Šveices fotožurnālists Kurts Sauters 90. gadu sākumā jau fiksējis Dienvidslāvijas kara postošās sekas. Tagad, sekojot līdzi ziņām par Ukrainu, viņš nolēma doties arī uz turieni un par līdzbiedru aicināja publicistu Arni Šablovski. Tas tādēļ, ka abiem ir jau 20 gadu sadarbība un Arnis arī vairākkārt kopš kara sākuma bijis Ukrainā, viņam tur ir draugi, kas palīdzēja īstenot braucienā iecerēto.
Vispirms šī gada sākumā viņi devās uz Ļvivu, tad Kijivu un tās priekšpilsētām – Borodjanku, Buču un Irpiņu, ko tieši pirms gada agresija skāra visskarbāk.
Foto stāsts sākas ar Ļvivas Pētera-Pāvila baznīcu, kas reizē ir arī armijas garnizona baznīca, no kurienes izvada kritušos karavīrus. Baznīcā norit intensīva garīgā dzīve, notikumu dinamiku atspoguļo arī vairākas izstādes. Stāsta Arnis Šablovskis: "Tur ir viena izstāde, ko Kurts ir nofiksējis arī savās fotogrāfijās, tajā redzami bērni, kuri ir zaudējuši tēvus. Izstādi papildina arī bērnu teiktais, par ko viņi sapņo. Trīsgadīgā Marija: "Mans mīļais tēti, kur tu esi? Es tā vēlos tavu apskāvienu. Es vēlos tevi atpakaļ!". Septiņgadīgā Zlata: "Būtu daudz labāk, ja kara nebūtu, tad mans tētis nebūtu kritis… Bet kādam taču Ukraina ir jāaizstāv?! Un viņš to izdarīja labāk par visiem!". Tādi bērnu zibsnījumi, lūgumi un aizlūgumi. Šajā baznīcā svētdienās ir astoņi dievkalpojumi, no kuriem seši ir pārpildīti. Un šeit es redzu tādu patiesumu pie cilvēkiem aizlūgumos, kādu es neesmu redzējis pēdējos 20 gadus."
Bet visvairāk Kurta Sautera fotogrāfijās redzams kara raisītais posts un destrukcija – no zemes virsas noslaucītais tirdzniecības un sporta centrs Bučā, sagrautas dzīvojamās ēkas, Irpiņas kapi, kur apglabāti tūkstošiem civiliedzīvotāju, milzīga auto kapsēta.
Arnis Šablovskis turpina: "Auto kapsēta, kurā ir visas tās automašīnas, kuras krievi sašāva vai ar tankiem pārbrauca pāri. Ukraiņi tās ir apzīmējuši ar saulespuķēm. Bet tas rāda ienaidnieka primitīvismu, jo – it sevišķi, ja tur ir kāds busiņš ar uzrakstu "Bērni", tad tas ir īpaši cauršauts.
Traģēdija ir tāda, ka pie visiem kariem cilvēks ātri pierod, un šobrīd jau arī tā ir.
Bet mums ir jāpatur prātā, ka pēc Otrā pasaules kara tik noziedzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem mēs līdz šim nebijām piedzīvojuši."
Kurta Sautera fotogrāfijās var ieraudzīt arī daudz simbolisma un zemtekstu, tās skatītājus aicina uz pārdomām par jautājumiem – kas ir tas, kas cilvēkā atraisa naidu, agresiju un ļaunumu un liek pārkāpt jebkādas cilvēcības robežas?
Kādi vispār ir kara dziļākie cēloņi? Arnis Šablovskis spriež: "Kaut kādā mērā mūsu abu uzskati sakrīt, ka šis nav karš tikai starp divām valstīm. Tas ir dziļāks karš. Tam ir kaut kāds sakars arī ar to egoistisko vidi, kura jau pa daļai bija izveidojusies Eiropā un Amerikā, kurā dominē šis materiālisms.
Un šis karš – vienīgā labā lieta, ko tas ir izdarījis – tas ir pamodinājis humānisma, līdzcietības un empātijas resursus Eiropā un Amerikā.
Tas ir pierādījis, ka Putinam nav taisnība tajā nozīmē, ka viņam likās, – tās ir tādas materiālistiskas sabiedrības, kurās var visu nopirkt, un tām ir vienalga, kas notiek ar līdzcilvēkiem. Mēs redzam, ka Eiropa, Amerika mostas, ir jau zināmā mērā pamodušās, un ir labāk. Tas ir pamodinājis vērtības, par kurām likās, ka to vairs nav."
Ar Kurta Sautera izstādi sasaucas vai varbūt pat kontrastē otra izstāde "Ukrainietes. Latvietes. Mīlestība. Miers". To veido Ukrainas sieviešu portreti, ko radījušas Tukuma gleznošanas studijas "Krāsmute" dalībnieces Ingemāras Treijas vadībā.
Gleznas atspoguļo ukraiņu sieviešu spēku, skaistumu un dvēseles gaismu.
Abas izstādes Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā būs skatāmas līdz maija sākumam.
