Aleksejs Naumovs: Glezniecībā nacionālais nav galvenais

Tiem, kas noguruši no ieilgušās ziemas un negatīvā pārpilnības, ir vērts nekavējoties doties uz siltuma un gaismas pilno Mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova izstādi. Autors ar pateicību pieņem dzīvi kā baudu un brīnumu, tāpēc arī šie tīrās gaismas svētki, tās skanējums, enerģija. Šīs ainavas caurvij sajūsma par neatkārtojamās Dieva pasaules skaistumu, tās dzīvo un elpo meža, jūras un pilsētas, atspulgu ūdenī, gaismas un tumsas ritmos, kontrastu un smalkāko nianšu spēlē. Rus.lsm.lv gids ekskursijā pa izstādi bija pats autors.

Droši vien sāksim ar lietām, kuras jūsu pielūdzēji vēl nav redzējuši?

Te, piemēram, ir mani darbi, kurus savulaik nopirka mūsu muzejs un kurus es pats ieraudzīju tikai tagad, kad pagājuši jau kādi 25 gadi. Vai, lūk, temperā gleznotā “Kembridža”, kas manuprāt, tikusi izstādīta vienu reizi. “Botāniskais dārzs Maiami” – krāsu trakošana, sprādziens.

 

PERSONA

Aleksejs Naumovs(1955), mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors, bijis šīs augstskolas rektors no 2007. līdz 2017.gadam.  

Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, pēc tam – LMA Monumentālās mākslas nodaļu profesora Induļa Zariņa vadībā un radošo aspirantūru profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā.

Bijis Francijas valdības stipendiāts, studējis glezniecību Parīzē (Université Paris I Sorbonne — Arts Plastiques, Cinéma et Sciences de l’ArtÉcole nationale supérieure des beaux-arts de Paris). Bijis Latvijas Republikas Kultūras vēstnieks Francijā un viesprofesors vairākās Eiropas mākslas augstskolās. Daudzu žūrijas komisiju loceklis. Bijis iniciators, vadītājs, kurators, apmaiņas un izstāžu programmām dažādos mākslas projektos sadarbībai ar Itāliju, Franciju, Japānu, Vāciju, Austriju, Nīderlandi, Spāniju, Grieķiju, Krieviju, ASV un citām valstīm.

No jaunumiem – “Rostova”. Tur es nokļuvu plenērā jau 2014.gadā pēc ielūguma (gadā, kad apritēja 700 gadi kopš svētā Radoņežas Sergija dzimšanas, tur notika starptautiska mākslas sesija). Es atklāju ļoti skaistu stūrīti – gluži kā Šagālam: gan ceļš, mājiņas, gan baznīca, gan koki… Bet tas cilvēciņš kapteiņa cepurē, pienāca pie manis: “Ko dari! – Gleznoju. - Labi, šodien glezno, bet rīt maksāsi, šī ir mana vieta.” (Smejas.) Taču rīt es neatnācu.

Tālāk te ir Sicīlijas ainava. Vai Vidusjūras piekraste, Itālija, Francijas dienvidi jūs kaut kā īpaši pievelk?

Jā, vēl arī Honkonga… Taču patīk, piemēram, arī mūsu Andrejsala.  Bet pavisam nesen, februārī, mēs ar studentiem braucām uz ziemas plenēru Stāmerienā.

Kad ir mīnus 19, nav iespējams gleznot. Un, lai krāsas nesasaltu, mēs piejaucām alkoholu. Krāsu paletē, nevis iekšķīgi!  

Алексей Наумов. «Парк Аркадия».
Tā bija daļa no interesantā projekta “Džuzepe Tomazi di Lampedūza – “Gepards” – Stāmeriena”. Stāmerienā, Latvijas baroneses Aleksandras Alises fon Volfas dzimtmuižā, di Lampedūza (ar baronesi fon Volfu viņš salaulājās 1932.gadā) kādu laiku dzīvoja un sarakstīja daļu sava slavenā romāna. Viņš bija rakstnieks, viņa – psiholoģe, tāpēc projektā ir pārstāvēta Vīnes Zigmunda Freida universitāte un Palermo Mākslas akadēmija.

