Ideālā gadījumā ir tā: mākslas telpas vadītājs uzrunā kādu talantīgu mākslinieku, solot viņam/ai honorāru, radošo brīvību, apmaksātus komunālos rēķinus un publicitāti – tik nāc un piepildi mūsu kvadrātmetrus ar savu radošo devumu, pat ja tas vēl nav tapis. Parasti gan ir tā – mākslinieks savā darbnīcas kaktiņā autonomi ražo mākslu un tad, nedaudz satraucies un nokaunējies, iet sevi piedāvāt uz nedaudzajām kaut cik sakarīgajām izstāžu zālēm. Ja tevi paņem, tad visbiežāk seko kompromisi starp vēlamo un reālo, bet ja nē – garantēts kārtējais mazvērtības komplekss. Taču reizēm gadās arī pavisam citādāk – kā māksliniecei Rasai Jansonei. Lai arī autore ir viena no spēcīgākajām un atpazīstamākajām mūsdienu Latvijas māksliniecēm, šī informācija bija paslīdējusi garām grāmatas "Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki" veidotājiem, atstājot Jansoni ārpus izdevuma. Pēc savstarpējās skaidrošanās un attiecību gludināšanas Bauskas muzejs piedāvāja māksliniecei tā telpās veidot personālizstādi. Šis vietējā mēroga skandāls netiktu pieminēts šīs recenzijas ievaddaļā, ja vien tas nebūtu rakstīts pašas gleznotājas "Izlīguma izstādes" sienas anotācijā, kā arī nekalpotu par neparastu impulsu spēcīgā mākslas notikuma tapšanai.
Rasu Jansoni pavisam noteikti var saukt par "trobeļa taisītāju". Māksliniecei iepriekš bijušas 15 personālizstādes, kā arī iespaidīgs grupu ekspozīciju skaits Latvijā un ārzemēs. Viņa savos darbos konsekventi pievēršas feminisma un mātišķības jautājumiem, bieži no it kā visiem saprotamiem un vispārpieņemtiem tematiem izvelkot asas un atskabargainas iebildes, ka tomēr kaut kas īsti kārtībā nav. Varētu teikt, ka Rasa Jansone izpurina tos mežģīņotos un glīti sakārtotos spilvenus, kas neaizskarami stāv grēdā vecmāmiņu gultā (šajā izstāde tas noticis burtiski instalācijā "Altāris"). Un tad no pēļiem izbirst žurku un tarakānu ģimenīte. Ne visiem tas ir pieņemami, taču māksliniece skaļi un droši aizstāv savas un citu mākslinieku tiesības gan diskusijās, gan meistarīgi rakstītās publikācijās. Šobrīd viņa aktualizējusi arī mākslas telpu pieejamības tēmu – to hroniskā neesamība smagi ietekmē vizuālās mākslas attīstību, un tagad tam nepieciešams jau politisks risinājums.
Tādā ziņā "Izlīguma izstādei", spriežot arī pēc tās nosaukuma, būtu jābūt kā samiernieciskam aktam starp mākslinieku un institūciju, un sabiedrību, bet vai tā tas patiešām ir?
Rasas Jansones jaunā ekspozīcija atrodas Bauskas Muzeja otrajā stāvā, trīs salīdzinoši nelielās, caurstaigājamās telpās. Tajā redzami gan darbi no iepriekšējām izstādēm (jo šī ir vienlaikus atgriešanās un no jauna ar sevi iepazīstināšana), gan arī jaunas, šai reizei tapušas gleznas un kolāžas. Tāpat jāatzīmē, ka viss šeit skatāmais ir tapis autores plašāka pētījuma ietvaros – tas ir arī viņas praktiskās doktorantūras promocijas darbs, kas veltīts jaunam Dievmātes un antīkās Mēdejas uztvērumam mākslā. Izstādi apmeklēju divkārši – pirmoreiz atklāšanā, kad uzzinu, ka mākslinieci ar Bausku vieno patiešām ciešas saites – viņa ir tieša pēctece padomju "sarkanajam baronam" – leģendārā kolhoza "Uzvara" dibinātājam Ivaram Jansonam. Tāpat man ir iespēja dzirdēt autores pašas stāstījumu par viņas radīto. Otrreiz esmu tur atsevišķā, "darba" ekspedīcijā kopā ar citām vērīgām māksliniecēm. Laika posmā starp abām vizītēm izstāde jau guvusi plašu atpazīstamību un radījusi viļņošanos gan izteikti konservatīvās, gan cilvēkbrīvības ietvaros domājošās ļaužu grupās.
