Cilvēki patiesībā nemaz nav tik noslēpumainas būtnes, kā mums pašiem gribētos uzskatīt. Mēs esam viegli manipulējami – paredzami reaģējam uz košām krāsām, figūrām, atkal un atkal emocionāli līdzpārdzīvojam gataviem scenārijiem un savā prātā neviļus atkārtojam lipīgus džinglus un saukļus. Šo mūsu masveida instinktīvo pavilkšanos uz spēcīgiem kairinātājiem jau kopš aizlaikiem pratušas izmantot dažādas politiskas struktūras – vai tās būtu oficiāli vai arī tobrīd pagrīdes spēki. Propaganda – kādam politiski noderīgas, patiesas vai melīgas informācijas izplatīšana lielam cilvēku skaitam – ir aizraujošs un mūžīgi pētāms fenomens.
Šis asmens spēj nopļaut neticamu skaitu galvu, vienlaikus atstājot tās uz varai noderīgu ķermeņu pleciem.
Rīgā un Jūrmalā paralēli apskatāmas divas savstarpēji nesaistītas, bet tematiski viena otru papildinošas izstādes. Pirmā no tām ir Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas studenšu veidotā "Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens" (saīsinot šo izsmeļošo, bet nogurdinoši garo nosaukumu, turpmāk to vienkārši saukšu par "Padomju plakātiem"). Tā vēl tikai līdz 20. aprīlim redzama mākslas telpā "Pilot" Vecrīgā. Savukārt otra ekspozīcija veltīta pavisam neseniem politiskiem notikumiem – mākslas stacijā "Dubulti" šobrīd apmeties tāds kā vizuāls baltkrievu demokrātiskās pretošanās akciju koncentrāts "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020". Lai būtu godīgi pret abiem teksta varoņiem, arī šīs izstādes virsrakstu saīsināšu uz konkrētu "Baltkrievu izstādi". Mani kā cilvēku, kam tieši patīk jaukt mākslu ar politiku, uzreiz ieintriģēja iespēja vienā tekstā apvienot šos divus pašvērtīgos mākslas notikumus – jau ar laika attāluma sniegtajām priekšrocībām pārskatīto un izprasto Latvijas padomju plakāta teoriju salikt kopā ar reālu tagadnes darbību Baltkrievijā. Lai arī brutāli apspiesta, tur joprojām māksla ir politiskās pretošanās ierocis, un paradoksālā kārtā tā lielā mērā strādā ar tiem pašiem paņēmieniem, kas redzami "Padomju plakātos". Taču absolūta atšķirība ir tāda, ka Minskā šie propagandas atribūti ir nevis varas sistemātiski izstrādāti un pasūtīti, bet gan pēkšņi un neplānoti dzimuši pašas tautas stihiski politiskajā jaunradē.
No sākuma aplūkosim "Padomju plakātus" telpā Vāgnera ielā. Jāatzīst, ka uz šo izstādi devos viegli sentimentālās noskaņās – reiz, vēl tālajā 2006. gadā, kā jauna dvēsele mākslas pasaulē apmeklēju mākslas zinātnieces Ramonas Umblijas kūrētos "Publiskos spoguļus". Vērienīgā un pamatīgā izpētē balstītā Latvijas plakātu ekspozīcija aizņēma visu plašo "Arsenālu" un atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Līdz ar to jau iepriekš šķita interesanti, kā šo tēmu salīdzinoši nelielajā telpā un formātā risinās četras LMA Mākslas vēstures un teorijas 4. kursa studentes Zanda Kagaine, Monta Gintere, Laima Dūda un Inese Gātere. Izstādes veidotājas par vizuālā un teorētiskā pētījuma pamatu izmantojušas LMA fonda plakātu kolekciju un iecerējušas to kā "no arhīviem izceltu laikmeta dienasgrāmatu". Tēma izvēlēta, lai mūsdienu informatīvā kara apstākļos atgādinātu par plakātu, kas anotācijā tiek nosaukts par "aizmirsto fenomenu". Savukārt caur plakāta autora lomu tiek runāts par mākslinieka kā varas vēstījuma paudēja atbildību padomju politiskajos procesos. Šāds daudzsološs un svaigs uzdevums vismaz lasāms izstādes apskatā.
"Padomju plakātu" iekārtojuma scenogrāfiju veikli un veiksmīgi veidojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis. Ar dažādu vieglu plauktu un galdu palīdzību radīta aina par nosacītu arhīva un pētniecības punktu. Tajā ar komunistiski sarkanu akcentu palīdzību (grāmatzīmes, pusloka niša ar fotogrāfiju), tumšo sienas toni un apgaismojumu patiešām ir sajūta, ka esi ienācis teju specdienestu laboratorijā, kas cenšas atklāt padomju propagandas efektivitātes noslēpumu. Lielākā daļa lielformāta plakātu atrodas ērti izvelkamās atvilktnēs divās autentiski apdilušās kumodēs. Pie sienām tikai grupēta izlase – piemēri, kas rodami izstādi pavadošajā tekstu daļā (par to vēlāk). Līdz ar to plakāti ir aplūkojami katrs pats par sevi, nevis izskatās pēc viendabīgām, raibām tapetēm. Uz gaišajiem saplākšņa galdiem novietoti dažādi avīžu izgriezumi, periodika un grāmatas, kas veltītas plakātu vēsturei – skatītājs var piesēst un ērti iedziļināties lasāmajā. Katra šāda pētnieciskā darba vieta ir kā savam vēsturiskajam periodam veltīta informācijas sala. Savukārt plauktos kā lietiskie pierādījumi izklāti fragmenti no publiski ne pārāk plaši zināmajiem, bet leģendārajiem – PSRS varas slāpētajiem – sistēmā neiederīgajiem, "nepareizajiem" pilsoniskās aktivitātes gadījumiem. Tie ir teksti un foto par Bruno Javoiša nacionālā karoga uzvilkšanu radio tornī 1963. gadā, Imanta Kalniņa grupu "2xBBM" un protestiem pret notiekošo Zvārdes poligonā. Kopumā izstādes laika līnija virzās no telpas tālākā gala, kur izvietoti senākie plakāti un tiem veltītie info materiāli, uz izeju – plašo logu, ielas fasādes sienu, kur ir dienas gaismas apspīdētas fotogrāfijas nu jau ar tautas pašas vilktiem, ne varas pasūtītiem vizuāliem, politiskiem saukļiem.
Es vairākkārt izstaigāju šo stāstījuma asi, bet man tomēr līdz galam šie daudzie infopunkti nestājas vienotā veselumā. Tie, šķiet, ir savstarpēji nesaistīti. Neuztveru iekārtojuma loģiku, kamēr pievēršos līdzi ņemamajām teksta lapām, kas atrodamas uz četriem galdiem. Tās veltītas katram no jau ar laika distanci atsevišķi izšķiramajiem Latvijas padomju plakāta attīstības periodiem. Pamazām saprotu, ka viss telpas iekārtojums – gan fiziskais, gan informatīvais – ir tieši piesaistīts šīm teksta izdrukām. Tas kā pielikums paskaidro un ilustrē konspektīvi un kodolīgi aprakstīto.
Būtībā – pati izstāde ir kā planetārijs, kas griežas ap sauli – ap šo drukāto pētījumu.
Tā ir neparasta, bet arī stipri riskanta pieeja. Ir izstāžu skatītāji, kas uz vietas rūpīgi iedziļinās it mazākajā sīkumā un burtiņā, savā galvā veidojot detalizētu redzētā vīziju. Un ir cilvēki (kā es), kas, ienākot telpā, cenšas uztvert pirmās sajūtas, kopiespaidu, un, iespējams, uzreiz pārāk neiegrimst visos pieejamajos izdales, paskaidrojošajos tekstos, lai drīzāk tos paņemtu līdzi un vēlāk kādā klusākā vietā pārlasītu un apdomātu. Līdz ar to, ja es sev neierasti šoreiz nebūtu sākusi uzreiz iedziļināties tajā, ko parasti uzskatu par savu mājasdarbu, tad tā arī nespētu uztvert izstādes detaļu savstarpējo saistību.
Paralēli pārlocītajām lapām par plakāta vēsturi telpas dziļumā atrodas datora ekrāns ar tematiski līdzīgiem jautājumiem mākslas zinātniekam Jānim Borgam. Lai arī viņa atbildes ir patīkami svaigas un neakadēmiskas – tieši viņš te pastāsta par mākslinieka patieso lomu padomju propagandas mašīnā (un atzīst, ka lielākoties tās bijušas sausa izdevīguma aprēķina attiecības) – šī informācija tomēr dublē jau iepriekš minēto. Iespējams, būtu veiksmīgāk abus tekstus sapludināt vienā. Tāpat es tomēr neuztvēru, kāpēc izcelti tieši šie disidentisma gadījumi (plauktos), un vai tas patiešām te bijis nepieciešams? Vai šī pretošanās padomju režīma cūcībām te ielikta kā morālais atsvars latviešu mākslinieku labprātīgai iesaistei PSRS propagandas sistēmā? Manuprāt, tas te ir lieki, un šo infotelpu es būtu tieši atvēlējusi padziļinātam skatījumam par radošā autora atbildību sabiedrības viedokļa ietekmēšanā. Par to šajā vizuāli krāšņajā izstādē runā vien Jānis Borgs uz neuzkrītošām A4 lapiņām.
Drīz vēl aizvien svaigā iepriekš aprakstītās izstādes noskaņā devos uz Dubultiem. Braucu kopā ar draudzeni mākslinieci, un no sākuma mēs apjūsmojām pludmali, tad brīnišķīgo stacijas ēku un tad devāmies izstādē. Pēc Jūrmalas kūrorta laiskuma mēs nokļuvām Minskas urbānajos un šaurajos iekšpagalmos. Tādu noskaņu rada augstie stacijas telpā sabīdītie vairogi, kas pēc savām proporcijām atgādina guļamrajonu daudzstāvenes. Vienlaikus "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020" ir lēciens atpakaļ tikai trīs gadu nesenajā pagātnē, kas nu, nelaimīgi pārsātināto 400 un vairāk kara dienu dēļ, liekas kaut kas tik tāls un piemirsies. Atceros, kā tolaik aktīvi sekojām līdzi ziņām – sākotnēji ar pieaugošu sajūsmu, ka nu tik būs, beidzot taisnībai ir jāuzvar un mums tik tuvie kaimiņi atgūs savas tiesības uz brīvībā un taisnīgumā balstītu dzīvi. Taču pamazām šīs manas līdzjutēja cerības un prieku nomainīja klusa vērotāja šausmas un sāpīga vilšanās. Kopš katastrofālā Krievijas iebrukuma Ukrainā runāt par Baltkrieviju tās oficiāli politiskās nostādnes pēc ir gluži vai nepieklājīgi, un tas ir veicinājis baltkrievu opozīcijas nokļūšanu izolācijā. Rietumu demokrātijas radars, šķiet, vienlaicīgi spēj pievērsties tikai vienam mērķim, un tāpēc ir tā, ka "jūs, baltkrievi, ar savu mazo fīreru stāviet pie ratiem."
Tādēļ, pirms sāku izstādi vētīt no mākslinieciskā aspekta, vēlos uzsvērt, ka "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020" ir nozīmīgs demokrātiskās vērtības veicinošs žests pats par sevi.
Patiesībā "Baltkrievu izstādi" veido trīs neatkarīgas ekspozīcijas. Stacijas zālē ir redzamas fotogrāfijas, rekonstruēti redīmeidi un citas vizuālas liecības par aktīvo protestu laiku. Savukārt, uzkāpjot otrajā stāvā, katrs savu telpas malu ieņēmuši divi atšķirīgi dažādu autoru darbu cikli. Tā ir Hannas Mjadzedzevas "Ainava keramikā", un otrpus redzami Vladimira Ceslera politiski ironiskie plakāti "Semiotiskās svārstības". Šīs trīs izstādes rada diezgan eklektisku kopainu, taču vienlaikus liek apzināties, ka mēs patiesībā ļoti maz ko zinām par savas noslēgtās kaimiņzemes mākslas ainu. "Kreatīvās revolūcijas. Baltkrievija 2020" tapšanu rosinājusi Latvijā mītošā baltkrievu organizācija "Supolka", kas šo tēmu aktualizējusi, piedaloties iepriekš te notikušā Tomasa Hiršhorna projekta darbnīcu laikā. Biedrībai ar mākslas staciju "Dubulti" izveidojusies veiksmīga sadarbība, kuras rezultātā tapis šobrīd redzamais. Uzgaidāmās zāles ekspozīcijas saturisko un grafisko pusi veidojis baltkrievu dizainers Dzianis Davidaus, savukārt scenogrāfiju radījusi izstādes kuratore Inga Šteimane, kas arī atlasījusi un uzaicinājusi augšstāvā redzamos māksliniekus.
Atgriežamies 2020. gada Minskas vasarā. Tikko ir noslēgusies kārtējā Lukašenko ievēlēšana – varas ļaunprātīgā izmantošanā noticis reinkarnācijas akts, taču šoreiz skaidrs, ka domājošā sabiedrības daļa ir tik ļoti pazemota, ka sākas vispārēji protesti. Notiek gan jauntapušu politisku līderu organizēti pasākumi, gan stihiskas, pēkšņas un neplānotas tautas pretošanās performances. Tās, ar jau nelielo laika atstatumu skatoties, pārsteidz ar savu oriģinalitāti, zināmu laikmetīgumu un vizualitāti, kā arī ar plašām masām saprotamu asprātību. Šajās pastaigās, hepeningos un politiskās modes skatēs (dažādu noteikta veida un krāsu aksesuāru un apģērbu izmantošana) radoši piedalās arī šķietami parasti ļaudis, kas ar mūsdienu mākslu ir stipri "uz jūs". Tam visam pievērsušies Rietumu mediji, kas pārsteigtajiem ārzemniekiem atklāj satraucošus, bet sirsnīgus stāstus par iepriekš aizmigušās karaļvalsts iemītniekiem.
Iepriekšējā rindkopa Dubultu stacijas izstādē sadalīta astoņās pieturvietās. Tie ir astoņi stāsti ar vizuālu (priekšmeti, fotogrāfijas, grafikas) un tekstuālu informāciju, kas vēsta par kādu neizdevušās revolūcijas notikumu fragmentu vai fenomenu – kā piemēram, #1 rāda pēcvēlēšanu vardarbību, #3 par svētdienu maršu akcijām, bet #7 atgādina par 3 opozīcijas štābu apvienošanos un to līderu – Cihanouskas, Tsepkalo un Koļesņikovas trauksmainajām gaitām. Izstādē dažādos grafiskos elementos, tekstos un atribūtos dominē baltsarkanbaltais, tādējādi atsaucoties gan uz neatkarīgās Baltkrievijas karogu, gan uz pašu protestu atpazīšanas zīmi – simboliskajiem un asprātīgajiem redīmeidiem no it kā nejauši izvietotiem sarkaniem un baltiem priekšmetiem. Tas vairāk aprakstīts arī sadaļā #8 "Rajonu karogi", kas te uzskatāmi redzami kā liela karogu siena – tos kā savus demokrātiskas pašidentitātes apzīmējumus radījušas dažādas Minskas apkaimes. Starp baltajiem, lielajiem blokiem nudien ir sajūta kā mazos rajonu skvēriņos – "Protesta pagalmos", kuros norisinājās baltkrievu pilsoniskās sabiedrības atdzimšana – iepriekš savstarpēji nepazīstamu ļaužu pulcēšanās domubiedru grupiņās, kurās pie tējas notika viedokļu apmaiņa un tapušas idejas tālākām darbībām. Mani aizkustina mākslinieces Olgas Jakubovskajas naivie un lielacainie kaķi, kuri pasakaini zilos zīmējumos nes sarkanas sirdis un transparentus ar saukļiem par mieru (gluži kā iepriekš aprakstītajā "Plakātu izstādē").
Taču lielajam, pie ieejas redzamajam attēlam ar pacilājošu un krāšņu Brīvības gājienu ir arī otra puse. Apejot apkārt šim romantiskajam banerim, es redzu foto dokumentāciju ar asiņainu protestu apspiešanu un biedējošu, aukstasinīgu novērošanas kameras video par omoniešu iebrukumu un represijām. Zem daļas fotogrāfiju ir rakstīts to radītāja Jauhena Jerčaka vārds, bet zem citām vien frāze, ka "autoru vārdi nav minēti drošības apsvērumu pēc". Tas man liek iekšēji nosalt un nodrebēt, apzinoties, ka pat te, šķietami drošajā NATO Baltijā, neredzami ievilkušies blakus varu glumie taustekļi. Turpat netālu arī milzīgi garš saraksts ar mazā drukā rakstītiem heštagiem. To katru ievadot instagrammā vai tviterī, atradīsim visus šī brīža Baltkrievijas politieslodzītos – ja vien internets par tiem atcerējies.
Šī "Baltkrievu izstādes" daļa būtu jāskata nevis kā pašvērtīgu mākslas darbu skate, bet gan kā dokumentāla un analizējoša politisko procesu fiksācija, kurā sabiedrības sadursmē ar tai pretēji noskaņotiem politiķiem uzšķiļas radoša un mākslinieciski spēcīga jaunrade.
Tas vēlreiz apliecina, ka māksla nav nodalāma no politikas un abas rada vienu otru.
Izstādē "Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens" redzams, kā vara pasūta, dzemdina un izmanto savā labā mākslas valodu, bet savukārt šeit, Dubultu stacijas zālē, skatāms "Jaņ" pretējais "Iņ" – kā māksla un citos apstākļos šķietami mierīgi un apolitiski tās paņēmieni kļūst par asiem dzelkšņiem, kas ieduras totalitāras varas acīs (aresti par sarkanām rozēm un lūpu krāsām).
Dodos uz otro stāvu un no sākuma pievēršos Hannas Mjadzedzevas keramiskajām skulptūrām, kas patvērušās zem stikla kupoliem. Māksliniece ir spilgts piemērs jaunai izdzīvošanas stratēģijai – viņa ir "kara nomads". Tā kā viņas uzturēšanās Baltkrievijā šobrīd ir neiespējama (par protesta čata organizēšanu savā darbavietā – mākslas augstskolā), Mjadzedzeva šobrīd ar Rietumu finanšu atbalsta instrumenta palīdzību ceļo (lasīt – dzīvo) no vienas rezidences uz otru. Šeit redzamo darbu skate iespējama pēc šāda veida uzturēšanās Daugavpils Marka Rotko centrā un tur notikušās tikšanās ar kuratori Ingu Šteimani.
"Ainava keramikā" man sākotnēji sasaistās ar pirmatnēju un aizvēsturisku trauku rekonstrukcijām – tik organiskas, tumīgas un ietilpīgas ir šīs formas. Taču vēlāk, sasaistot redzamo ar cikla nosaukumu, es patiešām ieraugu arī gluži ainavisku un paugurainu virsmas reljefu. Darbu faktūra – "ādiņa" ir taustāma (ja tiktu tai klāt) un taktili interesanta. Šīs formas liekas zumošas un Mātes Zemes klēpī tapušas. Tādā ziņā "Ainava keramikā" stipri kontrastē ar blakus esošo sintētisko, digitāli radīto plakātu klājumu. Diemžēl man sajūta, ka Vladimira Ceslera "Semiotiskās svārstības" savā skaļajā dinamikā ir pārņēmušas gandrīz visu telpu, iespiežot maigās Mjadzedzevas skulptūras stūrī.
Trimdā dzīvojošā autora Ceslera plakāti ironiski, vienkārši un uzskatāmi izsmej Lukašenko režīmu. Bez jebkāda mulsuma vai politkorektuma mākslinieks spiež pa popārta un satīras taustiņiem, lai kaimiņvalsts mazo caru padarītu par kartupeli vai plikni labības druvā. Ar reklāmisku tiešumu tiek izspēlētas mazas, kvadrāta formāta metaforu ainiņas, kas dalītas piecās grupās "Diktatūra. Aktīva", "Baltcietuma republika", "Zīmola atjaunošana", "Pakļautās krāsas" un "Kopā ar Ukrainu". Iespējams, ka šis humors īsti neatbilst Rietumeiropas mileniāļu mēmu (memju) absurdajam smalkumam, un tajā nevajag dziļi rakt pēc kādiem zemtekstiem. Tas vairāk atgādina mūsu pašu pārmaiņu laika māksliniecisko satīru (kā, piemēram, Dimitera un Andra Brežes plakāti). Taču šīs semiotiskās piezīmes, nobīdes un spēles ir tiešas un asas – kā mazas un pelnītas pļauciņas kāda augstprātīga diktatora sejā, par kurām tas noteikti paliktu zvērīgi nikns.
Dodoties atpakaļ uz Rīgu, mēs ar draudzeni mākslinieci pārrunājam redzēto, un es saku, ka man it kā pietrūkst vēl vienas izstādes nodaļas – par turpinājumu, par to visu, kas noticis pēc tam – par represijām un šī brīža pretošanās iespiešanu pagrīdē. Viņa uzreiz norāda, ka izstāde ir tieši par 2020. gada vasaru (kā tas arī ir minēts nosaukumā) – par slēgtu un savā ziņā fenomenālu un varonīgu laika posmu, kas pelnījis būt skatāms bez sekojošajām tumšajām nogulsnēm. Es piekrītu.
Man gan ļoti tam visam gribas skaistu, baltsarkanbaltu turpinājumu, bet diemžēl šobrīd nespēju to saskatīt.
Izstāde "Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens" skatāma izstāžu zālē "Pilot" līdz 20. aprīlim, savukārt "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020" mākslas stacijā "Dubulti" redzama līdz 28. maijam.
