Pirms vairākiem gadiem Deičmane sākusi pētīt indivīda un kolektīva izdzīvošanas mākslu: "To pētot, protams, kaut kādos brīžos tā kļūst arvien personiskāka, un tad tu stāsti savu stāstu, bet caur citu cilvēku pieredzi. Man patīk skrupulozi pētīt – laist caur sevi," saka Deičmane.
Lasot grāmatas par izdzīvošanu Sibīrijā, holokaustā un citu dzīves lūzumu piedzīvojušo stāstus, viņa meklējusi arī pretmetus, lai izstādes skatītāju neatstātu nolemtībā. Tam kalpo izstādē izmantotās krāsas, kas iepriecina un arī pievērš uzmanību, jo citkārt virspusēja krāsainība slēpj traģiskus notikumus.
Pētot izdzīvotāju stāstus, māksliniece secinājusi, ka izdzīvo tie, kam ir gara spēks, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai statusa sabiedrībā.
Tas mudinājis atgriezties pašas pārdzīvojumos. Viens no tādiem brīžiem bijis desmit, divpadsmit gadu vecumā – laikā, kad pārvarēt grūtības palīdz fantāzija. "Psiholoģiski bērns, viņam nav izkristalizējusies realitāte, līdz ar to ir vieglāk izdzīvot tajā brīdī ar šādu uztveri," stāsta māksliniece. Viņa novērojusi, ka ierasti fantazējam par varonīgu glābēju, kas nāks un atbrīvos, tomēr visbiežāk īstie glābēji ir mūsu mentālie procesi, kurus var iedarbināt pat necils ziediņš aiz loga vai koks, kam uzticēt savas bēdas. Tās ir domas, kas prasa garīgu izaugsmi.
Izstādi veido vairāki elementi: metāla konstrukcija – durvis ar dažādām ģeometriskām formām, spilveni, matrači ar akvareļu zīmējumiem, glezna un ziepju burbuļi. No vienas puses burbuļi, no otras puses pretī asas naglas. Te saduras divas pretējas emocijas. Matracis ar atraktīviem zīmējumiem – tās ir priecīgās šūnas, kas nepieciešamas cilvēka ķermenī, lai būtu vesels, skaidro Deičmane. Viņasprāt, traumas atstāj nospiedumus ķermenī un bieži tiek mantotas no paaudzes paaudzē.
Māksliniece savā darbā priecīgās šūnas traumu vēlāko ietekmi aplūko iekšējo orgānu līmenī. Tā, piemēram, viens no objektiem ir spoguļkuņģis, kurš ir priecīgs, piepildīts, viņā ir sarkana gaisma, kas uz sienas ataino dejojošus asins ķermenīšus. Apskatāmi arī divi gleznojumi ar nosaukumu "Dejorgāns". "Dzīvojot Vācijā, man ļoti simpatizē tas, ka Vācijā ir ļauts savienot vārdus, salikt kopā – "Tanzorgan". Līdz ar to tu veido jaunu sajūtu vai šajā gadījumā jaunu orgānu, un es veidoju orgānu, kas liek tev dejot," saka Deičmane, piebilstot, ka deja ir atbrīvošanās.
Izstādē redzamais gliemežcilvēks ir ietērps desmit, divpadsmit gadus vecam bērnam. Tās ir mājas, ko var nest līdzi, kur rast drošības sajūtu. "Cilvēka ķermenis jau gala rezultātā, ja tev nekas nav palicis, ir kā skapītis, kas glabā visas tās emocijas, pārdzīvojumus," uzskata māksliniece.
Daudzie stāsti, ar kuriem izpētes laikā māksliniece iepazinusies, ietverti spilvenos, kur piesēst un kur tos noklausīties. Skarbu bērnu literatūru, kurā ir vēstījums par bezspēcību, pāri darījumu un šo notikumu analīzi, ievīts netiešā veidā. Māksliniece uzskata – ja izstādes apmeklētājs kāda iemesla pēc nenoklausās stāstus, gūstot iespaidu par priecīgu, krāsainu izstādi: "Lūdzu, tu tā esi pelnījis!"
Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.