Pirmajā zālītē redzami divi iespaidīgi, monumentāli gleznojumi. Tu stāvi nelielās telpas vidū, un abpus tevis ir divas Dievmātes, gleznotas "pēc Rafaēla" (no cikla "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk", 2022.–2023.). Viņas rāmi noskatās savos svētajos bērneļos. Nimbs šoreiz ir nevis gar to skaisti kārtotajiem matiem, bet pa gleznu perimetru – darbi ievietoti elegantos skandināvu modernisma stila rāmjos – skapjos, kam iekšpusē izvilkta LED gaismas lenta. Šis mēbeļu motīvs redzams arī nākamajā telpā – te stilizēti kužisks skapis, kurā salikti šķīvji ar sievietēm – māksliniecēm veltītiem tekstiem no padomju laiku periodikas ("periodika.lpsr", 2020.-2023., iepriekš eksponēts izstādē "Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi"). Blakus uz sienas kastītes ar kolāžām (cikls "Trīs kārtas un vēl deserts", 2021.) – arī te kopā lipinātie, krāsainie smaidi, rotas, ēdieni ir apvilkti ar gaismas līniju.
Savukārt trešajā un noslēdzošajā istabā vienā pusē ir zemnieciski arhaiskā instalācija – gulta "Altāris", bet gar sienu pie kruzuļainām finiera plātnēm brīvi piespraustas kolāžas ar dažādu sieviešu tēlu nojausmām, kas papildinātas ar blāzmojošiem pasteļa triepieniem (cikls "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk", 2022.–2023.). Viss izskatās eleganti un izsvērti. Rasas Jansones darbi un viņas tehniskās komandas veiktais izpildījums ir nevainojams. Šajās tīrajās un mājīgajās istabās (kā varētu kopumā raksturot Bauskas muzeja izstāžu zāli, kas līdzīga desmitiem citu ārpus Rīgas esošu mākslas telpu muzejos un kultūras namos) mākslinieces darbi iederas labi un noteikti patīk gan nejaušam ienācējam, gan zinošākam vērotājam.
BET.ŠĪ.NAV.NEKĀDA.IZLĪGUMA.IZSTĀDE.
Mēģinot uztvert mērķtiecīgi veidotās scenogrāfijas vēstījumu, es staigāju vairākas reizes turp un atpakaļ – no Dievmātēm līdz koka ķeblim, kas piestumts pie simboliskās Rasas Jansones vecmammas gultās, kurā svētlaimē un mokās dzimuši deviņi bērni. Garāmejošā muzejniece man saka "Uz tā var droši arī piesēst!". Es apsēžos uz šīs mūžsenās, senatnīgās mēbeles (gluži kā darba nosaukumā "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk"!), caurskatā vēroju izstādi un nejūtos ērti ne fiziski, ne mentāli – dibenu spiež kāda cita dibena izdeldētais koks un mani sāk kaitināt apkārt redzamās tēmas.
Taču šis sīkais aizkaitinājums, kas manī aug un pieņemas spēkā, ir nevis par pašiem izstādes darbiem, bet jautājumiem, ko tie uzdod, un atbildēm, ko uz tiem sniedz sabiedrība.
Rasa Jansone man acu priekšā plivina sarkanu lupatu, un, ja varbūt neesmu nikns, melns, maskulīns bullis, bet drīzāk satracināta govs (un par to nekaunos), tad gribu tam kairinošajam paltrakam triekties virsū un dusmoties. Pat ja daļa mākslinieces darbu jau izkliedēti redzēti citās izstādēs, šeit kopesot, tie skaļi protestē pret patriarhālo sistēmu un netaisnību ar savstarpēji pastiprinošu spēku. Nekas joprojām nav kārtībā. Lai arī ierasti feministiki protesti saistās ar radikāliem un atkailinātiem (ne tikai fiziski) skarbiem žestiem un vidi, tad, salaužot Rasas Jansones darbu ērto, estētisko un eleganto cukura glazūru, mēs ieraugām daudz plašāku un niansētāku problēmu izklāstu.
Latvijā dzimumu sociālā un politiskā vienlīdzība, lai arī deklarēta uz papīra, joprojām nav sasniegta. To sedz, sapin un smacē pieņēmumu, tradīciju un maigu, nomierinošu vārdiņu migliņa jeb drīzāk smogs.
Es pārlasu teikumus uz šķīvjiem, kas redzami skapī. Tie sadarbībā ar rakstnieci Ievu Melgalvi pārrakstīti no padomju publikācijām. Zinu, ka nedrīkst, bet pārcilāju arī tos šķīvjus, kas sakrauti viens virs otra. Frāzes par biklajām māksliniecēm, kuras pāršuj savu biedru, zēnu apkaklītes, kautri mulst, tiek pamācītas gleznot skaistāk vai mierīgāk, mani satracina un aizvaino gan kā autori, gan kā sievieti.
Šis darbs ir kontroversiāls – tas ar reāliem citātiem runā pretēji pieņemtajam viedoklim par sieviešu-mākslinieču varenajām un vienlīdzīgajām iespējām "progresīvajā Padomju Savienībā". Patiesībā arī tad mēs nemitīgi tikām noliktas pie vietas. Amatnieciski veikli darinātais skapis-butaforija ar finiera rišiņām vēl vairāk pastiprina šo "sabiedrība-zina-labāk" sajūtu. Turpat šajā istabā, ko visu trīs telpu scenogrāfijā es gribētu saukt par "pazemojuma istabu", izliktas šķietami saldas kolāžas. Tās veido no dārgiem žurnāliem izgriezti iekārojamu sieviešu locekļu un estetizēti pavērtu lūpu murčkuļi, kas apvienoti ar dārgām špeizītēm. Samiedzot acis, šis "veiksminieču" proteīna kokteilis apvienojumā ar mākslinieces gleznotajiem ņirbošajiem foniem izskatās pēc rozīga jēlas gaļas maisījuma. To var labi tiražēt un pārdot uz svara.
Atgriežos pie ķebļa un gaisā parautās koka gultas, kas ieaugusi ēvelēto dēļu sienas kaktā. Iepriekš šī instalācija bija redzama Janas Kukaines kūrētajā izstādē "Silta, jauka istabiņa" (2019), taču šajās telpās un kopējā izstādes mēbeļu komplektā izskatās daudz iespaidīgāk. Pārlasot "Altāra" anotāciju, kurā minēts, ka līdzīgā šaurā šķirstā tapuši un dzimuši autores deviņi radinieki, gribot negribot prātā nāk jau kanoniskie onkuļu teksti, kā kādreiz zemnieces lauka malā izspieda bērnu un tad turpināja pļaut zāli. Dzemdēja vienu pēc otra un nežēlojās nemaz, un paspēja gan māju uzturēt, gan (vēlāk/tagad) arī iet uz darbu un nest mājās naudu.
Es skatos uz gultas galā uztupinātajiem akmeņiem zīdaiņu micītēs un atceros līdzīgo sižetu no Signes Baumanes filmas "Akmeņi manās kabatās", kur šīs granīta galviņas galveno varoni novilka dzelmē pavisam. Arī bērnu cepurītes man atgādina par sabiedrības spiedienu reproducēties un, tad, nedod dievs, izdarīt ko nepareizi jauna pilsoņa briedināšanā (atceros savas pašas cīņas par tiesībām personīgajam bērnam nevilkt šādu mici). Tāpēc ar pretī redzamo darbu ciklu (arī no sērijas "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk") sajūtu suģestējošu un sazvērnieciskumu biedriskumu. Šīs četras kolāžas atšķiras no blakus telpā esošā haotiskā un fragmentētā "Trīs kārtām un vēl deserta".
Kompozīcija te ir stingra un lakoniska, centrāla un izsvērta. To varoņu (man gribētos kolāžu fragmentus apvienot teikumos un teikumus stāstā par sievietēm) skatieni ir noslēpumaini un mērķtiecīgi. Tas nekas, ka viena šķietami nejauši ļāvusi no savām rokām izslīdēt barokāli apaļam, idealizētam zīdainim – lai šis trulais tauku pikucis tik krīt. Mačešu spali viņu plaukstās ir stingri satverti un acis gaida to īsto brīdi – tūlīt, tūlīt kaut kam ir jāsākas.
Esmu atkal pirmajā zālē – starp Dievmāti pa Kreisi un Dievmāti pa Labi. Rasas Jansones vērienīgais un enerģiskais triepiens liek tām abām starot arī tīri kompozicionāli. Dievmātei pa Kreisi, šķiet, mākslīgais intelekts pieaudzējis pāris papildu locekļus, taču tas nav traucējoši, bet drīzāk kopējā ainā iedveš papildu kustību – tas ir kā pārtverts lēciens no viena kadra otrā, no viena laikmeta citā – abās gleznās renesanses drapērijas mijas ar mūsdienu aksesuāriem. Dievmāte pa Labi atradusi laiku piesēst siltā un mutuļojošā pievakares gaismā – svētais, gaiši zilais cīnās ar krāšņi siltajiem toņiem. Dievmāte pa Kreisi jau cita starojuma apspīdēta – tā ir asiņaini sārta gaisma, kas pārmāc neaizmirstulīšu naivo toni. Varētu teikt, ka viņas abas ir rāmas, paklausīgas un samierinājušās ar savu bērnu pieskatītāju lomu, bet es redzu, ka patiesībā viņām ir vienalga par apkārt skraidošajiem, kaitinošajiem knēveļiem.
Abas Dievmātes stāv tam pāri – it kā zinātu, kas drīz notiks, kā drīz viss mainīsies, un ir tikai vēl nedaudz jānogaida.
Bērneļi ar nūjām bez jebkādas līdzjūtības un nelāgas priekšnojautas baksta viņu stigmu rētas plaukstās un pēdās, bet patiesībā tā – ar pašu sieviešu tumši sarkanajām asinīm tiek iesvētīti ieroči drīzajai kaujai.
Post Scriptum.
Lai arī Rasa Jansone šo izstādi ir nosaukusi par "Izlīguma izstādi", ar to domājot izlīgšanu ar Bauskas kultūras kopienu, kas viņu nejauši aizmirsa pieminēt savā novada grāmatā, pašā izstādē tas nekur neparādās. Tā stāv pāri lokālajām ķildām un ņemstekļiem, kā arī vispār netaisās ar nevienu izlīgt. Ironiskā kārtā šis nosaukums drīzāk ir māneklis, zem kura slēpjas drosmīgs un spožs kā tērauda asmens kara pieteikums patriarhālismam un gara stagnācijai.
Rasas Jansones personālizstāde "Izlīguma izstāde" redzama Bauskas muzejā līdz 9. aprīlim.
