Galerijā "Istaba" izveidots neparasts stāsts par noslēgtu vīru no Alojas – Leonu Paemu. Viņš nav bijis profesionāls mākslinieks, bet visu mūžu zīmējis ar pildspalvu, licis darbus mapītēs un līdz mūža nogalei nevienam nav rādījis.
"Atverot tās mapītes, tas bija kaut kas tāds veldzējošs. Tamdēļ arī par izstādes nosaukumu man ienāca prātā šis vārds "Veldze"," stāsta galerijas "Istaba" vadītāja Linda Lūse.
"Leonam Paemam tā bija kā – viņš veldzējās zīmējot, bet veldze tā ir arī mums, profesionāliem māksliniekiem, ieraudzīt tādu tīrradni, kas vienkārši paņem "piltušku", kas man liekas visneinteresantākais darbarīks tajos laikos," atzīmē Lūse.
Mākslinieks un Paema radinieks Gatis Felsbergs stāsta: "Leons ir manas mammas brālēns, un mamma vienu brīdi dzīvoja viņa ģimenē, taču par tiem darbiem, ko viņš darīja, neviens nezināja. Viņš dzīvoja diezgan noslēgti un tos darbus nevienam nerādīja."
"Jau kad viņš bija vecs, mēs bijām ar mammu pie viņa iebraukuši Alojā. Viņš ar mammu runājās un man iedeva albumus, mapītes pašķirstīt. Es skatījos, ka interesanti darbi. Viņš pagriezās un saka – zini, es tev viņus atdošu, tos darbus, un turpināja runāties ar mammu. Man šausmīgi žēl, ka es neko neizjautāju par to visu," par atklājumu atceras Felsbergs.
Kopumā mapītēs esot atrasti ap 200 zīmējumu, visi A4 formātā zīmēti ar pildspalvu. Galerijā "Istaba" pie sienas izlikti ap 80, daži no tiem palielināti.
"Gatis domā, ka šis varētu būt tā kā Leona paštēls… Te ir sadalīts – tur ir gan tautiskais romantisms, gan sapņi par ārzemēm, ārzemju ceļojumiem, viņš daudz zīmējis ir ūdeņus un kalnus," komentējot izstādi, stāsta Lūse.
Felsbergs atklāj, ka otra Leona aizraušanās bija filatēlija, viņš iemācījās angļu valodu un sarakstījās ar visu pasauli. "Viņam sūtīja kartītes, un es redzēju to kartīšu kolekciju pie viņa, un saprotu, ka daudz sižeti – lidmašīnas, kuģi, debesskrāpji – tas ir viņam nācis no turienes. Mana sajūta ir, ka viņš ir gribējis izrauties pasaulē, kas viņam nebija iespējams. Tas ir daudzos darbos arī atspoguļots, kur ir ūdeņi, buras – tas viss ir tāda vēlme paceļot pa pasauli. Tad deviņdesmitajos gados [darbi] mainās, kad Atmoda un Latvija, viņš sāk pievērsties deviņdesmito gadu sižetiem… trakie deviņdesmitie," analizē Felsbergs.
Pēc autoavārijas Leons Paema bija spiests daudz laika pavadīt slimnīcās un nesadziedētās kājas dēļ dzīvot noslēgti. Klausījies skaņuplates, krājis markas un pastkartes un zīmējis.
Paemas radinieks Miks Kozlovskis atklāj, ka tādā daudzumā Leona darbus redz pirmo reizi: "Pūlos no brīža, kopš ierados šeit, saprast, kas ir tas vienojošais, un bez lodīšu pildspalvām neatrodu neko vienojošu. Te ir visa pasaule. Te ir pa gabaliņam tāda mozaīka salikta, viņš ir tajā dzīvojis. Tagad es saprotu, kā viņš ir norobežojies no tās pasaules, plakanās, kur mēs, un pavisam citā iegājis un dzīvojis, un es apbrīnoju."
Māksliniece Iveta Laure pauž apbrīnu, ka mēs varam arvien no jauna atklāt un atklāt kaut kādus māksliniekus, par kuriem mēs neesam dzirdējuši: "Ieraugot to devumu, mēs redzam, ka tā ir bijusi nopietna daiļrade, nopietns daudzu stundu mērķtiecīgs darbs."
"Es tā kā māksliniece, kas mazliet ir arī pētniece un kaut ko arī mēģina rakstīt, tad es tur redzu labas, stabilas zināšanas par Latvijas klasisko mākslu. Tur parādās gan Padegs, gan Niklāva Strunkes ilustrācijas, gan Vidbergs, bet tai pašā laikā tur parādās tāda septiņdesmito gadu popkultūra," atzīmē Laure.
Izstāde atklāj arī Leona Paemas aizraušanos ar koka intarsijas tehniku.
