Kā sarunā Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāsta izstādes veidotāji – kuratoru komanda Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs un izstādes dizainere un arhitektūras autore Līva Kreislere –, izstādes temats ir "radošais process, caur kuru mākslinieks veido ķermeni un mediķis ar ķermeni strādā".
Izstādes kurators Vladimirs Svetlovs Latvijas Televīzijas "Kultūras ziņām" vienlaikus norāda: "Šī izstāde ir veltīta Jāņa Gleizda sadarbībai ar mediķiem un kopīgo mākslas metodi, ko viņi izmanto. Izstāde saucas "Gleizds, šķēres, papīrīt's", un ko dara Jānis Gleizds? Viņš taisa kolāžu, viņš retušē, viņš griež, viņš salīmē un šādā veidā veido jaunu attēlu. Ko dara mediķi? Viņi griež, viņi sašuj un veido jaunu cilvēku."
"Gleizds ir totāla modifikācija, mistifikācija un mākslīgā pieņemšana par skaisto. Droši vien tie ir jauni estētiski kanoni un modifikācija, un mākslīga ķermeņa padarīšana par skaisto," fotogrāfa darbu komentē otra izstādes kuratore – Anna Volkova.
"Gleizds ir noslēpums. Vēl joprojām noslēpums, mēs pētām vairākus gadus viņa darbus, uztaisījām grāmatu un šo izstādi, un joprojām tas ir noslēpums," piebilst Svetlovs.
Jāņa Gleizda un Rīgas Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas zinātniskās pētniecības institūta ceļi krustojas 1948. gadā – 24 gadu vecumā latgaliešu jaunietis Gleizds zaudē abas plaukstas un kāju pirkstus, tos apsaldējot, tamdēļ ierodas Rīgā, lai atrastu sev protēzes, un iepazīstas ar tā laika institūta direktoru Ārčilu Mačabeli, kurš nodarbojas ar reparatīvo ķirurģiju. Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā kā pacientam Gleizdam izgatavoja īpašas protēzes, kas ļāva apgūt fotogrāfa amatu.
"Jānis Gleizds strādā institūtā 40 gadus, visas dzīves garumā viņš strādā ka fotogrāfs, laborants, viņš piefiksē operācijas, ilustrē disertācijas, viņš strādā kopā ar mediķiem vienā kolektīvā, taisot fotogrāfijas. Kā viņš saka 1969. gadā žurnālā "Mākslā" – es neesmu ārsts, esmu fotogrāfs, operācija ir uz manas fotolentes," stāsta Svetlovs.
Izstāde pievēršas fotogrāfa darbībai 1970. un 80. gados, kad Gleizds darbojas kā institūta fotolaborants un sadarbībā ar mediķiem izstrādā jaunas pieejas un prakses fotografēšanas mākslā.
"Šis ir veltījums Medicīnas muzejam. Visi, kas nākuši uz Medicīnas muzeju, iespējams, no bērnības atceras to izbāzeni – divgalvainu suni, un mēs padomājām, ka tas ir veltījums telpai. Jo izstāde ir pārdzīvojums telpā, un šis darbs labi parāda Gleizda tehniku, te ir starpkopijas viņa tā saucamajai slavenajai tehnikai – izohēlijai," norāda Anna Volkova.
"Dakteris [Viktors] Kalnbērzs ir vēl viens izstādes varonis – strādājot institūtā, Jānis Gleizds sadarbojas ar mediķiem. Viņš ne tikai taisa mākslu, viņš strādā pie operācijām, dokumentējot operācijas, dokumentējot pētījumus, ilustrējot zinātniskus darbus. Mediķi un mākslinieks sadarbojas, cits citu iedvesmo, apmainās ar radošām metodēm, un mediķi spēj radīt mākslu, viņi rada jaunu ķermeni," stāsta Vladimirs Svetlovs.
Izstādē aplūkojama mākslinieces un grafiskā dizaina autores Līvas Rutmanes veidotā, kā viens no izstādes veidotājiem, Vladimirs Svetlovs, to raksturo, "oliņa – padomju cilvēciņš –, kurš parādās un izkūst, un atkal parādās zem Gleizda rokām. Aizmugurē smaida jokdaris. Tas ir modificēts cilvēks, jauns cilvēks, kurš pārveidojas gan Gleizda rokās, kuras viņš var izgriezt, samontēt un pietušēt, gan arī mediķu rokās, kur arī var izgriezt, piešūt un ielīmēt klāt, izveidot jaunu cilvēku, jaunu ķermeni".
Tās ir fiziskas lietas, kas parāda, kā Gleizds pieņem savu jauno ķermeni – uzmavas, šķēres (kam šīs izstādes kontekstā ir arhetipisks simbols), nevis skalpelis, kā varētu domāt.
Lai arī medicīniskā vide ir sterila un ikdienas cilvēkam nepieejama vieta, Gleizds šim operācijas procesam ir klātesošs ar fotokameru. Arī izstādes iekārtojums cenšas attēlot šo virzību, kustību starp fotostudiju, ķirurģijas zāli un ārstu atpūtas telpu. Iekārtojuma veidotāji iedvesmojušies no izpētes braucieniem uz vēsturiskām slimnīcām, kur vēl bijis saglabājies šis un tas, ko izstādei bijusi iespēja aizņemties.
Jāņa Gleizda īpašā fotomontāžas tehnika izpelnījās daudzu starptautisku konkursu balvas. Viņa iemīļotākie žanri bija – motosports un sievietes tēls. Gleizds vienīgais padomju laikā fotografējis cilvēkus ar invaliditāti sportojam.
"Viņš sevi sauc par optimistu, ko tas nozīmē, mēs nezinām. Bet mēs zinām, ka sēriju, kur sporto cilvēki ar invaliditāti, viņš arī sauc "Optimisti"," piebilst Anna Volkova.
Izstāde vērš uzmanību uz sabiedrības attieksmi pret modificēto, "svešo" ķermeni, norādot, ka, piemēram, mediķim šāds ķermenis nav svešs, jo, kā skaidro Svetlovs, "mediķis to sākumā izdomā, ieplāno, uztaisa operāciju un izveido jaunu ķermeni, kas viņam nav svešs". Viņš min, ka arī cilvēkam ar invaliditāti palīgierīces kļūst par ķermeņa daļu, ļaujot viņam dzīvot un strādāt pilnvērtīgi.
"Tajā visā veidojas jauna estētika, kuru veido Gleizds, un jauna estētika, kuru veido ārsti," stāsta Svetlovs.
Līva Kreislere uzsver, ka fotogrāfijas vienlaikus uzlūkojamas gan estētiskā rakursā, gan arī kā laikmeta liecinieki par sociālo situāciju un sievietes lomu tajā, jo Gleizds daudz savas uzmanības veltījis arī erotiskajai fotogrāfijai, kailu ķermeņu iemūžināšanai, kam padomju laikā, ķermeņa nolieguma laikā bija nepieciešams atrast jaunas tehnikas un pieejas.
Gleizda prakse bijusi bildes pirms fotografēšanas skicēt. Šim procesam izstādē pievērsta liela uzmanība – pie sienām ir ierāmēti gala darbi, taču nostāk no tiem, uz metāla kušetēm un konstrukcijām vērojams skicēšanas, kolažēšanas un darbu process, kur novērojamas dažādas skrupulozas piezīmes.
Šovasar klajā nākusi arī grāmata "Gleizda metode", kas iekļuvusi finālistu sarakstā starp pasaules 20 labākajām vēsturiskajām fotogrāmatām "Rencontres d'Arles 2024" starptautiskajā fotogrāmatu konkursā.