IZSTĀDE

Līdz 8.aprīlim (Pirmajās un Otrajās Lieldienās slēgta) Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē (Jaņa Rozentāla laukumā 1) atvērta Alekseja Naumova personālizstāde “Nebeidzamā ainava”(glezniecība, keramika, ilustrācijas, iespiedgrafika). Pirms izstādes ar kolekcionāru Dinas un Jāņa Zuzānu atbalstu izdevniecība “Neputns” laida klajā solīdu katalogu. Izstādes programmā – lekcijas, ekskursijas, tikšanās ar izstādes kuratori Antru Priedi-Krievkalni un pašu autoru, radošās meistardarbnīcas bērniem un pieaugušajiem, kurās tie, kas vēlas, var pamēģināt apgūt glezniecības tehniku a la prima lielos formātos, darbu ar guašu, kā arī ar krītiņiem un krāsainajiem zīmuļiem. 4.aprīlī pulksten 12 programma noslēgsies pie muzeja ēkas ar plenēru, kurā piedalīsies pats meistars. (Sīkāk  —  www.lnmm.lv.)

Sākumā bija plenērs Stāmerienā, bet marta vidū – Palermo, kur dzimis di Lampedūza. Tur arī notika zinātniskā konference “Zigmunda Freida  laikmeta psihoanalīze un feminisms. Aleksandra Alise fon Volfa”, kā arī mākslas un infodizaina darbnīcas, kurās piedalījās apmēram četrdesmit studenti un pasniedzēji. Projektu atbalstīja mūsu Ārlietu ministrija un vēstniecība Itālijā, kā arī Eiropas Savienības programma “Erasmus” un Latvijas Republikas simtgades programma.

Te jums atkal ir Venēcija…

Tā nav Venēcija, bet Amerika. Pagājušā gadsimta sākumā Maiami dienvidaustrumos, pamestā koraļļu lauztuvē, izveidoja kompleksu, kas bija stilizēts kā Venēcijas lagūna.

Tajā ir gan baseini, gan saliņas ar palmām, gan gleznainas zemūdens alas, grotas, ūdenskritumi, kā arī skatu torņi, no kuriem redzamas savrupmājas...

Un viens no maniem svarīgākajiem darbiem – “Burano”, visdažādākās spilgtās krāsas vienā tonalitātē.

Tā sauc vienu no Venēcijas salu kvartāliem, kas atrodas kādus septiņus kilometrus no pilsētas centra, līdzās Torčello salai.

Kvartāls ir slavens tieši ar savām spilgti krāsotajām mājām.

Šķiet, ka tā ir viena no jūsu iemīļotākajiem “modeļiem”?

Tur es braucu katru gadu, tur ir interesanti! Gan cilvēki ir atvērti, gan daudzi mākslinieki dzīvo. Katra māja savā krāsā, un stāsta, ka tad, kad zvejnieki dodas jūrā, viņiem roku iezīmē ar krāsu, un, ja kāds atgriežas jautrā prātā, cilvēki šo krāsu uz rokas redz un saka priekšā – lūk, tava māja. 

Kristians Brekte, kurš veidoja šo ekspozīciju, izvietojis manus darbus uz lieliem stendiem – uz tādiem arī gleznoju. Es neizmantoju molbertu, vienkārši lieku stendu uz kājām – un visu daru uz vietas, bez skicēm, uzmetumiem un foto vai video. Un, lūk, ainavā “Andrejsala” izmantoju džutas audeklu, kura struktūra izpaužas kā horizontālas līnijas. No augšas es uz tām uzklāju balto krāsu, un iznāca ilūzija, radās izjūta, ka šajā ainavā var iekāpt. 

Līdzīgu ainavu, ar smalkākajām pelēkbaltā niansēm, jums nemaz nav tik daudz?

