Lai arī Aija Zariņa uzskata, ka situācija izstāžu rīkošanai tieši brīdī, kad Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, nav tā labākā, māksliniece norāda, ka viņai ir gods sarīkot savu 60.jubilejas izstādi Rakstniecības un mūzikas muzejā.
Faktiski tagad Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros vajadzētu atvērt latviešu tēlotājmākslas izstādes, kur būtu pārstāvēti mūsdienu gleznotāji, lai cilvēki, kas iebraukuši no Eiropas varētu apskatīties, kas tad tā Latvija ir, ar ko tā nodarbojas, kas tad ir tie kultūras darbinieki. Bet īstenībā mēs to Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros neredzēsim,” atzīst māksliniece. „Un arī man savā 60 gadu jubilejā jāizstādās Rakstniecības muzejā, kas gala rezultātā izvēršas man par labu.”
Māksliniece Aija Zariņa izstādi veidojusi kopā ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem domubiedriem. Izstādē “Sprīdītis” piedalās: Aija Zariņa, Tīna Zariņa, Mārtiņš Gaušis, Katrīna Veita, Zuzanna Runkovska-Stansofa, Nikolass Stansofs. Izstādes pamatu veido Aijas Zariņas lielformāta gleznas par Latvijas mitoloģiju, par zināšanām, kādas tās ataino latviešu pasakas un teikas. Pārējie izstādes dalībnieki veidojuši instalācijas, video darbus, skaņu ierakstus un fotogrāfijas, kopā radot intriģējošu pasaules ceļojumu un iekšēju meklējumu karti.
„Mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ir radījis. Vienā mirklī var notikt tā, ka tā glezna, ko tu esi uzgleznojis, sāk dzīvot,” uzskata māksliniece. „Mūsdienu skatītājs seko, lai gleznojums būtu perfekts. Viņš saka: „Nu, Aija Zariņa glezno tā kā bērns.” Bet man liekas, ka lielāka uzmanība jāpievērš tam, ko glezno. Nereti jaunie mākslinieki ļoti rūpīgi glezno dēmonus. Ja šī māksla atdzīvotos, es domāju, viņi nebūtu diezin ko priecīgi.”
Aija Zariņa pati būtu priecīga sastapties ar saviem gleznu tēliem. Tāpat māksliniece uzskata, ka Latvijas vietvārdi glabā visu mūsu vēsturi. Sprīdīti māksliniece salīdzina ar Latviju.
„Sprīdītis ir kā Latvija. Viņš ir tāds maziņš un viņam ir mazs augumiņš, bet viņš nenobīstas un galvenokārt cīnās, kas latvietim pašreiz ir svarīgi,” stāsta Aija Zariņa. „Viņam ir jāpasaka savs viedoklis. Viņam jāņem rokā zobentiņš un viņam jāaizstāv savas vērtības. Viņa vērtības nav desas luņķis. Viņa vērtības ir patiesība un visas tās vērtības, kuras apraksta mitoloģija. Sprīdītis nav nekāds muļķītis. Viņu nevar tik viegli apmuļķot. Un tad, kad viņš cīnās ar ļoti masīvākiem pretiniekiem, viņš izmanto gudrību. Tautas zināšanas mums jāizmanto.”
Māksliniece ir ne visai glaimojošās domās par latviešiem.
Latviešiem tas kalpu gars ir ļoti sēž iekšā. Viņiem arvien vēl liekas, ka kultūra ir skaista istaba, daudz un skaisti ēst un skaisti apģērbties. Latvietis ir tik aprobežots, ka nevar atcerēties, ka kultūras mantojumā aprakstīts - tas, kas notiek viņa galvā, tas, cik viņš būs labs, un tas, kādus morālos lēmumus viņš pieņems, - tā ir lielāka kultūra nekā tas, ko viņš bāzīs vēderā," uzsver māksliniece, skaidrojot, ka pēc viņas domām ar "Maximu" notikušais ir mūsu "blatņiku" sistēmas rezultāts.
