Autors pievēršas neērtām tēmām, par kurām vieglāk parasti nerunāt. Tāds ir arī viņa jaunākais darbs ar nosaukumu "Auseklis", kurš vēl līdz šim nav rādīts plašākai publikai. Par šovakar Jūrmalas muzejā gaidāmo notikumu mākslinieks Egons Peršēvics pats saka: "Man skaistums ir svarīgs – ticu, ka tas padara pasauli labāku."
"Personālizstādē "Skaistas lietas un citi nesmukumi", kas vienlaicīgi ir arī doktora studiju kopsavilkums, pievēršos neērtajām tēmām, par kurām vieglāk parasti ir nerunāt. Šī izstāde notiek laikā, kad tēlniecība atkal ir kļuvusi aktuāla, diemžēl ne to labāko iemeslu dēļ, bet arī šīs izstādes vadmotīvs ir vērtību pārvērtēšana. Maijs ir daudzu neviennozīmīgo atceres datumu mēnesis, un tādēļ šobrīd ir pat ļoti iederīgi skulptūras celt, nevis gāzt," skaidro mākslinieks.
Viņš atzīst, ka darbi, kurus var redzēt, ir eksperimenti un viņa "zinātniskie traktāti". "Māksla man ir zinātnes joma, kas nodarbojas ar kultūras vērtību pārvērtēšanu. Tā ir vieta, kur tiek veikti eksperimenti, lai noskaidrotu, kas mums kā sabiedrībai ir vērtība un kas vairs nav. Lai šis vērtību pārvērtēšanas process būtu iespējams, ir nepieciešams izvirzīt dažādus aktuālus jautājumus, cenšoties izvairīties no iepriekš noteiktiem aizspriedumiem," pauž Peršēvics.
Viens no paņēmieniem, kuru mākslinieks izmanto šī mērķa sasniegšanai, ir atsauces uz kultūras simboliem – mākslas darbiem, kas dziļi iesakņojušies sabiedrības kultūras apziņā. "Šajā izstādē ir skulptūras, kurās tās [atsauces] ir ļoti viegli nolasīt. Piemēram, skulptūrā ar nosaukumu "Brīvība" es ļoti tieši citēju Kārļa Zāles veidoto Brīvības pieminekli. Savukārt skulptūras "Auseklis" pamatā ir Sandro Botičelli "Venēras dzimšana", bet "Jūrasmātes nolaupīšanā" atsaucos uz skulptūru, kuru mēs mākslas vēsturē pazīstam kā Milosas Venēru," atklāj Peršēvics.
"Manu daiļradi mēdz raksturot kā analītisku un ironisku. Protams, esmu dzirdējis arī daudzus citus, ne tik glaimojošus manas darbības aprakstus, taču vienmēr esmu centies savus stāstus mākslā izstāstīt skaisti. Mākslas darbs – tā ir valodas forma, tas ir veids, kā cilvēki var savā starpā komunicēt," stāsta darbu autors.
Viņš atzīst, ka pēdējos gados arvien vairāk savos darbos izmanto cilvēka ķermeni, jo, pirmkārt, tas šķiet skaists un, otrkārt, ķermeņa valoda ir senākā un universālākā no valodām, tādēļ bieži izmantota komunikācijā.
"Savus lielformāta plastiskos darbus pārsvarā veidoju, izmantojot kompozītmateriālus un akrila krāsu, reālistisku figurālu veidojumu apvienojot ar glezniecību. Gleznojums man ir svarīga darba sastāvdaļa, kas papildina un pievieno vērtību skulptūrai. Pat bronzas skulptūra bez patinas man šķiet nepilnvērtīga un nepabeigta," saka Peršēvics.
Gandrīz visi izstādes darbi tika veidoti kā publiskās vides skulptūras, jo tas esot veids, kā tieši komunicēt ar plašu auditoriju. Tieši tādēļ vēl jo svarīgāk ir tas, lai iekodētie arhetipi būtu nolasāmi.