Taisnība, taču tās ir izvietotas uz sienas, kas atrodas pa kreisi no ieejas zālē, turklāt dažas no tām nekad nav izstādītas. Brekte mani pārliecināja, ka pelēkā toņa audekli jāsagrupē tieši šādi, jo starp spilgtiem darbiem tie varētu “pazust”. Lūk, teiksim, glezno tādu Venēcijas ainavu, pēkšņi nolaižas tāda migla kā piens, un tu stāvi un nezini, ko darīt…

Bet Brodskis taču ir teicis – ja neesat redzējuši Venēciju decembrī, tad jūs nepazīstat Venēciju. Es viņam piekrītu.

Bet jūsu aizraušanās ar gleznošanas tehniku а la prima (“vienā paņēmienā”), uz vietas, bez iepriekšējām skicēm, radusies no spontānā temperamenta un rakstura, no tā, ka jums nepatīk plānot?  

Varbūt… Un nav arī iespējams plānot, ja runā par ainavu, tā ir kaut kas spontāns. Dažkārt ir jānobrauc zināms skaits kilometru, pēc tam jāiet kājām, pēc tam vēl simt metri jānoiet, pēc tam vēl trīs… Un, kad atrodi to, kas tev vajadzīgs, tas pēc iespējas drīzāk jāfiksē. Gan apgaismojums, gan laikapstākļi mainās, lietus, sniegs, vējš, karstums – tas viss gan palīdz, gan traucē. Man ir zināma dokumentācija, tāpēc fiksēju gan darba pabeigšanas gadu, gan mēnesi, gan datumu, gan tiešu laiku.

Tas ir tieši mans redzējums, tieši tas brīdis, kurš man bija svarīgs. Ja vēl tas patīk citiem, tad ir pavisam labi.

Ar tehniku а la prima es aizrāvos, kad man jau bija aiz muguras visa profesionālam māksliniekam paredzētā “skola”, visas klasiskās “študijas”. Mans tēvs labi zīmēja, lai gan nebija profesionāls mākslinieks. Viņš teica, ka man jāiet mācīties, un māte mani pie rokas aizveda uz Rozentāla skolu, es noliku eksāmenus un iestājos. Pēc akadēmijas sešus gadus mācīju bērnus Carnikavā, lai nebūtu jāiet armijā, pēc dabas esmu pacifists. Bet arī vieta bija laba, un strādāt ar bērniem iepatikās. Tā es veiksmīgi nokārtoju pirmo mācītspējas pārbaudi…

…un palikāt pedagogs uz visu mūžu?

Tā iznāca. Ziniet, strādājot ar jaunatni, nav jābaidās – kā daži baidās – pastāstīt viņiem visu, ko zini un proti. Lai ņem visu no manis, un tas ir ļoti labi, - bet es zinu, ko darīt tālāk. (Smejas.) Vai vismaz domāju, ka zinu.

Jums ir brīnišķīgas grāmatu ilustrācijas, kurām šajā ekspozīcijā ir veltīta neliela zāle.

Šajā lietā mani ievilka sieva (Аnita Paegle, prestižu starptautisko prēmiju laureāte, nominēta Andersena un Astridas Lindgrēnas prēmijām, Starptautiskās bērnu literatūras padomes locekle — N.М.) Viņa nodarbojas ar ilustrācijām bērniem, bet tagad veido pati savu grāmatiņu, vispār bez teksta, par Rundāles pils spoku – “Rožu spoks”.

Savukārt man te ir Plūdoņa “Circenis nodevējs”, Pumpura “Lāčplēsis” un citas “bildītes” . Vēl man patīk apgleznot dekoratīvos šķīvjus ar ainavām – Kurzeme un Vidzeme, Nica un Brisele, Sicīlija un Rundāles pils… Šo darbu metiens ir mazs, tie visi nokļuvuši privātkolekcijās, un plašai publikai tie tikpat kā nav rādīti.

Gleznoju arī miniatūras ainavas, savā ziņā vēstules, ceļotāja dienasgrāmata – Kopenhāgena, Seula, Parīze, Francijas dienvidi, Vīne, Ķīna, Japāna… Taču īpaši man patīk lielais formāts – tas ir dabiski monumentālās mākslas nodaļas absolventam.

Te ir viens no maniem mīļākajiem jūsu darbiem, ar pilsētas ēku atspulgu ūdenī. Man tas vēsta par laiku, par mūžību…

Man ir vairāki līdzīgi darbi, taču Rīgā man izdevās dabūt izstādei tikai šo – no privātkolekcijas. Atspulgi man ļoti patīk, taču te man ir atspulgs kā ilūzija, bet tas, kas ir dabā, it kā nemaz nav tik svarīgi.

Bet tomēr jūsu galvenais izteiksmes līdzeklis un “darba instruments” ir gaisma?

Tas ir svarīgi. Un tonalitāte. Ir piemēram, man te Parīzes “Jardin des Plantes”  - tas ir tāds tūristiem ne pārāk pazīstams pilsētā vecākais botāniskais dārzs, ar retiem savvaļas augiem. Un tur viss ir tik ļoti organiski un tik ļoti katrs zieds kliedz, ka viņš ir pats galvenais, - taču kopā tie cits citu papildina un skan kā laba mūzika.

Bet no kurienes jums šī krāsu izjūta? Jūs esat no vecticībniekiem, kas atbēguši šurp XVIII gadsimtā. Vai jūsu pirmie mākslinieciskie iespaidi nav no svētbildēm?

Jā, mātes tante bija vecticībniece. Kad mēs gājām uz baznīcu, es priecājos par ikonām – sarkans, zils, zelts… Kaut ko tādu es tur noteikti ieraudzīju. Bet baznīcas sienu gleznojumi – tā ir monumentālā glezniecība. Kupoli arī atstāja iespaidu.

Tagad jums ir jauktā ģimene, krievu un latviešu. Par kādas kultūras cilvēku jūs sevi izjūtat?

Es par to neesmu aizdomājies, man tādu problēmu nav. Bet sarunāties varu gan krievu, gan latviešu, gan franču valodā, ja vajadzīgs.

Ziniet, ja paskatās uz mākslu, tajā nacionālais nav galvenais. Vai nu ir māksla, vai nav.

Kad jūs skatāties uz gleznu, tad vispirms pievēršat uzmanību tam, kas tajā attēlots, pēc tam, iespējams, nosaukumam, un jau pēc tam interesējaties, no kurienes šis darbs. Protams, bija arī tādas konkrētas tendences, teiksim, XIX gadsimtā, kuras attīstījās Latvijā, tomēr tās pastāvēja kopīgajā Eiropas, pasaules kontekstā.

Jūsu gleznās harmoniski savienojas jaudīga krāsu plakņu enerģētika un zināms figuratīvisms, un tātad tas ir saprotami un pievilcīgi “plašām skatītāju masām”? 

Man krāsa pat dominē kā sižets, ja tā var teikt.

Vispār patlaban ir novērojama pasaules tendence - ainava kā žanrs, kas 90.gados gandrīz izzudis, no jauna ir pārstāvēts daudzās izstādēs un galerijās, pieņemsim, Bāzelē, Parīzē, Ņujorkā. Un mūsu studenti arī aizrautīgi nodarbojas ar ainavām, lai gan ne vienmēr izmanto tradicionālās izpausmes metodes un līdzekļus. Iespējams, lielās aizraušanās ar instalācijām laiks aiziet, un tas priecē, jo, lai uzgleznotu ainavu, ir nepieciešamas solīdas profesionālās iemaņas, tas nav vienkārši pārbraukt pāri ar otiņu… Tā jau bija sešdesmitajos gados, taču tas tika uztverts citādi nekā kaut kas pilnīgi jauns.

Jūs esat teicis, ka tagad mūsu Mākslas akadēmijā aktīvi attīstīsies monumentālās mākslas virziens. Kāpēc tieši tagad?

Vienkārši ir palielinājusies gan pasniedzēju, gan studentu interese par tādiem lieliem darbiem un tādām tehnikām.

Vai tas ir tādēļ, ka šāda interese ir pieaugusi sabiedrībā, “patērētāju” vidū?

Vienkārši ir tāda tendence, to vajag attīstīt un izmantot. Pats vienmēr esmu nodarbojies ar monumentālo glezniecību. Teiksim, Itālijā uztaisīju āra fresku 6 x 3 metru izmērā  ar jūras sižetu privātmājai un par to pat saņēmu “Zelta grifu”. Latvijā man arī ir bijuši interesanti gleznojumi dažu, protams, vairs jau nav, kā piemēram, 80.gados radītā enkaustika “Līgo. Dziesmu svētki” sanatorijā “Latvija”. 

