Kultūrdeva

"Kultūrdeva" dodas uz jauno kultūrvietu "Atmoda"

Kultūrdeva

Kultūrdeva

"Kultūrdevā" viesojas gleznotājs Imants Vecozols

Klusā daba, klusais gleznotājs. Saruna ar Imantu Vecozolu

"Manā uztverē glezniecība ir noslēpumu pilna, un tie noslēpumi dodas rokā tikai tam, kas cīnās, māksliniekam ir jācīnās," LTV raidījumā "Kultūrdeva" spriež gleznotājs Imants Vecozols. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta viņa retrospektīvā izstāde "Gaismas laušana", kurā skatāmie darbi aptver septiņu gadu desmitu radošo darbu.

Henrieta Verhoustinska: Mēs tiekamies, kad pilnā sparā notiek jūsu izstāde "Gaismas laušana". Kā jūs atlasījāt no sava septiņdesmit gadus ilgā gleznotāja daiļrades ritējuma darbus šai izstādei, kāds bija princips?

Imants Vecozols: Ja jūs tā jautājat, man vispirms jāsaka liels paldies kuratorei Agnesei Zviedrei, viņa darīja to darbu, lai komplektētu šādu izstādi, kādu jūs redzat. Tie ir neliela daļa, atlasīti no tiem darbiem, kas atrodas muzeju fondos. Arī pie manis viņa brauca vairākkārt uz mājām un palīdzēja izvēlēties, kurus likt, kurus nelikt. Šī nelielā izstādīte, kurā es gribēju pēc iespējas vairāk parādīt no tā, kas man sagleznots, tur nav i trešā daļa. Lūk, izstāde ir tāda, kā saka, ka jūs varat gūt zināmu iespaidu, nelielu pārskatu par maniem septiņdesmit četriem gleznotāja gadiem.

Pamanīju, ka koloristika jūsu darbos no slavenajām pienaini baltajām klusajām dabām ir kļuvusi dramatiskāka, tumšāka, arī sižetiski parādījušies tādi aktīvi, intensīvi darbi.

Es mēģināšu paskaidrot. Pamatā izstāde ir viengabalaina, tā nav divās dimensijās, augstums un platums bez atmosfēras, bez dziļuma dimensijas, kā saka. Kā tagad var nosaukt, glezno daudz laikmetīgā mākslā. Bet atšķirība ir, ka tajās populārākajās baltajās klusajās dabās, nezinu, kas tas par ieganstu, kamdēļ, bet tur ir tāds līdzsvars. Zināma saskaņa, tā formāli runājot, starp horizontālo un vertikālo. Man uzreiz nāk Purvītis prātā, vai ne, horizontāle ir, vienalga, kūstošs sniegs vai ūdens tecējums, un vertikālais ir bērzi, koki, kaut kas tāds templisks, saskaņa, var teikt, slavinoša noskaņa. Es par to ne tā domāju, kā es tagad runāju. Mani kaut kā vedināja, tie jau ir vairāk nekā četrdesmit gadi, kad es sāku pievērsties šādām klusām dabām. Kad bija pirmā personālizstāde, arī [Nacionālajā mākslas] muzejā, tad man vēl nemaz to balto nebija. Bet kādēļ? Es, man šķiet, to tā labi varu uzgleznot, patīkami. Var viņu karināt pie sienas. Bez, kā saka, trafaretu, neteiks, ka tur kāda formula, pēc kā gleznot, bet man vienkārši apnika tādā veidā. Arī tagad es to varu diezgan tādā brīvā garā uzgleznot. Ja runā no krāsu tehnoloģijas viedokļa, tad tā glezniecība nav viena seansa, frančiem ir teiciens alla prima – vienā piegājienā, vienā elpas vilcienā, kā saulrietu glezno spraigā triepienā. Tā ir daudz seansos gleznota, krāsu faktūra rodas arvien, vēl tādā reizē ar izteiktu apjomu un arī reizē gaismu attēlo. Tas ir diezgan sarežģīti – vai nu to gaismu pakļauj formai kā līdzekli, lai dabūtu apjomu, vai arī gaisma ir galvenais. Gaismas gleznotāji. Nu, lūk, un tā saskaņojot to visu, ir radušās arī tās pašas klusās dabas.

Bet jaunās gleznas ir ar tādu metaforisku sižetu?

Bez šaubām, visi notikumi, kas notiek mums aiz robežām, lieki runāt, kas skar arī mūs un mani, arī kā gleznotāju, netiešā nozīmē, arī tiešā – man jāmaksā daudz dārgāk par gāzi, elektrību, visu ko. Lūk, ja es runāju par sevi kā gleznotāju, es esmu, ja tā var teikt, vienlaicīgi klusā daba, esmu noslēgts. Es neesmu atsaucīgs, arī tur, kur aicina, mākslinieku kompānijas, kur notikusi bohēma un tamlīdzīgi. Ne tik daudz noslēgts, ka neredzētu, kas notiek aiz loga, tādā sakarībā arī šī kara tēma.

Laikā, kad intensīvi gleznojāt kluso dabu, kas jums bija klusā daba, ko jūs caur to vēlējāties pateikt?

Klusā daba netiešā veidā var izteikt ļoti daudz par cilvēku sadzīvi, laikmetu, notikumiem, gan simboliski, gan tieši reālistiski, skatoties optiski, kā to redzam. Tā vienkārši, salīdzinot ar portreta gleznojumu, tur ir cita attieksme. Piemēram, ja es jūs gleznotu tagad, man ir jārēķinās, lai jūs ne tikai pazītu, lai varētu jūsu šī momenta izteiksmi nofiksēt. Tur es gleznoju kādu trauku vai podu, tam nu tur drusku vai , atbildības tur nav, brīvāk jūties. Vari pievērsties tieši šim objektam, i no formas viedokļa – vai viņš ir resnāks vai tievāks, garāks vai īsāks. Lūk, tamdēļ brīvāk jūtos, negribu teikt, ka tā tāda patvaļa. Ja runā par pārējiem žanriem – figurālo un portretu…

Kas jums arī ir raksturīgi.

Akadēmiju es beidzu ar figurālo meistardarbnīcu, diplomdarbu ar figūrām, sadzīves tēmu. Var teikt, visi četrdesmit gadi, tāda veida klusās dabas netikta gleznotas pēc akadēmijas. Tur ir daudz pasūtījumi. Negribu nicinoši par to izteikties, ne kautrēties tos parādīt – tie ir socreālisma, Latvijā vēl var pievienot, skarbā stila figurālie gleznojumi.

No kreisās: Imants Vecozols, Henrieta Verhoustinska
No kreisās: Imants Vecozols, Henrieta Verhoustinska

Tieši vēlējos jums jautāt, kā padomju laiks ietekmēja jūsu glezniecību, vai daudz nācās pielāgoties tā laika prasībām?

Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Viss oficiālais, valstiskais vērtējums bija ļoti projicēts uz to, ko prasīja attiecīgā ideoloģija, komunistiskā partija. Arī tādi darbi tika pasūtīti, vai tā ir darba tēma, vai tie ir zvejnieki, strādnieki, vārdu sakot, darba cilvēks lai tiktu gleznots. Kā "dižais vadonis" Ļeņins ir teicis: māksla pieder tautai. Lai būtu vienkāršam, ikdienas skatītājam uzreiz nolasāms un saprotams, jo māksla kalpoja attiecīgās ideoloģijas propagandai.

Kā jūs jutāties ar to?

Viss tas, kas bija apkārt, uz laukiem, kas notika kolhozos, tad tur nemaz nebija tādi kolhoznieki, tie zemnieki, tādi vareni, kas soļo kā zemes saimnieki pār savu zemi. Tie bija pavisam nožēlojami cilvēki ar ļoti nabadzīgu samaksu, es nerunāšu absolūti viss, varbūt Rīgas apkārtnē vai "Lāčplēsī" [bija citādāk]. Mani nepavedināja tie saukļi, kuri kotējās tajā laikā, kurus ļoti daudz kultivēja pasūtījums, nauda. Es uzgleznoju gan. Tādu lielu atzinību neguvu, bet acīmredzot viņas netika sadedzinātas, tās gleznas, nonicinātas, viņas atrodas tagad muzeja fondos. Lūk, ne tikai šī tēma, bet arī varonīgā pagātne, varonīgās cīņas Otrajā pasaules karā, strēlnieku tēma, es daudz ko varu nosaukt. Un tur doma par kluso dabu, no valstiska viedokļa, man arī kaut kāda prasība nebija tādu gleznot nemaz. Uzgleznot es varēju tīri labi tādu kluso dabu. Tagad šo visu atceroties un stāstot, man paceļas jautājums – kādēļ šodien tāds žanrs kā portrets, kas glezniecībā, var teikt, no renesanses laikiem ir vadošais, vienalga, vai grupas, vai sadzīves portreti, parādes vai tipāža portreti, bet viņam [vairs] nav dominantes loma glezniecībā. Ne tikai šeit, es nerunāšu par citu, bet par Rietumu pasauli. Jūs man varat piekrist? Arī akadēmija, ar portretiem pat beidz diplomdarbu, nezinu, kādēļ netiek tagad pievērsta tāda uzmanība [žanram], kas vistiešāk izsaka cilvēku, šie dažādie portretu veidi… Arī Rīgas dome, kā skatījos pa televīziju, vairs nepasūtīs no māksliniekiem pilsētas mēru portretus. Kādēļ vajadzīgs? Ja jau viņus glezno, tikai lai būtu līdzīgs kā fotogrāfijā, bez liekiem vaibstiem, visi apbalvojumi, līdz pēdējai matu šķipsniņai.

Tad jau var nofotografēt…

Lūk, kur jautājums. [..] Pieminēšu, varbūt tas nav tik plaši pazīstams, bet Velaskess, septiņpadsmitā gadsimta spāņu gleznotājs, gleznoja pāvestu Inokentiju X. Tā nebija joka lieta, tas bija pāvests, tā bija liela vara, valdīja inkvizīcija. Kad bija pabeigta tā glezna, pāvests piegājis pie Velaskesa un ilgi skatījies: brīnišķīgi, sacījis, tā raksta mākslas zinātnieki, tikai pārāk patiess. Nevis pārāk līdzīgs, bet pārāk patiess...

Ievēroju, Imant, ka jūsu izstādē ir diezgan ironiski pašportreti, bet ļoti nopietni jūsu kundzes un arī jūsu laika biedru portreti, tas nozīmē, ka atļāvāties pajokot par sevi, bet par citiem tādā cieņpilnā nopietnībā.

Savu aizgājušo otru pusi es esmu gleznojis diezgan daudz. Tā tas ir bijis, mēs jau no pamatskolas bijām pazīstami, bet tuvāk jau daudzus gadus vēlāk, un no tā laika, tas ir 1960. gads, ir tas stāvošais portrets, kas izlikts izstādē. Tas ir no tā perioda, ir arī vēl jaunāki. Es varbūt tā uzdrošinos, atļaujos par sevi. Man ir ne tikai zināma atbildība, bet arī pietāte pret to cilvēku, kuru es gleznoju, vai tā ir mamma, vai tēvs un tāpat Ruta. Arī mazdēli divi tagad izstādē ir – Edgars un Kaspars. Viņi arī ar mākslām nodarbojas, ar mūziku, teātri. Ja liktu, lai es jūs tagad uzgleznoju, es jau varētu uzgleznot, bet, ja es tuvāk nepazīstu jūs, tas būs tikai tā nofiksēts, gandrīz kā ar fotoaparātu. Tie cilvēki, kas ir iepazīti vairāk, tikai tie ir gleznoti. Tagad nav vairs tāda līdzsvara, tamdēļ kolāžas...

Tieši gribēju jums jautāt, jo jūsu gleznas ar kolāžas elementiem ir ļoti interesantas. Tādus personīgus sīkumus esat ielicis, piemēram, tur ir "Tet" kvīts ar jūsu adresi ielikta gleznā, kas man pārsteidz, ka pilnīgā datu aizsardzība vairs nestrādā, jo ir šis kvīts fragments iestrādāts gleznā. Kolāžas, kā jūs tām pieķērāties? Tas ir ļoti sarežģīts žanrs.

Jā, tas nav tik vienkārši. Paldies, jūs esat uzmanīga skatītāja! Man nemaz tā speciāli nebija domāts, bet tā tas papīrs pie rokas gadījās. Tur ir reizē ļoti vienkārši un ne tik vienkārši. Uzlīmēt, it kā tas ir kā bērnudārzā, kas tad tur ko papīrīšus neuzlīmēt uz kartona… Bet tur ir viens jautājums – ar tādu kolāžu, vismaz es nevaru uzgleznot portretu, niansētu, psiholoģisku, noskaņu vai ainavu, kurā ir vajadzīgi daudz pāreju pustoņi. Ar kolāžu cilindrisku formu, grūtāk, varbūt pat neiespējamāk uzgleznot nekā kubu, kur ir šķautnes. Lūk, ko tas nozīmē – tātad kolāža savā vērtībā balstās uz attiecībām. Uz saskaņotām, labāk vai sliktāk, attiecībām. Gandrīz paralēli var vilkt, jo attiecībās arī sabiedrībā ir, starp jums un mani, saprotiet, un šīs attiecības var būt ļoti kontrastainas, var būt ļoti tuvas, ne tā, ka viņas pilnīgi vienādas, familiāras attiecības, distancētas attiecības, bez gala daudz var runāt, un ar kolāžu sanāk šo attiecību saskaņu vai kopskaņu, koptoni [parādīt], vienalga, tādas baltas, gaišas man ir tās kolāžas, varbūt tikpat daudz melnas. Lūk, izklausās tā, ka tā ir tāda rotaļa. It kā, ka tur nekas sevišķs nav, un es arī neteikšu, ka tur nez kāds zemteksts, ideoloģija vai doma. Nu, protams, ja es nejauši esmu uzlīmējis papīru ar vienu otru politiķi, kurš izteicies Saeimā, šo un to var izlasīt uz tās kolāžas, tas nav neapzināti, papīrgrozu uzlīmējis. Lūk, un tas tā nostiprina arī pašam sadzīvē, vadīties sabiedrībā no attiecībām. Arī gleznotāji, ne tikai gleznotāji, kas nerēķinās ar to, kādas ir attiecības, viņš iet kā tanks, kā tāds pašgājējs, vai viņš ir tīrradnis, kurš nepakļaujas nekad. Nu brīnišķīgi, es jau sākšu nosaukt tādus gleznotājus. Spontānā glezniecība.

Jūs piedzīvojāt Otro pasaules karu, jūs bijāt zēns jau apzinīgā vecumā, kad pāri Latvijai gāja Otrais pasaules karš. Un šobrīd jūsu gleznās ienāk karš Ukrainā, kā jūs to izjūtat? Vai pasaule ir mainījusies no Otrā pasaules kara laikiem, vai izrādās, ka tomēr nav sevišķi mainījusies?

Ziniet, es tā apcerīgi sākšu runāt, eksaktās zinātnes, viņas attīstās, viņas nepakļaujas, kādu himnu dzied vai kādu karogu uzvelk mastā, piemēram, matemātika vai fizika, ne nu absolūti, bet viņas attīstās. Viss, kas saistīts ar mākslām, to gara pasauli, neteikšu, ka nav gara iekšā eksaktajās zinātnēs, tās ir pakļautas visam šim, ko jūs jautājat, un arī pakļautas, tam, kas tagad notiek. Tikai es tur nepiedalos, es tikai redzu caur ekrānu, kas notiek, tās šausmas. Tad arī to, kas mani aizskar, kaut kādā veidā, vai metaforiski, netieša veidā, varbūt pat ar tādiem alegoriskiem tēliem attēloju. Tāda formālā pieeja, tur nav harmonijas, tāda līdzsvara, kā es minēju – klusās dabas vai ainava, tur nav Purvīša ainava… Tādēļ arī tā glezniecība ir tāda šķautņaina, varbūt jūs to saskatāt, kontrastaina, asa, pat neizprotama. Un mēs arī nevaram izprast – kas tas ir, kādēļ tā notiek? Es stādu tādu hipotētisku jautājumu, tā tak ir civilizētā pasaule, tas tak ir divdesmit pirmais gadsimts, mani šausmīgi tirda atbildēt uz šo jautājumu – kas ir par iemeslu, jo šīs ir sekas. Der mums visiem padomāt, kamdēļ notiek tā, kā notiek, der padomāt par to. Un es arī pieskaros tam jautājumam. Man liekas, es to darīšu vēl, ne jau priekš izstādes, bet savai patikai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti