Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību.
"Sākumā es ļāvos alkatībai," viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas "Benfica" spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas.
"Tās bija pārāk poētiskas," atzina Letrija, "un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu." Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei.
"Es ticu grāmatu nākotnei," vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. "Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi.
Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu."
Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai "Pato Lógico", kas portugāliski nozīmē "Loģiskā pīle" un reizē spēlējas ar vārdu "patoloģisks", ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē.
"Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi, un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu "Karš" dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā," saka Letrija. "To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme."
Letrijas grāmata "Karš" pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā "Liels un mazs", Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju.
Viņš atceras: "Bija 2014. gads, un mēs jutām, ka pasaulē kļūst arvien bīstamāk. Krievija jau bija iebrukusi Gruzijā un okupējusi Krimu, pienāca arvien vairāk ziņu par galēji labējo kustību augošo ietekmi Eiropā – pat valstīs, kur to negaidījām, zinot viņu pieredzi Otrajā pasaules karā… Mēs lūkojāmies uz pasauli ar lielu apjukumu, un šī grāmata dzima ar mērķi palīdzēt par to runāt. Bet tā nebija domāta kā politisks manifests! Tās ir mūsu personiskās pārdomas par šo smago tēmu un mēģinājums par to runāt. Šī grāmata runā par kara būtību, nevis par kādu konkrētu karu vai varoņiem, ar ko varam identificēties. Lai gan būtībā jau mums visiem ir zināmi 20. gadsimta kari. Mums ir zināms, kā dzimst diktatūras, kas ar laiku kļūst tik baisas, ka izvēršas bruņotos konfliktos un iznīcina visu ap sevi. Savā grāmatā es runāju par karu kā par slimību, kas pārņem prātu. Tāpēc grāmatas centrā ir tēls, kuru saindē savādi radījumi. Tie simboliski iebrūk viņa prātā un ķermenī. Un tā sākas visi mums zināmie stāsti par karu: cilvēki saņem sliktu informāciju, netiek ar to galā un sāk redzēt pasauli kā kaut ko, kas jāiznīcina. Viņi zaudē spēju saprast citus, sarunāties un just empātiju. Ja prāts ir saindēts, tad iznīcība ir vienīgais, uz ko viņi ir spējīgi. Mana grāmata īsā versijā runā tieši par to.
Bet tas, kas mani turpina pārsteigt, runājot par šo grāmatu ar citiem cilvēkiem, – ka viss tajā rakstītais mums jau ir zināms. Un tomēr mēs turpinām pieļaut vienas un tās pašas kļūdas. Tāpēc es ļoti gribētu, lai šī grāmata mums liktu par to aizdomāties."
Jau īsi pēc mūsu sarunas Andrē Letrija ir Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kur 4. kursa studentiem stāsta par grāmatas "Karš" četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…
"Es gribēju, lai šī grāmata ir kā modinātājpulkstenis," saka Letrija. "Un modinātājpulkstenis nevar būt maigs un patīkams, jo tad tas nepamodinās." Melnos, pelēkos un brūnos toņos veidoto grāmatu patiešām nav omulīgi šķirstīt, bet vienlaikus tajā jaušams liels spēks.
Letrijas grāmatu poētiskā valoda un spēja dot lielu telpu pārdomām ir viens no iemesliem, kāpēc divas no tām nonākušas arī pie latviešu lasītājiem, stāsta izdevniecības "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale: ""Liels un mazs" izvēlēs komerciālā veiksme nav centrālais kritērijs. Mūsu izvēles vienmēr ir balstītas idejās vai vēlmē latviešu lasītājiem piedāvāt kādu jaunu redzējumu vai tēmas, kas mūsu pašu autoru klāstā nav apskatītas. Tieši tāpēc "Karš" un "Ja es būtu grāmata" ir arī mūsu plauktā. Kad izvēlējāmies izdot "Karu", protams, zinājām, ka tas nebūs komerciāli veiksmīgs stāsts, tāpēc paldies arī programmai "Radošā Eiropa", kas līdzfinansē arī dažu mūsu grāmatu izdošanu un autoru atvešanu uz Latviju. Man tas šķiet svarīgi tieši tāpēc, lai veidotos šī perspektīva, dažādība, alternatīvi skatījumi uz dažādām tēmām. Protams, līdz ar karu Ukrainā, kas notiek tepat blakus, bērniem un jauniešiem ir ļoti daudz jautājumu, un pieaugušajiem bieži vien trūkst spējas sarunāties par karu.
Tie ir grūti jautājumi, un dažkārt šīs grāmatas var būt labākais ceļš, kā nonākt līdz mierīgai sarunai."
Pēc Andrē Letrijas lekcijas aprunājos ar dažiem Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kuri nupat ar netēlotu interesi klausījušies portugāļu mākslinieka stāstos un smējušies līdzi autoram par viņa godīgo atzīšanos, cik grūti iet ar termiņu ievērošanu un ka to no viņa nevajag mācīties.
Topošos māksliniekus visvairāk aizķēris Andrē Letrijas stāstītais par grāmatu kā attiecību trijstūri starp ilustratoru, teksta autoru un lasītāju.
"Ka viņi kopā nonāk līdz gala rezultātam, nevis ka tas ir iekalts akmenī un tikai tavs. Ka tā ir tāda kā mainīga forma, kur visi trijstūra dalībnieki nonāk līdz gandrīz savam redzējumam par vienu tēmu," saka Rasmus Marks.
"Jo, kad tu domā par darbu, tu redzi grāmatu, bet aizmirsti, ka teksts un ilustrācija ir atsevišķi un ir jābūt pamatojumam, kāpēc tie tur ir. Tas man atgādināja, ka tas piešķir vairāk informācijas tam, ko tu dari, nevis turpini jau iesākto domu," spriež Lelde Dobele.
"Interesanta lieta, par ko es nebiju aizdomājusies – jā, katrs dara savu, bet viņi apvienojas, un kā to radīt kopā…" piekrīt Patrīcija Liepiņa.
"Es sava diplomdarba ietvaros arī ilustrēju grāmatu, tāpēc man šis ir diezgan aktuāli.
Es strādāju ar jau eksistējošu tekstu, un man ir jādomā par to, kā radīt ilustrācijas, kas ir saistītas ar šo tekstu, bet lai tas nav vienkāršs teksta atspoguļojums, bet piešķir jaunu rakursu šim tekstam.
Tāpēc ir ļoti interesanti dzirdēt, kā viņš ar to strādāja – gan caur asociācijām, gan dažās vietās pat atsakoties no teksta," stāsta Estere Vītola.
"Man ļoti aizķērās arī veids, kā mākslinieks sevi prezentē – viņš to spēj darīt ļoti atraktīvi. Un mani fascinē viņa drosme rādīt savas skicītes un blociņus. Tas nav bieži redzēts, un vienmēr ir patīkami redzēt mākslinieka personīgo pusi, kas varbūt nav tik perfekta un izstrādāta kā pats gala produkts – grāmata," uzsver Alise Gaile.
"Man liekas, ka mēs, mākslinieki, mazliet kautrējamies par tām nepilnībām. Bija interesanti dzirdēt, ka šis bija personīgs projekts, nevis ielikts robežās, ko izdevniecības bieži veido.
Jo tu gribi būt lepns par sevis radīto, bet bieži vien mums kā māksliniekiem ir jāliek augstāk tā komerciālā vērtība. Ir ļoti labi atcerēties, ka ir arī tā mūsu vērtība, ko varam pielikt klāt."
Portugāļu ilustratora vieslekcija iekļāvās portfolio veidošanas kursā, ko Rozentāla Mākslas skolas vecākajam kursam pasniedz māksliniece Līga Spunde.
"Man šķiet, ka jauniešiem ir ļoti vērtīgi satikties ar praktizējošu, dzīvu mākslinieku, kurš strādā pie savas tēmas, un uzzināt tieši no viņa, kā notiek pats mākslas radīšanas process," uzsver Spunde. "Šajā gadījumā ir runa tieši par grāmatu ilustrēšanu, un man liekas, ka tā arī bija vērtīgākā daļa – dzirdēt no autora detaļas par izvēlēm, par skicēm, par procesu, kas novedis līdz rezultātam. (..) Arī es savās stundās mēģinu stāstīt jauniešiem, kā lietas notiek realitātē, ne tikai teorijā, un kas tiešām viņus sagaida, kad viņi pabeigs skolu, kad viņiem savi darbi būs jāprezentē un jāsaprot, ko vispār darīt ārpus skolas uzdevumiem. Kas būs tā lieta, ko viņi paši izvēlēsies?"
Plašāku interviju ar portugāļu ilustratoru un grāmatu izdevēju Andrē Letriju varēs dzirdēt kādā no "Kultūras rondo" gada nogales raidījumiem.