Esmu vienmēr mācījis šīs tehnikas, un mani studenti akadēmiju vienmēr beiguši ar šādiem darbiem. Bet tagad mums pat ir telpa, kur sienas ir īpaši sagatavotas freskām.

Bija laiks, kad arhitekti strādāja tikai stilā “stikls un betons”, un pat nebija, kur kaut ko tādu izvietot. Patlaban pieprasījums pēc monumentālās sienu glezniecības pagaidām ir daudz mazāks nekā padomju gados, taču nereti arhitekti dod iespēju tam, lai monumentālā māksla varētu atgriezties sabiedriskajā interjerā. Attiecībā uz ēkas fasādes apdari pie mums šāda tendence diemžēl netiek novērota.  

Jūs desmit gadus bijāt Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, ne tik sen šajā amatā jūs nomainīja Kristaps Zariņš, taču jūs tomēr esat akadēmijas mācībspēks un piedalāties daudzos tās starptautiskajos projektos.

Protams… Lūk, te man atkal ir palmas, Maiami pludmale.

Kad es kaut kur braucu programmas “Erasmus” ietvaros ar studentiem vai pedagogiem, noteikti arī pats gleznoju un vienlaikus kādu mācu. Un, izvēlējies vietu plenēram, skraidu šurpu turpu kā zaķis – no sava darba pie studentiem.

Starp citu, jūs pats savulaik esat mācījies Sorbonnā.

Parīzē es pilnveidojos monumentālajā glezniecībā, mozaīkā, freskās, sgrafito, vitrāžās… Pēc tam arī tur mācīju kā jaunais speciālists. Tas viss man bija vajadzīgi un interesanti, šodien būtu pat grūti iedomāties, ka tas nebūtu noticis.

Bet kas desmit gados, kamēr jūs bijāt rektors, notika ar mākslinieku Naumovu un ar mūsu akadēmiju? 

Līdz tam es arī pastrādāju kā prorektors… Mūsu akadēmija šajos gados kļuva starptautiski pazīstama. Notiek pastāvīga starptautiskā apmaiņa. Pieņemsim, mēs sadarbojamies ar 150 augstskolām, apmēram 40 studentus aizsūtām kaut kur citur uz gadu un tikpat pieņemam pie sevis. Turklāt viņus neviens ar varu nespiež, viņi brauc pie mums tāpēc, ka viņiem šeit patīk.

Un ja jau pavisam konkrēti… Par Eiropas naudu tika uzcelts mūsu jaunais korpuss, priecē, ka tur ir arī viss aprīkojums un nepieciešamās telpas. Bet jaunā korpusa interesantā arhitektūra izpelnījās balvas.

Desmit gadi ir diezgan ilgs laiks, un labi, ka rektors ir nomainījies. Zariņš manā laikā bija prorektors, un akadēmijas darbība turpinās tādā pašā virzienā. Mums ir diferencēta apmācība, taču ne tāda, ka – ieej kursā, bet tur divdesmit cilvēku. Strādā faktiski viens pret vienu. Mums ir tikai budžeta vietas, un tā Latvijā ir vienīgā tāda augstskola. Es studentiem saku – ja esat pie mums iestājušies, jums tas jau ir radošs panākums, un vienkārši ir jāturpina.

Galvenais mums ir pamanīt, apmācīt, audzināt jaunos talantus. Tagad jaunieši grib “visu un uzreiz”, un tas ir labi. Viņi nevēlas gaidīt, kamēr “nobriedīs”, kamēr viņus kaut kur uzaicinās, bet, izmantojot “tīklu” iespējas, organizē savas izstādes, veido savas grupas, savu loku.

Parādījusies vidusšķira, kas pērk jauno mākslinieku darbus. Un tas arī ir labi, jo pērk nevis reprodukcijas, viņiem ir vajadzīga dzīvā māksla. Un arī vecumam ir nozīme, jo vienaudži viens otru saprot.

