Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pašreiz redzami gandrīz visi tie paši Daigas Grantiņas darbi, kas bija Purvīša balvai nominētajā izstādē mākslas muzejā "Rīgas birža". "Mainās dimensijas – gan kāda attieksme pašai skulptūrai ar telpu, gan kāda attieksme ir skulptūrai pret skulptūru," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" komentē māksliniece. "Es izvēlējos vienu astoņu skulptūru kopumu no tās izstādes. Es izlēmu nebalstīties uz telpu, bet balstīties skulptūrai uz skulptūru.
Ir redzamas jaunas konstelācijas, darbu pārmaiņas – pats darbs transformējas sevī ar to, ka tas satiekas ar citu. Tāpat kā mēs dzīvē maināmies caur to, ka satiekam citus cilvēkus, tā manai skulptūrai arī ir līdzīgs process."
Radot "Lauka telpas" maketu astotajai Purvīša balvas izstādei, Grantiņa ievēroja, ka katram darbam ir kāda saistība ar putnu pasauli: "Darbi ir saistīti vai nu ar gaisa pasauli, kurā putni dzīvo, vai caur materiālu, vai arī es izlēmu pārsaukt darbu." Arī sajūta par izstādes nosaukumu ir dažādojusies, viņa atzīmē: "Kad atkal par jaunu piegāju izstādes nosaukumam, es mainīju savu ideju par "Lauka telpu" – šinī gadījumā tas ir kaut kas stipri vairāk saistīts tieši ar putniem.
Varbūt "Lauka telpa" ir tā telpa, kuru putni var sasniegt, bet mēs varam tikai iedomāties par to, tā mums nav tik konkrēta kā putniem. Tāda pašlaik ir mana aktuālā redze uz to.
Pēc izstādes ["Rīgas biržā"] es izlasīju vienu dzeju no Veltas Sniķeres, kas saucas "Klajumā". Man likās, ka tas ir tieši tas, ko es domāju ar "Lauka telpu"."
Vaicāta par materiāliem, ar kādiem radījusi izstādes darbus, Grantiņa pastāsta: "Tur ir koks, un tur ir audums, un krāsas arī ir [..]. Man materiāls ir kaut kas, kas transportē krāsu, bet caur kuru es varu atrast formu. Es bieži domāju, kā mēs vērtējam vai pielietojam krāsas. Katram materiālam ir sava īpašība, kā tas var krāsu pārnest, turēt to. Pēdējā laikā man arvien vairāk forma veidojas no krāsas, nevis otrādi."
Personālizstāde mākslas muzejā "Rīgas birža" Daigai Grantiņai bija ļoti īpašs formāts, jo pirmo reizi viņa kopā salika darbus no ļoti dažādiem dzīves posmiem. Kā ekspozīcija rezonēs attiecīgajā vidē, māksliniecei, protams, arī bija ļoti svarīgi. Skatītāju sajūtas autore varēja ķert "Lauka telpas" atklāšanā. Starp citu, uz to bija sabraukuši visi viņas radi. "Man divas pasaules sakrita vienā. Skatītāji nebija tik neitrāli pirmo reizi. Viņi nebija tīri mākslas skatītāji, bet skatītāji, kas mani tuvu pazīst. Tas man bija kaut kas pavisam jauns," piebilst Grantiņa.
Savas attieksmes ar skatītāju māksliniece raksturo šādi: "Skatītājs ir tikpat autonoms kā es, skatoties darbu.
Viss, ko es ielieku – gan emocionālie spēki, gan materiālās zināšanas vai viss, ko es nezinu vai negribu zināt – tas viss ir darbā, tur neko nevar paslēpt, viss tā kā tāds enerģētisks lauks iet cauri.
Tāpēc es sevi nedaudz atbrīvoju no tā, kāds ir vērtējums no skatītāja vai ko viņš varētu iedomāties. Man vienmēr ir interesanti uzzināt, bet man ir svarīga brīvība no vērtējuma, kurš nav manējais."
Daiga Grantiņa ir viena no starptautiski atzītākajām latviešu izcelsmes māksliniecēm, kura sadarbojas ar prestižām mākslas institūcijām un nozīmīgiem kuratoriem. Lūgta padalīties, kādas ir šībrīža aktualitātes radošajā darbā, Grantiņa atklāj, ka pirmo reizi savā māksliniece dzīvē ir izlēmusi atlikt visu to, ko varēja, un nākamais, ļoti svarīgais projekts būs Bernes Mākslas muzejā 2025. gadā. "Tagad mēģināšu vairāk ieklausīties, uz kurieni darbs mani ved. Tam ir lielākā prioritāte," viņa noslēdz.
Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.
