši ir tie elektrības slēdži no pagājušā gadsimta, tie melnie, pilnīgi tādi masīvie foršie. Un kas to visu ekspozīciju ļoti atdzīvināja bija tas, ka visās vietās bija saprojicēti viņas kaķi. Viņa bija pilnīgi traka uz kaķiem. Un tas tad izveidojās ļoti dabīgi, ka Aspazijas māju var redzēt no šejienes un kaķus es jau biju taisījusi iepriekš, un tad vienkārši: Aspazijas māja, kaķi, tas, ka tur ir izstāde, – viss savilkās kopā.”
Starptautiskie projekti atcelti
Runājot par aktuālo pandēmijas izraisīto situāciju, māksliniece atzina, ka atceltās izstādes ārzemēs nevieš optimismu. “Protams, ka mākslinieki turpina strādāt. Bet tomēr ir tā, ka mākslinieks vēlas izstādes veidot, kaut kādus projektus taisīt, un, ja iepriekš bija tā, ka varēja Vācijā vai Austrijā izstādīties, tad šobrīd nevar pat darbus aizsūtīt, jo lielā daļā valstu visas izstāžu zāles un muzeji ir ciet,” skaidroja Daugule.
Arī kuratore stāstīja, ka mākslas stacijā “Dubulti” paredzētie starptautiskie projekti tiek atlikti, pārvietošanās sarežģījumu un karantīnas dēļ. Taču tas netraucē turpināt darbu ar vietējiem māksliniekiem.
“Mākslas stacija “Dubulti” ir atvērta, pavasarī, protams, saskaņā ar to straujo bremzējumu arī mākslas stacija “Dubulti” bija ciet, bet es priecājos, ka tagad rudens pusē Kultūras ministrija, manuprāt, ir pielikusi savu roku, lai netaisa ciet izstāžu zāles, muzejus. Manuprāt, tas ir pareizi, jo tas, ka cilvēks vienatnē, mierīgi apstaigā izstādi, es nedomāju, ka tas ir bīstamāk, nekā doties uz veikalu,” uzsvēra Šteimane.
