Tātad "Purvīša balva 2023. Kandidātu darbu izstādē" (to presē sauc arī par vienkārši "Purvīša balvu 2023", un turpmāk tekstā palikšu pie šī saīsinājuma) redzami sešu autoru un autoru kolektīvu darbi – Evelīnas Deičmanes "Dejorgāns", Darjas Meļņikovas "Gaidas", Ances Eikenas "Dievs Tēvs Debesīs", Daigas Grantiņas "Lauka telpa", Kristapa Epnera "Maslova" un Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa "Zilā līča māja". Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte. Izstādes scenogrāfa vārds publicitātes materiālos nav atrodams (vēlāk sociālajos tīklos uzzinu, ka izstādi iekārtojis Mārtiņš Vizbulis). Mākslas darbi publiski bijuši redzami katrs savā laikā no 2021. gada 1. janvāra līdz nākamā gada pēdējai dienai, un tos divās kārtās atlasījusi neatkarīgo (kas gan interesants apzīmējums) ekspertu komisija, lai savukārt citi eksperti 24. maijā izvēlētos to vienu vienīgo, kas saņems azartspēļu uzņēmuma "Alfor" dāvāto 28 500 eiro naudas balvu.
Šis cikls ar paredzamām trīsām, ārēji sportisku, bet iekšēji skaudīgu konkurenci un noslēpumainību par žūrijas izvēlēm atkārtojas jau astoto reizi.
Lai šis izstādes apskats būtu godīgs pret tā lasītāju, uzreiz atklāšu, ka klātienē iepriekš neesmu redzējusi ne Meļņikovas "Ilgas", ne Deičmanes "Dejorgānu", tādējādi iespaidu par šo mākslas darbu sākotnēju izstādīšanas veidu smeļos to publicitātes fotogrāfijās. Tāpat es arī neapšaubu žūrijas izvēli par šeit redzamo, taču man pašsaprotami radušies vairāki jautājumi par te neredzamo. Kāpēc šoreiz izstādē ir tikai un vienīgi lielformāta instalācijas? Te nav ne performances, ne izteiktu multimediju vai starpdisciplināru darbu, ne tēlniecības vai glezniecības u.tml. Patiesībā, ja atskaita Epneru – tās visas ir personālizstādes. Tās bijušas ērti aplūkojamas galerijās, nevis uzzibējušas un atkal nozudušas (kas raksturīgi performancei un akciju mākslai). Kāpēc lielākoties te ir tikai lielāko institūciju atbalstīti darbi? Kāpēc šeit nav redzama sociāli aktīva, kritiska un līdz ar to aktuāla māksla (atskaitot Eikenas "Dievs Tēvs Debesīs"). Kāpēc gandrīz visi darbi ir no Rīgas (rokas stiepiena attāluma Cēsis ar "Zilā līča māju" ir gandrīz tas pats)? Es varētu arī pajautāt, kāpēc izstādē eksponētos mākslas darbus kopumā tik ārkārtīgi uzskatāmi vieno misticisms, utopija, reliģija, individuālā, iekšējā pasaule, klusināta poētika, gleznieciski krāsaina toņu gamma un citi līdzīgi jēdzieni, bet tad jau es, pretēji iepriekš teiktajam, sāktu izvaicāt par šeit redzamo, ne nepārstāvēto.
Par Purvīša balvas hegemonisko nozīmību liecina arī fakts, ka tā ir tik pašpietiekama, ka tai laikam sevis pašas izstādē nav nepieciešama aprakstoša, izsmeļoša anotācija. Ārpusē ir tikai trīs cildinoši teikumi par pašu Purvīša kungu un tad liels, projicēts uzraksts "PURVĪŠA BALVA" virs industriālai alai līdzīgās ieejas. Skatītājs saprot, cik sakrālā vietā tūlīt nokļūs. Nav arī plašāka, caurspīdīga skaidrojuma par kopējo darbu atlases norisi un izvēles algoritmu. Jā, tas viss ir atrodams gan muzeja mājaslapā, gan publicitātes aktivitātēs, taču pašā izstādē, kas patiesībā ir svarīgākā projekta daļa – reāli eksistējoši mākslas darbi, kuru dēļ šis viss vispār notiek – šīs informācijas nav. Arī pašu mākslas darbu anotācijās iztrūkst žūrijas komentāra par to, kamdēļ tie izvēlēti. Līdz ar to ekspozīcija klātienē riskē kļūt par skati bez dziļāka pamatojuma – kā Mākslas akadēmijā, kur studenti izstāda savus semestra gala darbus. Tad noris skaļi neizrunāta cīņa par labāko vietu un mēģinājumi ierobežotā laukumā salikt visu, kas tapis, vienlaicīgi izmisīgi cenšoties izcelties kopējā haosā. Tas ir krāšņi, bet bez kopēja tēmas konteksta – studentu darbus vieno vien nepieciešamība saņemt vērtējumu.