Bet kas ir talants? Šodien mākslā kritēriju nav.

Biedējošs apgalvojums.

Droši vien. Taču pret to var izturēties ar pozitīvāku attieksmi. Nodarbošanās ar mākslu, tēlniecību vai ar ko citu daudzus jauniešus novērš, piemēram, no narkotikām…

Tomēr talantīgu cilvēku pie mums ir ļoti daudz un, kad uzņemto reflektantu saraksts beidzas, aiz svītras bieži vien paliek ne viens vien, kurš būtu cienīgs tikt uzņemts Mākslas akadēmijā.

Taču, ja cilvēks ir nolēmis nodarboties ar mākslu, pieņemsim, ar glezniecību, un cenšas kļūt par savā jomā pirmo, viņš arī būs pirmais, citādi nāksies vienkārši kaut ko atkārtot.

Jums ir viedoklis, ka māksliniekam, lai viņš kļūtu slavens un gūtu panākumus, ir jānodarbojas ar  pašmenedžmentu. Jūsu pašreizējā izstāde un vesela programma tās ietvaros organizētu tikšanos, meistarklašu, tostarp bērniem, lekciju ir daļa no šāda pašmenedžmenta. Turklāt mērķējot tālu – ar domu audzināt nākamos cienītājus un pircējus?

Ko lai saka – kaut kāds “pašiņš” mūsu jomā ir vienmēr, tas viss ir reklāma, kas darbojas autora labā. Taču, protams, vajadzīgi arī mecenāti, bez naudas arī nekā nevar. 

Par pašmenedžmentu. Ja galerija noslēdz līgumu ar jauno mākslinieku, viņam ar šo līgumu ir saistītas rokas, varbūt labāk viņam bez tā arī iztikt. Šemjakins man stāstīja, ka, tikko viņš nokāpis pa lidmašīnas trapu Parīzē, (1971.gadā Mihails Šemjakins, kuram tika draudēts ar kriminālvajāšanu, tika izraidīts no PSRS uz Franciju – N.M.)  tūlīt pat parakstījis līgumu uz desmit gadiem ar Dinas Vernī galeriju: “Šos desmit gadus atdevu tai visus savus darbus un pēc tam sāku visu it kā pilnīgi no jauna.”

Tagad jaunieši paši var rīkot grupu izstādes, sākot no akadēmijas, un tā kļūt populāri.

Mums šeit nav mākslas tirgus, taču izstādi sarīkot var jebkurā telpā.

Un, ja ir labs pīārs un viss ir labi pārdomāts, tai pat katrā ziņā nav jābūt galerijai, visnotaļ derēs arī kāds angārs. Tā jau sen tiek darīts gan Francijā, gan Vācijā, kur pastāv veselas mākslinieku kolonijas. Kuratori seko to darbībai, skatās, notiek pastāvīga kustība. Turklāt ne viss katrā ziņā ir centralizēts un notiek galvaspilsētā. Starp citu, nesen atkal biju Vācijā. Tāpēc, ka saistībā ar Latvijas Republikas simtgadi Giterslo (tā atrodas Ziemeļreinas – Vestfālenes federālajā zemē) līdz 7.aprīlim rīko manu darbu un mūsu studentu darbu izstādi “Kunstakademie Lettland”.

 … Ir, protams cilvēki, kas interesējas par manu daiļradi un ar to nodarbojas, taču tāda viena pastāvīgā pārstāvja man nav. Un varbūt arī tādu nemaz negribu. Tā tev rokas nav saistītas. Taču ir vajadzīga arī kaut kāda veiksme, nojauta.

Tātad – vai jūs var pieskaitīt pie māksliniekiem, kas tiek “pārdoti” ārpus Latvijas robežām?

Ziniet, grūti izsekot tam, kur un kas tiek pārdots. Manas ainavas ir gan Amerikā, gan Vācijā. Un Tretjakova galerijā – bet tas vēl ir no padomju laikiem, kad iepirka gan Vissavienības mākslas fonds, gan mūsu vietējais. Šodien Latvijā lielu mākslas iepirkumu nav. Pastāv lieliska mūsu mākslas fonda kolekcija, taču tā ir apstājusies pie noteikta perioda un faktiski vairāk netiek papildināta. Lietuva un Igaunija ar to nodarbojas joprojām un pat vēl intensīvāk nekā agrāk. Mūsu muzejiem arī ir jābūt lielākiem līdzekļiem, lai “neizkristu” veseli mūsdienu mākslas periodi.

