70. gadu nogalē/80. gadu sākumā gan pie mums, gan pasaulē bija plakātu vilnis, teic mākslinieks Andris Breže. "Mums bija spēcīga plakātu sekcija, kuru vadīja plakātu meistars Gunārs Kirke; bieži rīkoja dažādus konkursus ar ugunsdzēsējiem, konkursus par dabas aizsardzību – tādas lietas," viņš atceras. "Es vēl mācījos mākslas skolā, biju vidusskolnieks. Pāris gadus virs manis mācījās tādi forši džeki kā Ojārs Pētersons, Ivars Mailītis, un viņi man saka: "Nāc tu arī, izmēģini roku." Viņi jau bija uzsākuši plakātu konkursos piedalīties, es arī tad sāku, un mums tīri labi veicās. Bet pats galvenais, ka atšķirībā no citām sekcijām, kurās cilvēki bija iestājušies dažādās pozās un pret jauniešiem izturējās ar piesardzību, plakātu sekcija mūs ar prieku sagaidīja, vēroja, un mēs saņēmām biedrisku atbalstu. Tā
mēs caur plakātu iesoļojām iekšā grafikā, un tad jau mēs atspērām durvis vaļā un bijām zirgā."
Ekspozīcijā "Mūra nojaukšana" izstādīts Brežes plakāts "Nāra". Tajā, autora vārdiem runājot, redzams cilvēka skelets ar zivs astes skeletu, nāra – kāda viņa varētu izskatīties. Darbs visdrīzāk tapa kādam dabas aizsardzības konkursam un tajā nav nekāda politiska zemteksta, viņš paskaidro: "Šo plakātu nolēma nodrukāt, kas īstenībā bija ļoti reta lieta. Tajā laikā – 80. gadu sākumā – kaut ko nodrukāt...
Viss gāja caur milzīgu cenzūru, viss tika vētīts. Lielākā daļa, ko drukāja, bija politiskie plakāti vai arī teātra plakāti.
Tikt pie teātra plakāta – tas būtu bijis liels prieks, bet to nozari jau kopa Ilmārs Blumbergs, Gunārs Zemgals un tādi korifeji. Mums atlika tas, ko nu varēja uzknābāt. Tā vienkārši ir veiksme, ka to nodrukāja."
Atskatoties uz 80. gadiem Latvijas laikmetīgajā mākslā, Andris Breže atgādina par būtiskiem notikumiem, un tāds noteikti bija izstāde "Daba. Vide. Cilvēks", kas ļoti principiāli piesaka tādu, viņaprāt, mūsu mākslā līdz tam nebijuši lietu kā instalācija: "Instalācija līdz tam vienkārši nebija, un šinī izstādē tā parādījās. Šeit mēs runājam par to, ko varēja atļauties, ko kurš pateica, teiksim, kādu teikumiņu Ēzopa valodā, bet pretstāvēt tu varēji arī caur formu. Formas pretstāvēšana īstenībā bija vislielākā, kas izmainīja visu, manā ieskatā. Pretošanās caur formu. Neviens jau uz to laiku nebija atcēlis sociālistisko reālismu. Lai kā arī nebūtu, šinī plūsmā plūda lielākā daļa latvju mākslas dzīves. Tas vairs nebija tāds sociālistiskais reālisms [kā agrāk], tas bija ieguvis citu formu – kļuva dekoratīvs. Tā arī bija viena sērga – dekoratīvisms. Tas pavadīja mūs viscaur un arī tagad nekur nav pazudis."
"Mūra nojaukšana" mūslaiku studentu acīm
Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares studentes Inese Gātere un Monta Gintere izstādi "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 – 1991" uzlūko citādi – viena Atmodas laikā bija bērns, otra – vēl nebija dzimusi, bet studiju procesā abas pētījušas propagandas plakātus. Par to, kas saskatīts, pirmā stāsta Gātere: "Manuprāt, pat cilvēkam, kurš nav bijis šajos notikumos vai, kā manā gadījumā – es biju pavisam maza un šos notikumus atceros ļoti fragmentāri –, uzreiz nolasās, ko mākslinieks ir gribējis pateikt. Pat neesot tajā laikā, es sajūtu šī laikmeta kontekstu, kādā mākslinieks par šīm tēmām runāja. Šeit ir jūtams mākslinieku personīgais skatījums un mākslinieku balss – viņi runā par tēmu, nebaidās būt sociāli kritiski domājoši, aktīvi." Turpina Gintere: "Man šie darbi arī šķiet ļoti, interesanti, es pirmo reizi tos redzu. Tie atstāj pārdomas un gribas iedziļināties katrā no plakātiem, saprast to nozīmi un laikmeta kontekstu, kādēļ tie ir tapuši. Protams, ka 85. gadā, kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs un notika tā saucamā "perestroika", mainījās gaisotne un mākslinieki varēja arvien, varbūt pat varētu lietot vārdu – brīvāk izpaust savas emocijas mākslas darbos, it īpaši plakātos."
Ar Jura Putrāma daiļradi studentes jau bija pazīstamas, bet Visvalža Asara vārds viņām līdz šim mazāk dzirdēts. "Asarim ir ļoti ieintriģējošs plakāts, kas liek pārdomāt attēloto. "Būs aitas, būs cirpēji" – tāds ir plakāta nosaukums," pauž Gintere.
Gāteri uzrunājis Ilmāra Blumberga plakāts, kas, viņasprāt, labi sasaucas ar izstādes nosaukumu. "Mūris ir jānojauc mums pašiem. Nereti domāšana ir mūsu mūris. Tas var būt mums visapkārt, bet tas var būt arī mūsu galvās. Mākslinieks ar savu daiļradi ir spējīgs šo mūri nojaukt un aicināt arī mūs, skatītājus, darīt to pašu," prāto Gātere.
"Es domāju, ka tas arī ļoti sasaucas ar to, kas šobrīd notiek gan ar Ogres muzeju, gan ar Rotko centru. Mums it kā nav ārējo mūru, bet mēs paši atkal gribam iemūrēties savā domāšanā, savos aizspriedumos, savos uzskatos.
Nedarīsim to! Ļausim mākslai runāt, ļausim pašiem sev būt brīviem. Cik labi, ka ir mākslinieki, kas reiz pa reizei mums atgādina, ka paliksim pie brīvības, kas mums ir dota, novērtēsim to."