Tāpat arī šeit – seši labākie no labākajiem uzskatāmi savietoti blakus, lai pats izcili izcilākais iegūtu 28 500 vērto desmitnieku.
Protams, tāda konkursa vērtēšana un salīdzināšana mākslā man šķiet absurda pati par sevi, taču nenoliedzami šis instruments ir veiksmīgs mākslas vides un tirgus kustinātājs.
Ienākot izstādē "Purvīša balva 2023", mēs redzam krēslainu balto mūru pilsētu. Lielajā zālē esošie darbi aizslēpti aiz masīvām, baltām sienām, kuras gan nesniedzas līdz pašiem griestiem. Zāle nav apgaismota – mērķtiecīgi vērsti prožektori vāji, vāji apgaismo darbu anotācijas vai citus svarīgus punktus. Epnera "Maslova" par spīti tās vēstījumam par mītisku, slēgtu komūnu, kas tieši piesaista ar savu noslēpumainību, te ir vienīgais koptelpai atvērtais darbs. Jau te gribot negribot man ir jāsāk salīdzināt – kā šī instalācija izskatījās, kad to redzēju pirmo reizi iepriekšējā gada "Survival Kit" festivālā. Tad nelielā, graudiem aizbērtā telpa bija nepieejama, skatāma tikai caur durvju vērtni, savukārt te viss ir atklāts, apejams apkārt un lielformāta. Tā, lai labāk noprezentētu. Tā, lai labāk visi visu redzētu un saprastu.
Arī Ances Eikenas izstāde "Dievs Tēvs Debesīs" atšķirībā no savas sākotnējās vietas mākslas telpā "Brīvība", kur tā bija caurstaigājama vairākos telpas plānos un skatītājam pamazām atsedzās dažādos rakursos, te ietilpināta vienistabas dzīvokļa formātā. Nostājies pa vidu, griezies uz riņķi par 360 grādiem un viss skaidrs.
Diemžēl par Evelīnas Deičmanes "Dejorgāna" reinkarnāciju nevaru personīgi spriest, taču biedru atsauksmēs te tā pati problēma, kas kaimiņiem.
Savukārt Meļņikovas "Anticipation" šajā ģipškartona sienu ādā iegulst perfekti. Iespējams, tāpēc, ka izdevies pārcelt tā sākotnējās proporcijas un savā materialitātē un vēstījumā šī instalācija teicami sabalsojas ar izstādes tehnisko iekārtojumu.
Arī Daigas Grantiņas "Lauka telpa", kas iepriekš bija izkliedēta Rīgas Biržas piesātinātajā Biržas zālē, te, sabīdīta vienkopus baltā kuba formātā, izskatās labāk nekā sākotnēji. Šoreiz skulptūras var patiesi savstarpēji rezonēt un radīt kādu īpatnēju saskaņu.
Taču, redzot, kā te izstādīta "Zilā līča māja", ko reiz apciemoju atmosfēriskā vasaras dienā, kad tās zilie aizkari lēnā vējā plīvoja plašajā un gaišajā rūpnīcas zālē, man gribas kliegt. Šī Groševa un Vasiļjevas vērienīgā izstāde te pārstāvēta ar darbu fragmentiem un ievietota caurstaigājamā blakus zālē. Ieeja telpā veidota no izstādes finiera konteinera plāksnēm, kurām pielikti daži šajā kabīnē-sub-izstādītē redzamie darbi. Tas izskatās pēc izmisīga mēģinājuma kaut kā kopējā scenogrāfijā radoši ietilpināt pēc iespējas vairāk. Vismaz ir dabiskais griestu apgaismojums, kas ļauj mākslas cellē kaut cik iespraukties saulei no virszemes laukuma. Pašu izstādi te pārstāv darbu ciklu fragmenti – uzskaitāmas liecības par tās daudzveidīgo māksliniecisko valodu. Taču, nonākot šeit, šī atlase veido jau pavisam citu izstādi, citu priekšstatu, kas neatbilst sākotnējam oriģinālam.
"Purvīša balvas 2023" un arī iepriekšējo ciklu izstāžu fundamentāla problēma ir nespēja pilnvērtīgi prezentēt izvēlēto kandidātu veikumu. Neapšaubāmi, tas ir ilgs laika periods, kas jāaptver un diezgan atšķirīgi mākslas veidi, kas jāapkopo, taču šāda tradicionāla un vienkāršota pieeja – salikt visu kopā vienā izstādē – degradē atsevišķus mākslas darbus un tiem nav vienlīdzīgas iespējas piedalīties konkursā. Ir instalācijas, objekti, kuru spēks ir tieši to laika un vietas unikālajā nozīmē. Iespējams, arī apkārtējo notikumu kontekstā, ja te būtu pārstāvēti arī mākslas darbi, kas reaģē uz aktuāliem sociāli politiskiem notikumiem. Tātad spēles noteikumi visiem nav vienādi. Pieņemot, ka konkursa žūrija ir starptautiska un nav iepriekš apmeklējusi nevienu no sākotnējām izstādēm, tad šeit redzamais ir galvenais avots vērtējumam? Kā tad prezentēt balvas nominantus? Kā iepazīstināt skatītājus ar izvirzītajiem kandidātiem, un vai tas ir vajadzīgs, ja gala lēmumu pieņem eksperti?
Vai vienuviet apkopojoša izstāde šādā formātā vispār ir nepieciešama, ja tā nespēj korekti pārstāvēt un izpildīt sev izvirzītos uzdevumus?
Protams, universāla atbilde ir: naudas un attiecīgi telpu trūkums. Taču uzskatu, ka šī frāze ir arī ērts aizsegs, lai vispār nepieķertos iepriekš uzdotajiem jautājumiem kā tādiem.
Iespējami risinājumi (jo pēc manas iebildes, ka varbūt Purvīša balvas izstādi nevajag rīkot vispār, kāds noteikti pavaicās – ko tad tu piedāvā vietā?) būtu veidot augstvērtīgas un informatīvi plašas izvēlēto izstāžu/mākslas darbu foto un videofiksācijas. Vai varbūt, saņemot nomināciju, automātiski jāparedz, ka ražas laikā – Purvīša balvas fināla vērtēšanas posmā – ekspozīcijai uz neilgu laiku jāatgriežas tās oriģinālajā vai pielīdzināmā vietā? Tas varētu arī veicināt skatītāju interesi par pašiem mākslas punktiem, radot savdabīgu izstāžu tūrisma uzplaiksnījumu. Vai vismaz, pārceļot ekspozīcijas uz vienotu izstādes ķermeni, censties ievērot un saglabāt to scenogrāfiskās kvalitātes, vajadzības gadījumā izmantojot nevis prestižāko Rīgas telpu, bet tādu, kas savā platībā spēj pienācīgi uzņemt visus konkursa dalībniekus.
Domājot tālāk par redzamo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagrabā, savā galvā pagriežu ekspozīciju otrādi. Varbūt izstādes kuratoram ir jābūt nevis pasīvam vērotājam, kā to šoreiz paģēr izstādes formāts, kad jāsaņem jau gatavs darbu komplekts, bet gan pro-aktīvam procesa dalībniekam?
Kā šos iespaidīgos, fiziski lielos mākslas darbus pārvērst no konkurentiem, kas šobrīd sabozušies pagriezuši viens otram muguru un iespīlējušies rīģipša kambaros, par sadarbības partneriem?
Tos varētu piespiest savstarpēji sadarboties, radot jaunu koncepciju – vēl vienu izstādei pievienotu vērtību, kas ideālā gadījumā godīgi un daudzveidīgi atspoguļotu pašreizējo Latvijas mākslas situāciju. Šī koncepcija paradoksāli pašā Purvīša balvā prezentētu krāšņo laikmetīgās mākslas ainu, kas tāpat kā visas citas kultūras jomas ir pelnījusi valsts veidotu mākslas balvu, nevis kas ir pakļauta privāta, necaurspīdīga mecenātisma untumiem. Un tā tikpat skaļi uzstātos, ka atzīti labākajām un izcilākajām mākslas parādībām ir beidzot jāsaņem arī savs fiziskais ķermenis – Laikmetīgās mākslas muzejs.
