20. gadsimta sākumu lietišķajā mākslā raksturo interese par tautas amatniecību un vienlaikus mākslas keramikas uzplaukums pasaulē.
Mākslas keramikas divi attīstības ceļi iezīmējās arī Latvijā. Viens no tiem saistīts ar nacionālā romantisma idejām un centieniem veidot lietišķo mākslu, meklējot ierosmes tautas mākslas tradīcijās. Te jāmin grafiķa Riharda Zariņa (1869–1939) ieguldījums un Jēkaba Drandas (1853–1915) darbība, kam seko Pētera Šteinberga (1874–1938) un Anša Cīruļa (1883–1942) pievēršanās mākslas keramikai.
Otra attīstības ievirze saistīta ar jūgendstila formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu valodu. Šo līniju keramikas nozarē 20. gadsimta sākumā pārstāvēja Kārlis Kelers un Augusts Julla (1872–1958).
Līdz ar jaunās Latvijas valsts dzimšanu aizsākas arī Rūdolfa Pelšes (1880–1942) pedagoģiskā un radošā darbība latviešu keramikas skolas tradīciju iedibināšanā.
