Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par Purvīša balvu un laikmetīgo mākslu sarunājas māksliniece Ance Eikena un balvas žūrijas pārstāve, mākslas zinātniece, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule.
Brīži, kad dzīve dara pati
Ingvilda Strautmane: Astrīda ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas krājuma glabātāja un strādāja šajā starptautiskajā žūrijā. Astrīda, vai jūs varat pateikt, kāds bija jūsu darbs?
Astrīda Rogule: Šis darbs ar žūriju sākās krietni agrāk, jo viens no izstādes organizatoriem ir, protams, kultūras projektu aģentūra "Indie", kuratore Daiga Rudzāte. Viņu uzdevums ir ne tikai atrast un sarunāt, ka šie cilvēki piedalās žūrijā un atrod savu laiku, jo viņi patiešām ir augstas raudzes profesionāļi. Tur ir gan Prāgas "Kunsthaus" direktore un Vīnes galeristi, gan vadošo mākslas institūciju direktori, tāds skaists zieds un mākslas aprindās ļoti pazīstami cilvēki. Tātad viņiem vajadzēja viņus uzrunāt, tad aizsūtīt visus portfolio, visu izstāstīt par māksliniekiem, par izstādi, un tad, kad viņi atbrauc, tās jau ir tikai tās odziņas. Tad viņi skatās izstādi un runā ar māksliniekiem, uzklausa mākslinieku stāstus, un tad ir žūrijas sēde, kuras laikā tad arī nonāk pie galvenās balvas ieguvēja vārda un apstiprina to ar saviem parakstiem.
Ingvilda Strautmane: Balsojums ir noticis, balva ir pasniegta. Ance, vai varam pakāpties mazliet atpakaļ, kad jūsu personālizstāde "Dievs Tēvs Debesīs" varbūt vēl bija tikai idejas līmenī un tad tā nonāca mākslas telpā "Brīvība", kas bija Katrīnas Neiburgas kūrēta mākslas telpa un vairs nepastāv. Kā tas viss notika?
Ance Eikena: Izstāde auga ar mani. Sākums bija pirms astoņiem gadiem, tobrīd tie bija seši gadi, kad es zināju, ka vēlēšos par šo tēmu veidot izstādi, bet viss tas ceļojums un kā tas nonāca līdz tomēr kaut kam gaišam un mīlestības pilnam, tas bija arī mans dzīves ceļojums.
Ingvilda Strautmane: Tad Katrīna Neiburga jums teica – jā, ir iespējams būt šajā telpā?
Ance Eikena: Jā, bet man šķita, ka tas būs mans dzīves darbs un ka es vēl kādus desmit gadus strādāšu. Tad ir tie brīži, kad dzīve dara pati, pati plāno to, kam ir jābūt. Es nevaru atteikties no tik brīnišķīgas iespējas izstādīt pirmo personālizstādi tādās telpās.
Ingvilda Strautmane: Astrīda, vai bija kādas tādas kopīgas sajūtas, skatoties šos Purvīša jau sešus balvas kandidātus un viņu izstāžu replikas Mākslas muzejā?
Astrīda Rogule: Pirmkārt, patiešām, šī izstāde ir tāda acu apmānīšana. Katram no šiem kandidātiem arī bija cita telpa un unikālā iespēja. Kristapam Epneram tas bija "Survival Kit", Darjai Meļņikovai tā bija "427" galerija, Evelīna Deičmane strādāja "Kim?", un, protams, Cēsu Mākslas festivāls lieliski parādīja gan Evitu Vasiļjevu, gan Kasparu Groševu, un kur nu vēl labāk nekā biržā izskatījās tieši Daiga Grantiņa. Te nu viņi visi sanāk kopā, kurus vietējā ekspertu grupa ir izvirzījusi, un viņiem visiem ir jābūt vienā, šajā saspiestajā vietā, kas ir LNMM izstāžu zāle. Es varbūt esmu tāds ļoti ieinteresēts vērotājs, jo esmu šīs izstādes koordinatore no muzeja puses. Līdz ar to es piedalījos arī šajā sagatavošanas darbā, procesā, kad mākslinieki strādāja pie izstādēm. Es ļoti labi redzēju, kā kurš strādā, kāda ir attieksme pret savu darbu un kā top tas "rimeiks", tas atkārtojums tam, kas ir bijis unikāls, un tas nav viegli. Pilnīgi citā telpā, citā vidē un ar domu, ka tā ir sacensība. Tas uzliek vēl vienu žņaugu gandrīz, domāšanā, emocijās, tu nevari būt tik brīvs. Tik un tā jādomā, ka tā ir sacensība. [..] Man kā cilvēkam, kas zina šo izstādi, ļoti daudz bija jāvada ekskursijas. Es biju tāds kā interpretētājs, un no sākuma man šķita, ka ļoti atšķirīgi šie darbi. Un tad man to atslēdziņu iedeva "Erasmus" studente no Ukrainas, kura teica tādu interesantu lietu, ka, kopš sācies karš, viņa visā, visur meklē kaut ko pozitīvu, par ko varētu smaidīt, priecāties, smieties, pat mazāko sīkumu, kas varētu darīt laimīgu un kaut kādā veidā rast to harmoniju. Visi darbi, ko redzam šajā izstādē, ir par stabilitāti, harmoniju, mieru, par saskaņu arhitektūrā, tradīcijās [..].
Dalīta bēda ir pusbēda
Ingvilda Strautmane: Ance, Astrīda stāstīja par harmonijas meklēšanu un prieka meklēšanu, jūsu stāsts ir ļoti skarbs. Par tēti alkoholiķi, tā pavisam vienkārši to varētu pateikt. Par to, kā jūs meklējat Dievu un ko jūs atrodat, un kā jūs atrodat. Jums tā bija arī tāda pašterapija mazliet?
Ance Eikena: Māksla jau vienmēr ir kā pašterapija. Man ir grūti atdalīt mākslu no dzīves, viss, ko es piedzīvoju, tas viss ir kopā. Ja tā izstāde būtu pāris gadus iepriekš, tad būtu atkal citādi. Tas stāsts par tēti vienu brīdi vēl bija ar to gaismu un tad tomēr vairāk ar to smagumu, kad es sapratu, cik daudziem tā ir. Vēlāk nāk tas Dievs cilvēkos un dievišķais tajā skumjajā, mīļajā. Tas ir tāds ceļš. Tas, kas bija ļoti īpaši, bija tā kopības sajūta ar izstādes apmeklētājiem, gan Brīvības ielā, gan tagad muzejā. Man tas bija šokējoši, bija tik daudz cilvēku, kas man rakstīja – biju uz tavu izstādi, riktīgi raudāju, paldies. Tas, ka tu vispār dod vietu tām emocijām, jo ļoti bieži mēs par sāpīgajām lietām cenšamies nedomāt. Atceros, pirms tētis nomira, tie bija smagākie gadi un brīži cīņā ar alkoholismu. Visas ģimenes, kas to ir piedzīvojušas, zina, ka tā ir nebeidzama, ļoti grūta cīņa, kad gribi palīdzēt, bet atkal, atkal un atkal nesanāk. Tas ir pārāk smagi, lai katru dienu vispār ļautos tām domām, bet ir labi to izdzīvot. Tādā ziņā tā kopības sajūta bija brīnišķīga, paraudāt kopā. Jo dalīta bēda ir pusbēda. Bija meitene, kura pēc izstādes piezvanīja savam tētim, ar kuru viņa nerunā, un viņš bija priecīgs, viņi izrunājās. Māksla var tik daudz. [..] Nav daudz profesiju, kurās var piedzīvot tādu cilvēcību, kopības sajūtu jaunā līmenī. [..]
Ingvilda Strautmane: Astrīda, jums bija jāstāsta arī par šo darbu, vai ne?
Astrīda Rogule: Protams. Man bija ļoti grūti stāstīt par šo darbu, jo ir iznācis tā, ka Anci zinu ļoti sen, kā mazu meiteni. Kā cilvēkam, kas zina to gadu garumā, man bija īpaši grūti, un tomēr, zinot to, es apbrīnoju šīs trauslās meitenes drosmi to darīt. Man ir liels prieks, ka viņa tagad ir izvērtusies jaunā, emocionālā, trauslā sievietē, jo tad, kad viņa bija mazulis, tad viņa bija tas stiprākais cilvēks savā ģimenē. Un tagad beidzot viņai ir dota iespēja izdzīvot to savu vājumu un nebūt stiprai. Šis vājums, emocijas rada brīnišķīgas lietas mākslas valodā. Vadot ekskursijas, Ances darbs bija tas, kurš uzrunāja visvairāk skatītāju. [..] Manuprāt, ļoti daudz cilvēku tika uzrunāti, un man ir prieks, ka šī jaunā paaudze ir emocionāla, ka viņi atļauj savām jūtām vietu, nevis patur sevī, kā mēs to darījām un neteicām neko. Tas, ka varam runāt par šīm smagajām lietām, palīdz mums rast kaut kādu risinājumu katram savā veidā.
Ingvilda Strautmane: Ance, vai jūs jutāt pārējos kandidātus kā konkurentus tieši gala izstādes veidošanā?
Ance Eikene: Nē, nekādā gadījumā. Mēs visi bijām draudzīgi, un man ļoti patika tā pieredze redzēt citu mākslinieku procesu. Mēs tur daudz bijām uz vietas, un tāpēc, ka liels un nopietns tas notikums, tas bija citādi nekā citās grupas izstādēs. Sanāca ļoti daudz mijiedarbības uz vietas, un bija interesanti redzēt, ka, piemēram, Kristaps Epners ilgi un dikti groza tās gaismas, un es skatos, ka tur taču viss kārtībā, ko tur ņemties. Bet pati es arī tāpat daru. Viņiem ir tā pati cīņa un satraukums, emocionalitāte. Tajā pašā laikā ir tādi, kas atnāk un uzliek un viss ir gatavs.
Ingvilda Strautmane: Mākslinieki tāpat kā cilvēki ir ļoti dažādi. Ance, tagad būs personālizstāde pēc laika?
Ance Eikena: Es tā dzirdēju. Es saprotu, ka tā ir bijis.
Astrīda Rogule: Un tā arī būs. Tā ka gatavojies.
Ance Eikena: Es jau gatavojos, es šobrīd strādāju pie nākamās izstādes, bet tas atkal bija tas pats variants, kā šogad. Es to daru ar domu, ka kaut kad, kaut kur, ka vajag to darīt, bet nezinu to vietu.
Vieta mākslai un skatītājiem
Ingvilda Strautmane: Tagad ir skaidrs, ka būs. Es šodien paskatījos Kultūras ministrijas mājaslapā, kur ir vizuālās mākslas stratēģija. Tas, ko es zināju, bet man likās dīvaini, ka vizuālajā mākslā balvas ir tikai no privātiem mecenātiem, vai no Zuzāna, vai no Borisa un Ināras Teterevu fonda. Astrīda, vai jums tas šķiet pareizi, ka nav valsts finansētas balvas vizuālajā mākslā?
Astrīda Rogule: Protams, tas nav pareizi. Daudz kas nav pareizi. Man ļoti patika, ka viskarstākās ovācijas zālē izsauca Jāņa Zuzāna skaidri un gaiši pateiktais jautājums visiem mums, māksliniekiem, mākslas kritiķiem, kultūras ministrs bija klāt – kad mums beidzot būs tas Laikmetīgās mākslas muzejs? Mēs esam tādā bārenīša lomā, tā vizuālā māksla – ne mums muzejs, ne balva. Koncertzāles ir brīnišķīgas, mēs varam klausīties labu mūziku provincē, Rīga arī ļoti tuvu ir, ka būs akustiskā koncertzāle. [..] Bet mums nav kur parādīt šo mākslu, tik maz ir vietas, un "Arsenāls" arī ir remontā. Tas, ka mēs esam apdalīti ar tādu iespēju rīkot ne tikai savu mākslinieku izstādes, bet arī uzņemt labas laikmetīgās mākslas izstādes no ārzemēm. Ar mums neviens nedraudzējas, jo mums nav muzeju, kur to likt. Varbūt tad arī skatītājs būtu daudz atvērtāks laikmetīgās mākslas procesiem un norisēm, ja būtu iespēja to visu rādīt. [..]
Ingvilda Strautmane: Šajos sešos kandidātos bija pārsvarā lielizmēra instalācijas, kur viņas paliks?
Astrīda Rogule: Dažas tiks iznīcinātas, to es skaidri zinu. Darjas gadījumā to vajadzēja būvēt gandrīz no jauna, pēc izrādes "427". Kur tad viņa liks, izkurinās kamīnā. Ancei arī vajadzēja braukt pakaļ dēļiem ziemā, spelgonī, lai varētu šo brīnišķīgo baznīciņu izstādes centrā uzbūvēt. Un es biju nikna, jo šie dēļi bija slapji un ar pelējumu. Mēs cīnījāmies, lai dēļi būtu muzeja cienīgi. Tāda ir šīs mākslas specifika, šīm lielajām instalācijām.
Ingvilda Strautmane: Tas emocionālais brīdis, kad balvu par mūža ieguldījumu saņēma tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, kāda jums bija tā sajūta?
Astrīda Rogule: Tas bija milzīgs prieks, kad mēs uzzinājām pirmajā preses konferencē, ka balvu par mūža ieguldījumu saņems Edīte Pauls-Vīgnere, jo, pirmkārt, pirmās divas balvas ieguva arī dāmas, bet gleznotājas – Džemma Skulme un Maija Tabaka. Un pēkšņi ir tekstilmāksliniece, kuras darbi ir, manuprāt, tik ļoti vajadzīgi šajā laikā. Žēl, ka Ogres muzejs neparādīja šo darbus, jo Edītes darbi ir krāšņi, spoži un materiālu izvēle ir fantastiska un tā ir tāda uguņošana tekstilā. Arī kā personība viņa ir brīnišķīga, un vakar, sēžot viņai blakus, bija prieks redzēt, ka šī dāma ir sajūsmā par to, kas notiek, ka ir emocionāli uzlādēta, šķelmīga. Viņa sajuta šo cilvēku mīlestību, prieku par to, ka viņai ir šī balva, ka mēs priecājamies kopā ar viņu.
Ance Eikena: Man sāpēja vaigi no smaidīšanas viņas runas laikā, tur tāda sirsnība un tas patiesais prieks. Tāda saviļņota sajūta zālē, visi piecēlās kājās un bija ļoti, ļoti jauki.