Vispār – jo vairāk muzeju, jo labāk.

Ideja par Mūsdienu mākslas muzeja izveidošanu bija brīnišķīga, taču šobrīd šis projekts, šķiet, ir apstājies banku krīzes dēļ…

Pazīstamajiem kolekcionāriem Zuzāniem arī ir līdzīgs projekts, viņi arī grāmatas palīdz izdot. Bet Teterevi, kuri ir atbalstījuši šo manu izstādi, protams, ir lieliski mecenāti, filantropi, kas ne no viena neprasa atdot ieguldītos līdzekļus. Viņu fonds pat ir nodibinājis stipendijas mūsu akadēmijai, nodrošina mūsu mācību braucienus, izdod izstāžu katalogus… Kaut kam tādam pat valsts nepiešķir līdzekļus, bet tā ir palīdzība tieši jaunajiem speciālistiem, kuri tikai sāk radošo karjeru. Tiem, kuri ir saņēmuši tādu stipendiju, ir paveicies – viņi jau ir pamanīti, par viņiem jau zina, un nav tādu gadījumu, ka kāds no mūsu stipendiātiem pēc tam pazustu no redzesloka. 

Taču diemžēl pēdējā laikā pēc mūsdienu “aktuālajiem kuratoru projektiem” ir kaut kāds tukšums dvēselē. Tāda izjūta, ka to nolūks ir tikai radīt “vārdu”, popularitāti, bet teikt īpaši nav ko. Vai piekrītat?   

Domāju, ka tas ir normāli, no tādiem projektiem nevajag gaidīt to, kas ir, varbūt, glezniecības izstādē, kā šajā gadījumā. Lai gan attiecībā uz tukšumu piekrītu, citādi pat nesapratīsi, kāpēc tas vajadzīgs. Taču kurators, veidojot izstādi, darbus atlasa pēc kaut kādiem saviem kritērijiem. Māksliniekiem tas ir savā ziņā pasūtījums, bet projekta autoram – cīņa par finansēm un tā tālāk. Un ne vienmēr izdodas rezultāts… dvēselei.

Negribu neko sliktu teikt par kuratoriem. Piemēram, manas izstādes kuratore Antra Priede-Krievkalne ir atbildīgs cilvēks, kas visu teicami izdarījusi komandā ar mākslinieku un scenogrāfu Kristianu Brekti, grafisko dizaineru Maiju Rozenfeldi un izstādes koordinatori muzejā Ievu Kalnaču.

Taču, kad tiek veidota izstāde par konkrētu “aktuālo tēmu”, tiek uzaicināti autori, kuri principā iemieso kuratora ieceri. Tad arī var gadīties, ka izstāde sastāv nevis no unikāliem mākslas darbiem, bet no atsevišķiem segmentiem, aiz kuriem nesaskatīsi neko lielāku.

Tātad tāda izstāde ir tieši kuratora radīta?

Drīzāk jā. Tiesa, ir iespējami arī varianti, kad ir pārstāvēta arī pašu mākslinieku vai kādu radošo grupu individualitāte vai idejas.

Vai tādā gadījumā mūsdienu mākslas procesu nevar sadalīt trīs lielos virzienos – pati tēlotājmāksla, dizains un dekoratīvi lietišķā māksla, un vēl “kuratora projekts” kā pilnīgi atsevišķā patstāvīga parādība? 

Principā var. Taču domāju, ka šī parādība nav sliktāka un nav labāka par pārējām, un arī tai tiesības pastāvēt. Šis virziens paplašinās, un gals tam nav redzams. Vēl jo vairāk -

 kritēriji ir izplūduši vai izzuduši, un tu principā vari darīt, ko gribi.

Tātad arī glezniecība pilnībā izzudīs?!

Neizzudīs. Tā var mainīties, bet tā būs vienmēr.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt