"Andris ir palicis uzticīgs instalācijai, bet viņam jau no paša sākuma ir raksturīgs teksta lietojums vai teksta apvērsuma jēgas mainīšana, mainot tekstu, apspēlējot tekstu. Jēgas zudumi ik pa laikam parādās, kas rada jaunu pievienoto vērtību Viņa māksla sasaucas ar socārta paņēmieniem, kas bija arī raksturīga Krievijas scēnas andergraunda māksliniekiem savā laikā,” Andra Brežes radošo darbību raksturo Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.
Andra Brežes darbības jomas iekļauj grafiku, instalācijas, objektus, grāmatu ilustrāciju, glezniecību, performanci. Andris ir arī dzejnieks – viņa darbi izdoti krājumos "Tetovējumi” un "Šnabji/Blaknes”, pirmais no tiem apbalvots ar Klāva Elsberga prēmiju, savukārt otrais, kuru papildina vizuālās dzejas krājums "Blaknes uz plaknes”, saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu un arī Aleksandra Čaka balvu. Dzeju viņš izdevis ar pseidonīmu Žebers; vietām skarbi ironiskos, vietām – rēni apcerīgos dzejoļus komponējis Juris Kulakovs grupas "Pērkons” dziesmām, šobrīd tie iekļauti "Ansambļa Manta” un Edgara Šubrovska skaņdarbos.
Ironija ir klātesoša arī mākslinieka jaunajā izstādē "Īsie stāsti” – izstādītajos telpiskajos darbos nolasāmas dažādas padomju laika reminiscences gan ekscentriski sadzīviskā, gan strikti ideoloģiskā līmenī. Tāpat skatāmi darbi, kuri ir ārpus konkrēta laikposma vizuālā diktāta un iedzīvina autora paša rokrakstu.
Skaidrojumus par dažiem no izstādē iekļautajiem darbiem sniedz pats autors. Sākumā par ļoti īpatnēju lecamauklu, kas piestiprināta pie ierāmēta saplākšņa kvadrāta. Auklas vietā koka rokturos ir iestiprināta dzeloņstieple.
"Lecamaukla ir trenažieris Vanšu tilta iekarotājiem,” norāda Breže. „Apmēram 2012. gadā pirmais vīrs devās iekarot Vanšu tiltu. Viņš uzkāpa augšā tiltā un nekāpa zemē. Viņa prasības bija četri eklēri ar balto pildījumu. Pie viņa uzkāpa augšā glābēji, kaut kāds psihologs apstrādāja to cilvēku, viņš tomēr nokāpa lejā. Vanšu tiltu ieslodzīja dzeloņdrātīs. Ieslodzījumā nonāca tilts. Tāds stāsts."
Breže min, ka viņš ir plaša spektra mākslinieks, kurš taisa pašu vellu, tikai negribas to taisīt. Bet priekšmetiem, kas aplūkojami izstādē, viņš dod jaunu dzīvi.
"Nelodēju, netaisu, tas liekas nevajadzīgi. Izveidoju savu stāstu, es to papildinu, un turpina būt cits stāsts,” skaidro Breže.
Mākslinieks arī atklāj, ka viņam tuvs ir supremātisma stils [mākslas kustība 20. gadsimtā sākumā Krievijā, kas par būtisku uzskatīja ģeometriskas pamatformas], jo tas ir tik loģisks, tīrs un skaidrs, kā arī nezaudē aktualitāti. Tāpēc viņam vienmēr ir prieks redzēt 20. gadu meistaru darbus,
"Andris ir viens no laikmetīgās mākslas klasiķiem, jau tāda leģendāra personība. Viens no retajiem savas paaudzes māksliniekiem, kas joprojām turpina radīt, bet nevis atražot sevi, bet radoši darboties un ļoti produktīvi un kvalitatīvi darboties. Viņš pārstāv paaudzi, kas ir tā dēvētie robežpārkāpēji. Tas termins pielipa no izstādes, kas bija mileniuma sākumā, cēlām gaismā paaudzi, kas aktīvi darbojās 80. gados,” Andra Brežes radošo darbību raksturo Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītājai Solvita Krese.
Krese arī min, ka Breže pieder pie tās paaudzes māksliniekiem, kas pirmie sāka veidot instalācijas, tā izlaužoties ārpus socreālisma ietvariem savulaik. Vērtējot jaunāko ekspozīciju, Krese izsaka gandarījumu par mākslinieka spēju palūkoties uz notiekošo asprātīgi un intelektuāli.
"Prieks, ka Andrim tas asums saglabājies, ka var nolikt uz šķautnes mūsdienu problemātiku, neiebraucot kaut kādā banalitātē. Asprātīgs sarkasms, bet minimālistisks un intelektuāls. Prieks par šo izstādi, tā ir kā daudzpunktu sērija Andra radošajā praksē, kas, iespējams, īstenosies vēl tālāk,” min Krese.
"Īsos stāstus” vizuāli iespējams nolasīt galerijā "Alma” līdz 16. novembrim.
