Liberts pieder izcilākajiem 20. gadsimta latviešu māksliniekiem, viņu mēdz dēvēt par Art Deco teātra karali. Visnozīmīgākais ir viņa devums scenogrāfijā, 20. gadsimta sākumā tieši viņa stils noteica toni Nacionālās operas iestudējumos, ne velti šo posmu dēvē par Liberta laikmetu.
Tieši scenogrāfijai atvēlēta centrālā vieta viņam veltītajā izstādē, bet būs skatāmas arī Latvijā un trimdā tapušās gleznas.
Kopumā tā būs līdz šim lielākā Libertam veltītā retrospekcija, un tajā valdīs teātrim raksturīga atmosfēra.
Ar Mocarta operu "Bēgšana no serāla" 1924. gadā sākās Ludolfa Liberta karjera Nacionālajā operā. Iepriekš neredzētais krāsu spožums un jaunatrastie radošie risinājumi sajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Skatuvei pirmo reizi tika uzlikts uzgleznotais ietvars jeb tā sauktā "mantija", ko pēc tam savās izrādēs sāka izmantot arī citi scenogrāfi.
Presē minēts, ka publika aplaudēja Liberta dekorācijām un par tām runāja pat vairāk nekā par pašu inscenējumu.
Ar Liberta mākslu tik cieši saistītā teātra atmosfēra valdīs arī viņam veltītajā izstādē, kurā centrālā vieta atvēlēta tieši scenogrāfijai – dekorāciju metiem, kostīmu skicēm, fotogrāfijām ar izrāžu skatiem, stāsta izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva: "Teātris ienāk muzejā, lai uzburtu teātra atmosfēru. Te būs arī muzikālais pavadījums, kurā izmantoti fragmenti no Liberta noformētajām izrādēm, kas veidos muzikālu fonu kopā ar teātrim raksturīgām skaņām un trokšņiem, piemēram, cilvēku sarunāšanos pirms izrādes un aplausiem, jo, manuprāt, šo materiālu nedrīkst skatīties klusumā."
20. gadsimta 20.–30.gadi operā dēvēti par Liberta laikmetu. Kopumā viņš Baltajā namā nostrādāja vairāk nekā 10 gadu, izveidoja scenogrāfiju vairāk nekā 40 izrādēm, daļai no tām pats arī bija režisors.
Izstāde ļoti spilgti atklāj viņam piemītošo krāšņo rokrakstu un fantāziju bez robežām, norāda kuratore: "Liberts tika gan slavēts, gan kritizēts. Slavēts par košumu un fantāziju, kas nekad neatkārtojās. Kritizēts par to, ka varbūt viņš reizēm ir uz bezgaumības robežas, pārāk spilgts savās dekorācijās un kostīmos. Reizēm patiešām pārsteidz, piemēram, viņa konfekšu rozā, kas galīgi nesaistās ar klasisko mākslu, taču Liberts atļāvās savā ziņā arī šokēt publiku ar negaidītiem risinājumiem. Reizē viņš ļoti labi ierakstījās vadošajā mākslas stilā, proti, Art Deco."
Liberta dekorāciju un kostīmu skicēs ļoti labi redzami Art Deco mākslinieku iemīļotie motīvi – debesskrāpji, strūklaku lejupslīdošie ritmi, ģeometriski ornamenti, atsauces uz seno Ēģipti, greznība, kas tiecas apburt un apžilbināt skatītāju.
Piemēram, pēc Alfrēda Kalniņa operas "Salinieki" noskatīšanās kritiķi vienprātīgi atzina, ka izrādes trūkumus kompensēja Liberta scenogrāfijas pārsteigumi un pat specefekti, jo – apkārt dekorācijām lēkāja zili jūras zirdziņi, rāpoja sarkani vēzīši, atslīdēja sārtas jūras zvaigznes, iemirdzējās milzu zivju ugunīgās acis.
Līdzās scenogrāfijai izstādē būs redzams arī Liberta gleznotāja veikums gan Latvijā, gan trimdā. Nataļja Jevsejeva atklāj: "Tad, kad viņš teātrī bija aizņemts, viņam brīvais laiks bija tikai naktī. Tas ir iemesls, kāpēc viņš tik bieži veido tieši nakts skatus ar nakts apgaismojumu. Gan lielpilsētas, gan nomales skatus. Viņu fascinē iluminācija, gaismas efekti. Šajā izstādes daļā var izsekot viņa ainavas žanra evolūcijai no modernisma virziena līdz stilizētajiem nakts skatiem. Vēlāk [20. gadsimta] 30. gados un trimdā viņš turpina to pašu.
Visvairāk ir zināmas viņa neskaitāmās Venēcijas, ko viņš glezno, tad pēc tam arī Ņujorka, kad viņš tur dzīvoja."
Ludolfam Libertam veltītā izstāde "Art Deco hipnotiskais spožums" Nacionālajā mākslas muzejā sāksies sestdien, 30. novembrī, un būs skatāma līdz marta vidum.
