Laikmeta krustpunktā

Janīna Kursīte: Lieldienās ir svarīgi iztrakoties, lai atbrīvotos no agresijas

Laikmeta krustpunktā

Ivars Kalniņš: Principā esmu izdzēsis no atmiņas arī emocionāli padomju laiku

Edīte Pauls-Vīgnere: Māksla ir visa mana dzīve. Mani nekas cits nesaista

Mani var raksturot kā vērotāju. Tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres radošais ceļš

Neesmu daudz ceļojusi, bet par visu redzēto uzreiz veidoju darbu, saka tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Par mūžu, kas dāvāts mākslai, viņai šogad piešķirta Purvīša balva. Pirms viņas mūža balvu saņēmusi tikai Džemma Skulme un Maija Tabaka. Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" Pauls-Vīgnere atskatās uz radošo ceļu, kas izdzīvots, spēkus netaupot, stāsta par Rembrantu, kas aizgaiņā sliktu omu, un par Ukrainu, kas no jaunības dienām palikusi spožā atmiņā.

Sarunas ieraksts top brīdī, kad aiz loga jau ir satumsis. Raidījuma viešņa saka, ka viņai tieši nakts stundas ir tās rosīgākās. Savukārt ziņa, ka viņas darbs vairāk nekā pusgadsimta garumā šogad novērtēts ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā, Edīti Pauls-Vīgneri sasniegusi rīta stundā. "Bija ļoti interesanta situācija. Man desmitos no rīta zvana. Man neviens nekad tik agri nezvana, jo visi zina, ka nav... Es saku: "Kāpēc tu mani traucē?" Domāju, ka man zvana draudzene, bet izrādās, ka [Nacionālā mākslas muzeja] direktore Māra Lāce. Vai! Man bija jāatvainojas, tik nepatīkama situācija," māksliniece atceras. "Tad viņa man paziņoja [par balvu]." 

Vispirms Pauls-Vīgnere bijusi nesaprašanā, kāpēc šis gods izrādīts viņai – tekstilmāksliniecei, jo šķitis, ka balvu pasniedz tikai tēlniecības, glezniecības, grafikas pārstāvjiem. "Un tagad tekstilmākslai – tas man bija ļoti liels pārsteigums," viņa atklāj. "Es domāju, ka tur ir kāda kļūda notikusi. Māra Lāce mierināja – kāpēc gan ne. [..] Ir patīkami, ka novērtē.

Purvītis manī ir iegājis kā milzīga personība. Viņš mums ir simbols, tā kā lietuviešiem Čurļonis, ko visi pazīst. Kad mūsu Purvītis bija izstādē Francijā, viņš tik lieliski izskatījās, tik savdabīgi.

Tas ir mūsu, Latvijas... Tagad man – par ko? Tas man bija ļoti neparasts lēmums."

Patika uz batiku un dzīparu

Viens no pirmajiem Edītes Pauls-Vīgneres vārda pieminējumiem presē ir no 1967. gada. Tolaik laikraksts "Padomju Jaunatne" vēstīja: "Drīz Mākslas akadēmijas telpās atklās studentu patstāvīgo darbu izstādi. Ļoti interesantus darbus izstādei piedāvā tekstilmākslas nodaļa. Un lielāko daļu tehnikā, kura gūst arvien plašāku popularitāti, — batikā. [..] Ļoti daudzveidīgas saturā un toņos ir Edītes Vīgneres batikas. Viņas darbus vairs neuztveram kā krāsainus drānas gabalus, tie jau kļūst par savdabīgām gleznām. Lūk, batika "Rīts". Tā veidota uz zīda auduma. Vieglais zīda mirdzums vēl vairāk pastiprina saulaina rīta iespaidu — viss ir tik skaidrs, gaišs, glezniecisks, ka par to priecājamies tāpat kā par labu gleznu."

Citātu uzklausījusi, māksliniece piebilst: "Tur ir pārspīlēts. Man liekas, ka sākums bija ļoti naivs. Jo batika ir ļoti sarežģīta, nav tik vienkārši. Mēs sākām, kaut kā iepatikās. Ar vasku mēs ņēmāmies un darījāmies." 

Pauls-Vīgneres batikas un to tapšanu 60. gadu izskaņā kinožurnālā "Māksla" iemūžinājusi režisore Biruta Veldre. Līdzās pulkam citu kino fiksāciju arīdzan Vijas Bunkas 1979. gadā veidotā dokumentālā filma "Dzīparos apslēptā pasaule", kas ielūkojas tekstilmākslinieces pirmajā personālizstādē.  

Ja par rosinājumiem radīt – spēcīgu impulsu radošam darbam Purvīša balvas par mūža ieguldījumu saņēmēja gūst ceļojumā. "Maz esmu redzējusi no pasaules, bet, ja ko esmu redzējusi, tad es noteikti uztaisu darbu. Tā bija par Vāciju, par Čehoslovākiju, par Maskavu, par Ķīnu.

Es uzreiz iemūžinu, man uzreiz viss redzētais iedarbojas.

Ja es būtu apbraukājusi pasauli, tad man par katru valsti būtu radīts darbs," pauž māksliniece. 

"Ukraina – spoža manā atmiņā"

Mazotnē Edīte Pauls-Vīgnere pieredzēja Otro pasaules karu. Viņa atceras atgadījumu ar brāli Raimondu, kurš gandrīz pazaudēja pirkstu puiku nebēdnību dēļ, atceras kara raisītās šausmas, zaudējumus un to, kā viņu mājā ievācās "atbrīvotāji" un Paulu ģimenei ar viņiem bija jāsadzīvo. Gāja raibi.

Mūslaikos, dzīvojot līdzi notikumiem Ukrainā, māksliniece radījusi darbus "Gaisma. Tumsa. Asinis" un "Maidans". Viņai ir skumji, ka naids ir ņēmis virsroku un miera nav.  

Ar Ukrainu Pauls-Vīgnerei saistās gaišas atmiņas no jaunības, kad kopā ar draudzeni ar stopiem devās turp: "Sagaidīja milzīgie saulespuķu lauki, kukurūza milzīgā augstumā. Mūs uzaicināja mājās. Es jau vienmēr esmu vērotāja, skatos, kur aug puķes uz loga, – zinu, ka tur ir kārtība. Iegājām mājā, un tur četri spilveni ar mežģīnēm. Mums iedeva šķēres, lai griežam vīnogas un ēdam, cik gribam. Tad es pirmo reizi ēdu kukurūzas maizi. Tā ātri sakalst, bet ir ļoti garšīga. [..] 

Ukraina ir spoža manā atmiņā, tāpēc es ļoti pārdzīvoju to, kas tur tagad notiek. 

Tur droši vien viss būs pilns ar mīnām, un kā viņi labību varēs... Jo viņi tik daudz palīdz ar to, ko ražo. Čakla tauta, skaista tauta. Man atmiņā palikuši ļoti skaisti vīrieši. Tagad es skatos, ka tie cilvēki aiziet, un domāju, kā to visu var pārdzīvot. Tas nav prātam saprotams." 

Vērotāja ar nerimtīgu interesi par visu 

"Mani var raksturot kā vērotāju. Es vienmēr visu ļoti labi ievēroju. Tā man ir tāda īpatnība," par sevi stāsta Edīte Pauls-Vīgnere. Radošā darbā, kas tekstilmāksliniekiem ir arī fiziski smags, viņa sevi nav taupījusi un tagad, atskatoties, to nožēlo.  

Lai vai kā, māksliniece tiecas saglabāt optimismu. "Mani ļoti interesē viss, kas notiek. 

Zināšanu kāre mani nav atstājusi, neskatoties uz sagurušo ķermeni. Interese man ir par visu," 

viņa saka. "Mani interesē, kā Latvijai ies – vai tā uzplauks, vai [ies] sliktāk. Es nezinu, grūti paredzēt. Man ļoti žēl, ka jaunieši tik vieglprātīgi pamet šo skaisto zemi. Es nezinu, kā var palikt kaut kur citur. Kad es ieraugu tās lielpilsētas un tos milzīgos pūļus, es pie sevis lūdzu, lai Latvijā neceļ debesskrāpjus, lai atstāj pilsētu kā sanatoriju, kur tu atbrauc un baudi dabu, tevi nomierina. Kāda meditācija!"

Slikto garastāvokli, ja tāds uznāk, Pauls-Vīgnere aizgaiņā, rokās paņemot grāmatu ar renesanses posma portretiem: "Man ārkārtīgi patīk renesanses periods, varbūt es senčos esmu pilī dzīvojusi. Es skatos tos portretus un domāju, cik mākslinieks daudz laba izdara attēlojot. Ko mēs iesāktu bez tekstilmākslas? Pavērojiet, visa vēsture balstās uz apģērbu. Gleznotājs arī katru mežģīni ir izstrādājis, katru rotaslietu. Sevišķi to redz renesanses laikmetā. Mums tas ir paliekoši, mēs to redzam. Vai tas nav burvīgi?

Man viens Rembranta portrets ir daudz vērtīgāks par Mikelandželo griestiem."

Līdz šobaltdienai tekstilmāksliniece paglabājusi rakstītos novēlējumus, vēstules un kāpēcīšu zīmējumus: "Tā ir mana bagātība. Man nav mašīnas un man nav privātmājas, bet ir četri smagi grozi pilni ar [apsveikumiem]. Es neesmu aizmetusi nevienu apsveikumu, nevienu man rakstītu pateicību. Tie visi man glabājas. Un tur ir arī vesela kaudze no kāpēcīšiem."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti