Izstādes atklāšanas dienā, pāris stundas pirms viesu sagaidīšanas, mākslinieks mūs izvadāja pa izstādi, parādot tieši jaunākās gleznas un izstāstot to, kas slēpjas aiz redzamās virskārtas, ko nozīmē tēli, simboli un autora iecere.
Ilggadējam Rundāles pilskungam Imantam Lancmanim, pareizāk gan būtu teikt – bijušajam Rundāles pils direktoram un atjaunotājam, mākslas vēsturniekam un gleznotājam, daudzu kultūrvēsturisku grāmatu un pētījumu autoram, un man personīgi gribētos pat rakstīt – Latvijas mērogā visievērojamākajam intelektuālim, dvēseles un gara aristokrātam, kā arī pasaules attīstības procesu pārzinātājam un izcilu vērtību stiprinātājam, – piemīt arī unikālas spējas un talants uzburt savu stāstu, ietērpt to mākslas valodā un savīt kultūrvēsturisku simbolu, nozīmju, tēlu, citātu, fantāziju, alegoriju un metaforu apvienojumā, kas pārtop gleznās.
Gleznotājs un mākslas vēsturnieks pēc aiziešanas no sava mūža darba – Rundāles pils direktora amata – ar trīskāršu jaudu atsāka gleznot un regulāri rīko izstādes. Tieši šobrīd Jelgavā atklāta plaša meistara personālizstāde, kur papildus senākajām gleznām ar dažādiem tematiskiem darbu cikliem eksponēti paši jaunākie darbi. Uz dažiem no tiem vēl žūst krāsa…
Imants Lancmanis pieved pie viena no tiem, kur debesu mākonī lido Jēzus Kristus tēls, bet no apakšas uz to noraugās zemnieku apģērbos, bārdām noauguši līdzīgi vīri. Blakus otrs darbs, kur pustumšā telpā pie galda sēž zemnieki un kāds viesis gaišā kreklā tiek cienāts ar maizi, un visi uz viņu pavēruši nedaudz izbrīnītu skatu.
Imants Lancmanis: Te ir divi darbi, no kuriem vienu kāds varbūt redzējis Madonā izstādē, un šis otrs vēl drusku slapjš kaut kur te…
Lieldienu cikls šeit noslēdzas, tas ir turpinājums – "Vakariņas Emausā" un "Debesbraukšana", mācekļi skatās, kā Kristus brauc debesīs, un arī šī tēma, ko es gribēju uzsvērt, ka mācekļi ir ļoti cilvēcīgi, vāji, ievainojami un viņi nav brīnumbērni, nav vēl nekādas dievišķīgas personības, un tāpēc es viņus parādu kā latviešu zemniekus, kas ar tādu izbrīnu un pārsteigumu skatās, kā viņu skolotājs dodas uz debesīm, un par apustuļiem viņi kļūst desmit dienas vēlāk, kad notiek tā sauktā svētā gara izliešanās pār viņiem, kad viņi sāk runāt dažādās mēlēs un dodas pasaulē sludināt Kristus mācību.
Tā ir mana versija, oriģināla. Droši vien neparasta, jo visi ir ieraduši, ka mācekļi vēro Kristus debesbraukšanu, kā Rafaēlam ir, ar patētiskām pozām sarkanos un zilos apmetņos, viss ļoti skaisti un cēli, man ir ārkārtīgi piezemēti – latviešu strādnieciņi baļķu krautuvē.
Anete Lesīte: Kā top jūsu gleznu kompozīciijas, kas ir tēlu prototipi?
Ļoti dažādos veidos, blakus gleznā visi ir konkrēti cilvēki, kolēģi, šeit ne – neviens pats. Tas viss ir paņemts no fotogrāfijām, var teikt, ka mana galva ir kā mākslīgais intelekts, kas liek kopā visu ko. Tā arī šeit, te ir fotogrāfijas, iedomu tēli, plus vēl piedevām māsa mani nofotografēja visās šajās pozās, ieskaitot arī Kristu, kas lido debesīs, tas esmu es pats, māsa mani uzņēma ietinušos palagā no augšas un attiecīgi es varēju redzēt, kādā veidā rokas kustas un kādā veidā krīt krokas. Visi šie darbi ir fantāzijas un ļoti sarežģīta izejas materiāla apvienojums, bet pamatā un ļoti bieži tā ir fotogrāfija.
Tā ir liela uzdrīkstēšanās pozēt Kristus tēlam un vispār kopumā ķerties pie tik sarežģītām tēmām reliģijas un mākslas vēsturē.
Protams, tā ir uzdrīkstēšanās, jo, iedomājieties, lielais Rafaels ir gleznojis šo "Debesbraukšanu", un tas kaut kādā mērā ir kļuvis par standartu, un pēkšņi es to rādu bez patētikas, ļoti latviski, piezemēti un necili, bet man liekas, ka tas ir nepieciešams – parādīt to, ka tā jau tas ir: Kristus mācekļi jau nav nekādi izcili dižgari, tie ir zemnieki. Un tajā brīdī, kad Kristus viņiem norunā šo sprediķi un uzbrauc debesīs, pirms tam septiņi no viņiem ir atgriezušies pie sava zvejnieka amata, un četrus viņš kaut kur salasa pa dažādiem kaktiem, lai varētu izpildīt savu misiju. Tā ka to es gribēju arī parādīt, kādā veidā vienmēr arī šajā reliģiskajā tematikā savienojas diženais un debešķīgais, un debesu vēstījums ar to ļoti, ļoti cilvēcisko sadzīvisko, sadzīvisko un ļoti ļoti, ļoti piezemēto.
Ejot tālāk izstādē aplūkojami mākslinieka Imanta Lancmaņa iepriekšējie darbi, kas arī atklāj interesi par kristietības vēsturi un kā viņš turpina Lieldienu ciklu.
Šeit ir iepriekšējais etaps "Vakariņas Emausā", jo tagad man ir izdevies nobeigt Lieldienu ciklu, jo tagad redziet, tur blakām ir "Svētais vakarēdiens", "Golgāta" un tur ir arī "Augšāmcelšanās". Bet pēc tam ir 40 dienu periods, līdz tam brīdim, kad notiek Kristus Debesbraukšana, un ir vēl viena interesanta epizode, – tās ir tā sauktās "Vakariņas Emausā", kur Kristus uz brīdi parādās saviem mācekļiem, bet viņš parādās tādā ļoti dīvainā veidā, viņš nerādās uzpazīstams. Viņiem liekas, tiem diviem mācekļiem, ka viņi runā ar pilnīgi svešu cilvēku, un tikai tajā brīdī, kad viņš lauž maizi pie galda, viņš ļauj sevi uzpazīt. Un tajā brīdī, protams, visiem ir pārsteigums, šeit tieši ir parādīts šis brīdis, ka viņš tūliņ pārvērtīsies, viņi sapratīs, jā, tas ir viņu Skolotājs. Un atkal, kā redziet, es to esmu ielicis tādā īsti latviskā vidē, un atkal tie ir vecie labie kolēģi un mana māsa tur šo te latvisko piena krūzi rokā vienā lauku krodziņā.
Mākslinieks arī ir radītājs, kuram savā ziņā ir augstākās Providences, kā jūs bieži šajā vārdā ietērpjat, labvēlība, kad jums ir dota šī iespēja, talants un spējas no nekā uzburt jaunu telpu, jaunu realitāti, kas strāvo no gleznas. Kāds jums ir priekšstats par radīšanu, radīšanas brīnumu, ja tā var to saukt?
Es nezinu, vai tas ir brīnums, bet laikam tomēr, jo katrā ziņā, sākās pavisam nejauši ar šo "Augšāmcelšanos", gleznu, kas bija domāta sākumā vienai baznīcai, nu, uz baznīcu viņa neaizgāja, bet ar to es domāju, ka taisu attiecīgi "Vakarēdienu", papildinu arī ar "Golgātu", un zināmā mērā tā ir it kā prāta darbība, teiksim, es taisīšu Lieldienu ciklu.
Bet kā tas izskatīsies? Kā šīs figūras kustēsies? Kas tur būs tas jaunais, ko es gribu pateikt? Tā ir ļoti dīvaina lieta, tas ir tāds process, kas notiek nejauši, un man jāsaka, ka visu bez izņēmuma, šo gleznu tēlus es ieraudzīju kā tādā pussnaudā, vienā gadījumā tas bija pirms pamošanās sapnī es ieraudzīju… Tad tālāk "Golgāta" man parādījās ļoti dīvainā veidā, biju teicis, ka "Golgāta" – tas ir pārāk fizioloģisks, šausmīgs, un ka es nekad negleznošu to, un tad vienā brīdī, strādājot pie "Svētā vakarēdiena", skatoties uz apustuļiem, es pēkšņi iedomājos, ieraudzīju faktiski, ka Golgāta gan ir, bet viņa ir pa gabalu, viņā nav tā ķermeniskā, kaili vīriešu ķermeņi pie krusta, nē, ka viņa ir attālināta, vairāk kā mācekļu projekcija…
Savukārt šie mācekļi, mēs jau labi zinām, ka viņi diemžēl bija pamukuši pa krūmiem, un viens pats Jānis bija tik drosmīgs, ka atradās krustā sišanas brīdī tur, Golgātas kalnā… Bet es viņus parādu tomēr. Bet parādu, it kā viņi nebūtu klātesoši, jo tā ir viņu iedomu projekcija, viņi tur reizē ir un reizē nav. Un tādā veidā es apgāju to briesmīgo, kas ir Golgātas attēlojumā, es viņu attālināju, un, protams, atkal ieliku latviskajā vidē. Tā man ir ļoti būtiska lieta, sākot jau ar "Augšāmcelšanās" gleznu, kas bija domāta baznīcai. Jo tas jau nav nekas jauns, to ir darījis Rozentāls, Miesnieks, Annuss, Kuga, viņi arī projicēja visus Jaunās Derības sižetus uz Latvijas vidi, viņi parādīja latviešu zemnieku ietvarā, latviešu dabā, tur nav senā Jūdeja, tur nav palmu un tur nav apmetņu, tā ir Latvijas vide. Man tas likās absolūti nepieciešami, jo tur jau ir Kristus būtība,
Kristus mācībai ir nozīme tad, ja tur saskata nevis kādu tālo Jūdejas sludinātāju, bet ierauga cilvēku, kurš saka mūžīgas patiesības, kas ir pārlaicīgas, un līdz ar to tās ir ieliekamas katrā laikmetā un katrā vietā, katrā brīdī savā skatījumā.
Un ne jau velti Āfrikā, kā zināms, Kristu pie krusta attēlo kā melnādaino, un tas ir pilnīgi loģiski. Tas ir tas process, un, protams, es nerunāšu nemaz par to, kā tas viss notiek, un vairumā gadījumu man šeit visu laiku pozēja kolēģi. Piemēram, "Golgātas" scēna, tas bija īsts uzvedums tā kā kinostudijā, ar īstiem krustiem un ar īstu karāšanos pie krusta, un cilvēki bija saģērbušies attiecīgās latviešu zemnieku drēbēs. Tas atkal pieder pie mana piegājiena, jo viena lieta ir, teiksim, parādīt kaut kādu Bībeles tēmu, bet viņa kļūst absolūti neinteresanta, ja viņa būtu attēlota akadēmiski un shematiski…
Es gribu iedzīvināt, es gribu parādīt tos cilvēkus ticamus, un tas notiek tad, kad viņus spēlē, ja tā varētu teikt, dzīvi cilvēki, un tie šajā gadījumā ir muzeja kolēģi, kuri ar lielu aizrautību pārģērbjas un iedzīvojas tajā lomā, un tas viss ir tik ārkārtīgi jauki, un pie tam sākot no vienas reizes, pēc tam tas jau dabīgi bija kā seriālā, tie paši cilvēki spēlē tās pašas lomas ar lielu prieku tālāk arī. Un tāpēc arī šos cilvēkus var atpazīt.
Kristus šeit man ir tāds štata Kristus, viens mūsu muzeja restaurētājs, un arī pārējie, katram ir sava loma, un to visi viņi to turpina spēlēt, jo tikai tādā veidā mēs varam parādīt, varam pietuvināt cilvēkam pietuvināt šīs lietas, kas visumā ir ļoti tālas. Mēs jau labi zinām, ir pasaulē daudz cilvēku, kuriem Jaunā Derība un Kristus mācība ir tukša vieta, bet es uzskatu, nav jau jābūt ticīgam, es arī, es neeju baznīcā, bet tajā pašā laikā taču nevaru neatzīt to, ka viss, ko sludina Kristus, ir absolūti pārbrīnišķīgi, un, ja cilvēki kaut vai daļēji sekotu visam tam, pasaule būtu laba, skaista, un viņā nebūt kara, un viss pārējais, bet, kā mēs zinām, ar to jau nepietiek. Kristus mācība arī, lai cik viņa nebūtu skaista, ir spējusi iedarboties tikai ļoti daļēji uz cilvēkiem. Un tomēr kaut kādā mērā tas viss ir atstājis iespaidu uz civilizāciju, un tomēr tas ir kaut kādā mērā turējis kopā cilvēci, sabiedrību, licis ievērot kaut kādas normas, un tāpēc man tas liekas būtiski, man tas liekas skaisti, un es ar lielu prieku daru to, ko tik daudzi lielie meistari ir gleznojuši jau, un, protams, tad, kad ķēros klāt "Svētajam vakarēdienam", – kurš gleznotājs var nedomāt par Leonardo da Vinči! Viņš radījis tādu šīs tēmas ikonu, ko ļoti grūti ir apiet, un tomēr es nolēmu: es darīšu to. Un atkal muzeja kolēģi nāca un mēs Rundāles pils virtuvē sēdējām pie galda, un tomēr kaut ko jaunu es tajā visā iedvesu, bet tikai pateicoties muzeja kolēģu spējai iejusties tajos tēlos.
Dodamies dziļāk izstāžu zālē, kur salikti stendi, un to iekšpusē atrodas vēl divi darbu cikli, kuri pavisam nesen pabeigti.
Sāksim ar šo, mēs jau runājām par to, cik Kristus mācība ir laba un, es pat teiktu, vajadzīga vienkārši cilvēkiem, jo, lūk, kas notiek, ja to ignorē pilnīgi un galīgi, un tāpēc ne velti tad, kad sākās karš Ukrainā, es jau kādu pusotru mēnesis vispār negleznoju, man likās, ka viss ir zudis, atkal no jauna cilvēce neprāta liesmās, tajā ellē, kas pa laikam cilvēci skar… kā mēs zinām, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, ko esmu pieredzējis. Ne velti savā laikā gleznoju ciklu no astoņām gleznām ar nosaukumu "Piektais bauslis", un mēs zinām, kā tas skan. Un tas skan: "Tev nebūs nokaut!" Mēs pārāk labi zinām, ka šo bausli cilvēki pārkāpj, pārkāpj, pārkāpj visos laikos. Pārkāpj arī šobrīd. Un tagad, kad tas viss kārtējo reizi ir atsācies, kad man jau likās, ka ar šo Piektā baušļa ciklu es kaut kādā mērā distancējos no savas bērnības atmiņām.
Es esmu karalaika bērns, man bija trīs gadiņi, kad man pāri lidoja padomju lidmašīnas un meta bumbas, un trāpīja vecmāmiņas mājai, kur mēs ar māti atradāmies tajā brīdī, un tas atkal sācies…
Tāpēc es sākumā saku, jā, es nevarēju neko gleznot, domāju – smieklīgi būtu gleznot kaut kādas skaistas puķītes, ja pasaule kārtējo reizi piedzīvo šo ārprāta ciklu, un tad es domāju, es darīšu tāpat, kā es to izdarīju ar "Piektā baušļa" ciklu,– es nevis bēgšu no tā, bet es savas bērnības fobijas caur tām astoņām gleznām it kā atbīdīju, es vēlreiz iegāju tajā iekšā, bet, pārvēršot to metaforās, simbolos un alegorijās, es kaut kādā mērā no tā atgāju. Tā bija autorterapija, un es domāju: darīšu to vēlreiz un ķeršos pie vēl vienas jaunas tēmas, kas bija ļoti iecienīta viduslaikos, un tā ir Nāves deja.
"Nāves deja" bija tāds didaktisks gleznu sižets, ko viduslaikos baznīcās bieži pakāra pie sienas, gleznu, kur rāda tādu ļoti pabaigu lietu. Tur rādīts: sākas ar ķeizaru, blakām viņš dejo ar skeletu, tālāk kaut kāds augstmanis, atkal skelets, pāvests, skelets un beigās aiziet ķēdīte līdz nabaga zemnieciņam, atgādinot to – "dzīve ir nīcīga, visi mēs mirsim", tā sakot, ļoti, ļoti tādu pamācošu lietu. Šī tēma: "Memento mori – atceries nāvi!"
Un es domāju – šo tēmu atkal apspēlēšu Latvijas vidē. Un ko mēs te redzam? Latviešu zeltenes, skaistās tautumeitas tautastērpos, dejo kopā ar šiem cilvēkiem, tie nav skeleti. Tie nav skeleti, bet es domāju, ka jūs saprotiet, viņiem ir zaļi ģīmji un jēdziens "zaļais cilvēciņš" kaut ko kopš Krimas okupācijas izsaka jebkuram. Šīs zeltenes dejo, vēl nezinādamas, ka tas ir bīstami.
Un tagad mēs varam pāriet uz nākošo gleznu, kura ir pavisam svaiga, un atkal, ja es pavilkšu pa baltajām vietām, es domāju, ka varbūt viņa būs pat mazliet mitra… Tas ir pats pēdējais, ko es gleznoju, un tā ir tā pati tēma: zaļie cilvēciņi, tautu meitas, Latvijas vide un jau it kā soli tālāk. Tur viņi vēl danco meža vidū, nezinot īsti, kas notiek, un skaistules neapzinās, ar ko viņas dejo. Šeit lieta jau ir traģiskāka: šeit ir parādīta tēma, kas saucas: "Latviešu zemnieki no salauztā karuseļa kopā ar nāves kareivjiem krīt Nezināmības bedrē". Nezināmība ar lielo burtu, pēdiņas ciet. Kā redziet, Nezināmības bedre šeit ir kā balta bedre, nāves kareivji, joprojām šie zaļie cilvēciņi, ir apkārt, bet viņi jau vairs nav triumfējoši, viņi paši jau krīt tajā iekšā, un latviešu zemnieki, karuselis lūst, viņi krīt, bet tas viss vēl ir cerību pilns.
Un ievērojiet vēl vienu tādu tīri didaktisku lietu, ko es šeit ieliku, apskatieties lūdzu – latviešu zeltenes, neviena nekliedz, neviena nevaimanā. Te ir ielikta tā mana doma par to, kas ir sievietes loma visos šajos nelaimes brīžos, vienalga, vai karš, mēris, tas arī, ko mēs tagad pieredzam, un ka visos gadījumos, iedomājieties Latviju pēc Ziemeļu kara pilnīgi sagrautu, cilvēki vietām tikpat kā nav, un tā atkal ir sieviete, kura uzbūvē šo pavardu vārda tiešā nozīmē no jauna, protams, viņa rada atkal jaunu paaudzi un viņa ir tā, kura būtībā uzceļ to bez kliegšanas, viņa paraud, noraud un ķeras pie darba.
Vīriešiem varbūt tur ir darbošanās ar posttraumatisko sindromu, un viņi nevar no kara tik ātri atiet. Sieviete ir tā, kura uzbūvē visu šo pasauli no jauna.
Es jau negribu pateikt, ka vīriešu lomas nav, viņa ir un ir absolūti vajadzīga, bet tas ir ļoti skaisti tā sadalīts.
Sievietei parādīta mūžsenā loma – atjaunot dzīvi, un tāpēc varam teikt – kari un mēri, kā vispār cilvēki varēja izdzīvot, kā viņi neaizgāja bojā, jo toreiz tas bija daudz briesmīgāk, kā mēs to tagad pieredzam… Bet viss notika un vēl vairāk, arī Latvija pēc Ziemeļu kara atplauka, tas bija solis uz priekšu, un, lai cik tas nebūtu skumji, to var teikt arī par Pirmo un Otro pasaules karu. Pēc Pirmā pasaules kara sabruka savu laiku nokalpojušās sistēmas, sabruka monarhijas, sabruka četras impērijas, bet radās jauna demokrātija, attīstības pakāpe uz priekšu. Pēc Otrā pasaules kara vispār tā bija kapitālisma šanse, kapitālisms atjaunojās, socializējās, radās vidusšķira un radās viss tas, ko joprojām baudām: šī patērēšanas sabiedrība, demokrātija, visas šīs vērtības. Un, kā mēs redzam, arī mums lemta atkal ir šī nākošā fāze. Tātad ir pienācis laiks tam, kas neapšaubāmi, ir tas pats, kas bija Pirmais, Otrais un tagad, jā, mēs esam Trešajā pasaules karā. Viņš ir atšķirīgs. Mēs esam pieraduši pie izteiciena hibrīdkarš, bet viņš ir. Viņš ir, mums ar to jārēķinās, kaut kādā mērā maigāks. Šeit nav desmitiem miljonu, kā tas bija iepriekšējos karos, un, cerams, arī nebūs, bet viņš ir savādāks, viņš kaut kādā mērā sagrauj cilvēku, un tā fāze, kuru mēs tagad redzam sev priekšā, jo mēs esam mēri pandēmijas veidā kaut kā pārdzīvojuši, karš pagaidām kaut kur blakām un vēl Vidējos Austrumos. Bet visu pasauli ir pārņēmusi nākošā fāze un tas ir – Haoss. Haoss, neskaidrība. Tāpēc arī gleznā šī bedre, kurā visi mēs krītam iekšā, redziet, arī es pats tur atrodos šīs skaistās tautumeitas priekšā, es arī tur nebļauju, nekliedzu, vienkārši gaidu, kas būs. Mēs pārdzīvosim, jo tur jau ir tā brīnišķīgā lieta – tas ir cilvēces attīstībā ieprogrammēts, kari un mēri, un arī haoss ir briesmīga lieta, bet varam simtprocentīgi teikt, ka atkal mēs iziesim ārā, un cilvēce atkal būs kaut ko ieguvusi.
Tur jau ir tas, kas ir lielais brīnums, no kā sastāv cilvēces vēsture, un kāpēc man ir tik ļoti interesanti tajā visā gremdēties, reizē tas ir šausmīgi un reizē tā ir garantija tam, viss aizies un būs vēl labāk nekā bija.
Tur vidū ir vēl tādas interesantas epizodes, ir, pirmkārt, Krievija. Krievijai visā šajā lietā varbūt visvairāk nav veicies. Tie ir Krievijas zaļie cilvēciņi, kas tur krīt iekšā. Šeit ir glezna triptihs, kas vēl vairāk varēja visus samulsināt.
Ko mēs tur redzam? Pēteris I un apkārt gandrīz simts pakārti strēļi. Tie ir 1698. gada notikumi, kad Pēteris I bija uzsācis savas reformas, un pēkšņi parādās Strēļu dumpis. Viņš tajā brīdī bija savā dievinātajā Eiropā. Viņš gribēja, lai Krievija arī būtu Eiropa, un tad pēkšņi viņš uzzina, ka Maskavā ir dumpis. Viņš atgriežas un upurēja kāda gada laikā 2000 strēļu. Viņš izformēja armiju vispār, divus tūkstošus pakāra un nocirta galvas; briesmīgi, bet tas tajā pašā laikā ir relatīvi maz, ja mēs iedomājamies, ka šobrīd 2000 Ukrainas frontē, no abām frontēm ukraiņus un krievus kopā ņemot, tur krīt katru dienu, un Pēteris I viņus upurēja savam Eiropas sapnim, bet tikai tur ir paradokss, pilnīgi kaut kas tāds vājprātīgs. Iedomājieties, viņš upurēja šos divus tūkstošus, viņš zināja, ko viņš dara, viņš iebiedēja Krieviju tādā mērā, ka pēc tam neviens vairs nerunāja viņam pretī, un viena gadsimta ceturkšņa laikā viņš uzbūvēja eiropeisku valsti. Pilnīgi visu reformējot. Visa administratīvā sistēma, armija, flote, tieslietas. Viņam, protams, ļoti palīdzēja ārzemnieki, jo viņš saprata: Eiropa ir vajadzīga, viņam riebās aziātiskā Krievija, viņš gribēja Eiropu, un, kad viņš nomira, viņš bija radījis Eiropu. Tāpēc es gribēju parādīt tādu divu veidu upurus. Viņš upurē viena gada laikā divus tūkstošus, pēc tam arī savos karos un ceļot Pēterburgu, bet, ja runā tieši par tādu nežēlīgu, baismīgu upuri, visa Eiropa bija šokēta no tā, kas notika Maskavā. Bet tā rezultātā tur vismaz bija kaut kas konkrēts – viņš ieveda Krieviju Eiropā.
Viņš panāca savu. Iedomājieties, ka tagad Putins īsā brīdī likvidē to, ko Pēteris I izdarīja, un kāda likteņa ironija, tad, kad sākās karš, tad pagāja 350 gadi kopš Pētera I dzimšanas.
Visā Krievijā konferences, kongresi, izstādes un koncerti, un neviena vārda, ka Putins tad iznīcināja pašu galveno, ko šis visu apbrīnotais cars panāca. Viņš panāca eiropeisku Krieviju.
Un kas ir tagad? Tagad viņa ir atgriezusies tur, no kurienes viņu izrāva ārā Pēteris I, un tāpēc ne velti pēdējā glezna, ko es tagad piegleznoju klāt, rāda it kā divus ikonostasus. Divas hipostāzes, arī tā pati Krievijas, tas pats Krievijas simbols, tā sauktais sarkanais pilsētas mūris, pie kura te ir brīdis, kad 1698. gada 6. jūnijā Pētera I pusmāsa cariene Sofija uzaicina strēļus doties uz Maskavu, tā ir doma saglabāt veco bizantisko Krieviju. Paiet tikai četri mēneši, Pēteris ir atgriezies, viņš likvidē strēļu kā tādus, viņš uztaisa šovu – tur cērt galvas un notiek pakāršanas, un šeit, redziet, ir tā pati siena, tā pati situācija, spoguļi apgriezti tiešā veidā un pārnestā, jo redziet, ko viņš tur dara? Tā arī reāli tas bija, lai būtu efektīgāk, šeit mūros ielikt baļķus ar cilpām. Un 1698. gada 21. oktobrī tur bija efektīvs šovs, un, lūk, viņš attēlots dienu pirms tam. Pašā centrā tas, ko es rādu, – it kā viņam rādās murgos šie viņa nogalinātie strēļi… Patiesībā viņam nekas murgos nerādījās, jo viņš dzīvoja ar to apziņu, ka viņš ir panācis savu, un tad, kad viņš nomira, viņš varēja teikt, jā, es biju nežēlīgs, jo viņš pats personīgi nocirta piecas galvas, briesmīgi, var teikt, monstrs… bet viņš zināja, ko viņš dara, un tam bija jēga. Tas, ko es gribu teikt – upuris un Upuris.
Ir dažāda veida upuri, ir upuri, kas dod pēc tam kaut kādu ieguvumu, un tas, ko mēs tagad pieredzam un ko tagad pieredz Krievija, ir absolūti bezjēdzīgs upuris. Krievija ved vienu no visabsurdākajiem kariem cilvēces vēsturē, kas ir pašiznīcināšanās karš.
Un tieši to es gribēju parādīt. Tāpēc daudzi varbūt brīnīsies, kāpēc es te runāju par Krieviju un rādu seno Krieviju? Bet es gribu uzsvērt to, lūk, upuris pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, kurš Krieviju ieveda Eiropā, un pašreizējais vājprātīgais karš jau ar simtiem tūkstošu upuru, kurš Krieviju jau ir izspēris ārā no Eiropas un droši vien uz ilgiem laikiem.
Nākamā pēdējo gadu glezna, kas radīta 2023. gadā, atklāj Lancmaņu miera ostu – mājas. Tā vēsta par harmonijas meklējumiem. No gleznas uz skatītājiem raugās pats Imants Lancmanis, sēdot pie virtuves galda, uz kura elegantā vāzītē smaržo ziedu pušķītis, blakus stāv māsa Lauma Lancmane. Aizmurgurē pie sienas glezna ar meža ainavu…
Kādus harmonijas meklējumus pēdējos gados turpina vai atklāj sev no jauna Lancmaņa kungs, kopš vairs nav Rundāles pilskungs tiešā nozīmē ar visiem administratīvajiem pienākumiem, kas bija jāveic ilgajos gados Rundāles pils direktora amatā?
Kaut kas, protams, mainās, top jau arī visas tās reliģiskās gleznas un visas šīs drūmās, drūmi kara un Nāves dejas sižeti, bet šī glezna ir interesanta ar to, ka es gribu parādīt sevi citā veidā – kā mēs ar māsu vedam klusu, ļoti rāmu, tādu pareizi izkārtotu dzīvi, kur viss ir sadalīts. Viņa strādā pie muzeja katalogiem, es pie savām gleznām, un kas ir ļoti interesanti, – šeit pie sienas ir glezna gleznā, tā ir reāla glezna, meža ainava, kura gan šeit nav izstādīta, viņa tagad ir vienā privātkolekcijā. Bet viss pārējais ir reāls, pilnīgi reālas puķes šajā vāzē, kāda ir, un te vēl labajā pusē mūsu vecais ledusskapis "Snaige", kas šajā brīdī jau ir nomainīts. Māsa nopirka vienu brīnišķīgi modernu, melnu, lielu ledusskapi. Bet te var redzēt to noskaņu, kādā mēs tagad vedam šo dzīvi un kādā veidā mēs arī koncentrējamies uz darbu. Varētu teikt, – jā, es nesēžu pilī pie sava rakstāmgalda, bet es sēžu tikpat daudz, pat ja ne vairāk, mājās, gan pie datorgalda, gan es sēžu pie sava molberta, un mēs ar māsu ejam gulēt ap divpadsmitiem, un tas viss joprojām ir pakļauts noteiktam mērķim, noteiktiem darbiem un uzdevumiem, kuri vēl ir jāpaveic.
Ir vēl tik daudz lietu, ko gribas izdarīt.
Kas šobrīd top, kādas grāmatas?
Ja runā par grāmatām, tad, pirmkārt, tieši šajā brīdī es sēžu pie maketa, ko atkal uztaisījusi mana krustmeita Katrīna Vasiļevska, un tā atkal ir grāmata par mani. Nupat gan iznāca Helēnas Demakovas grāmata, bet tūlīt iznāks vēl viena, kas ļoti interesanti, tā ir rakstnieces un žurnālistes Inetas Meimanes manu interviju apkopojumu grāmata. Divpadsmit gadu laikā ir vāktas intervijas, un tur ir pilns ar attēliem, un es šajā brīdī vēl stundu pirms došanās uz šejieni laboju parakstus pie tiem. Tā ir viena grāmata.
Bet tas, pie kā es pats strādāju, pirmkārt, man ir jāizkoriģē, jāpapildina manas nelaiķes sievas 18. gadsimta portretu izstādes katalogs, un kāds darbiņš, pie kura es strādāju ilgi, ilgi jau, – tā ir grāmata par Kurzemes muižu arhitektūru. Tur ir tik daudz visa kā savākts, un tagad man tas viss jāsaliek kopā un jānoslīpē. Tad ir vēl dažas grāmatas, bet es negribu pārāk [stāstīt], es šajās lietās esmu māņticīgs, jo esmu pieredzējis to, ka, ja es tā ļoti kategoriski un pašpārliecināti saku: "Es darīšu to un to...", pēc tam tas neiznāk. Tāpēc es zinu, ka vienmēr vajag teikt, nu varbūt, ka man izdosies un ja man būs lemts utt., ar tādu zināmu koķetēriju.
Tā ka vēl ir dažādas grāmatas, ko es gribu uzrakstīt, bet par vienu gan es gribētu teikt, jo viņa ir jau. Tā nebūs visai bieza grāmata, bet iznāks uz nākošā gada 24. maiju, kad gleznu izstāde ir paredzēta arī Rundāles pilī. Direktore Laura Lūse mani uzaicināja, sakot, ka visās malās es taisu izstādes un ka tāda varētu būt arī manā pilī, mūsu pilī, un, protams, es priecīgs esmu, un tai taps jaunas gleznas, pie kurām pašlaik es jau darbojos. Arī ļoti sarežģītas gleznas, tur arī būs viens trīsdaļīgs triptihs, un to visu pavadīs viena grāmatiņa. Grāmatiņa būs ļoti interesanta un sauksies "upuris un Upuris" ar lielo burtu. Viņā kaut kādā mērā būs tas, ko es nupat stāstīju par Pēteri I, un visi upuru dažādie veidi, kurā es gribu paskaidrot publikai visu šo drūmo "Nāves dejas" ciklu. Es domāju, ka daudzi ir samulsuši, skatoties uz tik daudz visādiem miroņiem un šausmu lietām, un vairāk grib priecāties par manu puķu klusajām dabām. Es gribu pastāstīt, kāpēc man ir gan viens un kāpēc man ir pilnīgi nepieciešams arī tas otrs. Līdz ar to šī otrā grāmata, tā ir kā tāda eseja. Viņa jau būtībā ir gatava, es viņu nedaudz papildināšu, vēl izejot no tā, kas pasaulē un Ukrainā notiks pēc dažiem mēnešiem, un tad viņu varēs lasīt 24. maijā – nākošā gada izstādes atklāšanas dienā.
Lai izdodas, lai piepildās un ieceres īstenojas!
P.S. Un vēl viens pārsteigums sarunas noslēgumā. Meistars "Kultūras ziņām" pirmajiem atklāj, kā taps nākamās gleznās. Kā tajās sadzīvos klasiskais piegājiens un mūsdienu tehnoloģijas?
Līdz šim es darbojos ar fotogrāfijām, no interneta un es pats fotografēju, un visa šī kolēģu pozēšana un, protams, tas, kas man ienāk galvā. Bet es vienmēr esmu teicis: "Tas, kas ir manā galvā, mani neinteresē, jo es gribu to, ko es nezinu, nevis to, ko es zinu". Un tagad es esmu atklājis vēl vienu avotu, kas man ir ļoti būtisks un ko es uzskatu par ārkārtīgi nozīmīgu, un tas ir MI – mākslīgais intelekts. Es zinu, ka daudzi to nopeļ, un tā ir traģēdija tādā gadījumā, ja cilvēki tam pieiet kā kaut kam tādam, ka tad jau es vispār varu nedomāt, kaut ko tur pasūtu, man tur uztaisa un es pārkopēju vai vispār tiešā veidā pasniedzu. Bet man tas dod to, pēc kā es būtībā visu mūžu esmu dzinies, tātad foto. Foto, bet nevis tas foto, ar ko es savus nabaga kolēģus moku un kā tas bija ar krišanu bedrē. Tur jau bija pavisam traki, viņi dabūja karāties šūpolēs ar galvu uz leju, un tad viņus turēja aiz kājām, lai viņi nekristu galīgi zemē, bet saprotiet, ka MI to uztaisa bez kādām grūtībām, un tur var krist no jebkura augstuma, var notikt jebkādas šausmas. Pie tam daži no šiem ģeneratoriem ir vienkārši brīnišķīgi. Tur ir pilnīga foto kvalitāte. Tas ir "Midjourney", un tagad "Imagen 3" dod neticamu kvalitāti. Es gribu izmantot to, ko dod viņi, nemokot kolēģus. Es varbūt paņemšu dažus viņus atkal kaut kādā veidā, bet es gribu šoreiz paspēlēties ar to izejas blāķi, ko man gāž ārā šis MI. Tagad viņš ir tādā līmenī, ka tās vairs nav maskas, tie tiešām ir foto. Un es to varu novērtēt, jo beigu beigās es no 13 gadu vecuma fotografēju un visās manās gleznās mans uzdevums ir panākt kaut ko ļoti fotogrāfiski ticamu un ka es pats noticu, ka tas eksistē paralēlā realitātē.
Būtībā varētu teikt – es visu mūžu esmu strādājis kā MI. Tad es tāpat ņēmu foto un es ar viņu darbojos, es lieku kopā. Es lieku kopā simts foto, MI liek kopā miljons, protams, viņam ir priekšrocības pret mani, un es protu to novērtēt! Bet tikai ar vienu noteikumu, ko es gribu tagad visiem, kas lieto šo MI, es baidos, ka tas var būt bezdibenis radošai darbībai, ja cilvēki uzskatīs: "Ko tad es pats pūlēšos, tur ir viss… Viņš man sacer vienu rakstu gabalu".
Tas mani bija galīgs pārsteigums, kad es dabūju dzirdēt, ka tagad jau vidusskolnieki vairs neraksta domrakstus, viņi saka, ko tad man pūlēties, es dodu viņam virsrakstu, un man izmet ārā vienu burvīgu gabaliņu. Tikai tad skolotājiem vienīgi būs jāmēģina saprast, vai viņš nav par labu priekš attiecīgā skolnieka, jo par daudz pareizi salikti komati, kas norāda, ka tas ir MI ražojums. Nu, lūk, tātad viņam ir biedējošā puse. Un ļoti biedējoša. Bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka es viņu izmantoju tā, kā vajag, un līdz ar to es tagad gribu pamēģināt, ar viņu darbojoties, panākt kaut kādas citas kvalitātes un panākt varbūt vēl lielāku dinamiku un tādas lietas, ko parastais foto nevar tik viegli panākt: tādas pozu galējības kaut kādas grimases, vaibstus, žestus, ko no modeļa gluži izspiest nevar. Tā ka, lūk, tajā ziņā arī tā glezna, kas būs trīsdaļīga glezna, un uz nākošā gada 24. maiju tad ar viņu būs šis eksperiments. Varēs redzēt, kā man izdevies būs spēlēties ar MI.
