Taureņi iekšpus muižas stikla rūtīm. Recenzija par izstādi «Decentrējot, izkliedējot vienuviet» Padures muižā

Kuratores Annemarijas Gulbes veidotā izstāde "Decentrējot, izkliedējot vienuviet" rotaļīgi spēlē paslēpes ar Padures muižas ķermeni, kas to uzstājīgi mēģina absorbēt sevī.

Savus neregulāros bēgšanas mēģinājumus no Rīgas cenšos bagātināt ar vietēji pieejamās mākslas apskatiem. Tajā, kas attiecas uz laikmetīgo mākslu, esmu novērojusi divas pretējas izstāžu politikas koncepcijas. Pirmais variants ir pārnest jau galvaspilsētā notikušus un pirms kāda laika skaļāk izskanējušus mākslas projektus uz provinci. Tā teikt – pabarot jaunas mutes ar vakardienas zupu. Nereti izstādes tiek pārceltas nemainīgas – vien nomainot atklāšanas datumus un fiziski pielāgojoties jauno telpu formātam. Tad bieži atjauninātajā preses relīzē tiek runāts par satura pašpielāgošanos citam, eksotiskākam vietas kontekstam, taču lielākoties tas ir tikai labi skanošs un otrreizējo uznācienu attaisnojošs uzsaukums, jo reāli nav veiktas nekādas darbības, lai konkrēto vidi un apstākļus iepazītu. Par šādu mākslas eksponēšanas politikas apakšvirzienu varētu uzskatīt arī reizes, kad sabiedrībā zināmāki mākslinieki ar jauniem nosaukumiem provincei atrāda savus galvaspilsētā jau pirms kāda laika izstādītos darbus. Kopumā to varētu uzskatīt par zināmu koloniālisma piemēru mākslā, ārpus centra reģionus apzīmējot kā mazāk nozīmīgus, novitāšu necienīgus un neizprotošus.

Savukārt tam pretēja pieeja ir tieši pirmradīt mākslas faktus perifērijā, it sevišķi tad, ja nemaz neesi vietējais, bet gan ienācējs ar citu pieredzes un pasaules skatījumu. Tas ir riskants solis, jo ne vienmēr izstāde atrod savu skatītāju (vai arī nesasniedzama interesentam no galvaspilsētas, kur nenoliedzami atrodas lielākā daļa laikmetīgās mākslas patērētāju). Tas prasa arī daudz vairāk organizatorisko rūpju un zaudētu nervu, it sevišķi, ja kā kurators savai ārpus-centra vīzijai mēģini piesaistīt vēl arī citus māksliniekus, kuri tavā aizbildnībā. Tāpat uzņemošā puse ne vienmēr apzinās, ko īsti nozīmē sevī ielaist augstvērtīgu mākslas projektu, un kādas vismaz minimālās prasības šādā procesā jāizpilda. Taču, pārvarot šos šķēršļus, kreņķus un izmisumu pirms atklāšanas, var tapt kas ļoti oriģināls un svaigs – bieži pat neiedomājams visiem pazīstamajās un ērtajās Rīgas izstāžu telpās.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža sākumā
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža sākumā

Tādējādi, uzzinot par mākslinieces Annemarijas Gulbes kūrēto izstādi "Decentrējot, izkliedējot vienuviet" Padures muižā, sajutu ziņkāri. Šis projekts savā formā, apstākļos un ģeogrāfiskajā novietojumā ne vien atbilst iepriekš aprakstītajam par potenciāli interesantu mākslas notikumu, bet arī pats sevī pēta decentralizāciju un mākslas pašpietiekamību. Izstādes pieteikums vēsta "Ja par norises mājvietu izvēlēta perifērija, vai tā var kļūt par piesaistošu uzmanības centru, teju līdzvērtīgu vietām, kurās apdzīvotība, tāpat jebkuri citi procesi jau tik cieši sablīvēti un pārklājušies, neskaitāmas reizes atkārtojoties?". Tāpat tas runā arī par vietas – šajā gadījumā neparastās rezidences – muižas un mākslas darbu, un skatītāju savstarpējo attiecību trijstūri, katram tā leņķim piešķirot vienlīdzīgu lomu. Izstādē piedalās Annemarija Gulbe, Luīze Rukšāne, Rūdolfs Štamers, Karlīna Mežecka, Inga Meldere, Atis Jākobsons, Pēteris Sīlis, Anna Malicka, BmwAudi, Hele, Pauls Rietums un Marta Viktorija Agruma. Daļa no autoriem ir saistīta ar šo Latvijas stūrīti – Kuldīgas apkaimi, bet daļa šobrīd paši atraduši savu rotācijas centru ārpus Latvijas. Ekspozīcija Padures muižā bija apskatāma aprīlī.

Izstādē pirmo reizi nonāku Lieldienās. Ar Kompāniju nolemjam olu mākslu aizstāt ar laikmetīgo mākslu, un es visus aizvilinu uz Paduri. Mēs neplānoti satiekam pašu Annemariju Gulbi (turpmāk tekstā vienkārši – Kuratore), kura ieradusies pārbaudīt visa kārtību izstādē. Lai arī pagājusi tikai nedēļa kopš atklāšanas, ir notikušas nelielas izmaiņas. Padures muižas īpašnieki sociālajos tīklos šo izstādi prezentē arī kā iespēju "padzīvot kopā ar mākslu". Realitātē tas nozīmē, ka ekspozīcija, neviena rūpīgi neuzmanīta, muižā mīt kopā ar nejaušiem "Airbnb" iemītniekiem. Te nav ne novērošanas kameru, ne ik vakara inventarizācijas – izstādes mākslas darbi atstāti savā vaļā, un nezināmu notikumu virknes sākušas ietekmēt to novietojumu telpā. Kaut kas ir pārvietots, kaut kas pazudis (skārdene no kāda Rudolfa Štamera redīmeida) – būtībā arī pati izstāde ir decentralizējusies no sākotnējā iekārtojuma un plāna, kā tai pareizi jānotiek.

Vēlāk izrādīsies, ka tas ir tikai sākums.

Tobrīd man nav nodoma rakstīt par šo izstādi un līdz ar to nefiksēju savus novērojumus piezīmju blociņā. Vien slīdu pa telpām, diezgan izmisīgi mēģinot saprast, kurš mākslas darbs atbilst rindkopai sajukušajās anotāciju lapās. Vienbrīd apzināti atdalos no Kompānijas un Kuratores, kura aktīvi gidē mūsu gaitas izstādē, krāšņi stāstot par katra mākslas darba tapšanas vēsturi. Redzamie objekti, gleznas, gobelēni apzināti darināti tieši šai vietai un mirklim, māksliniekam klātienē rezidējot Padurē vai arī esot tur savā prātā, apcerot muižas vidi un izstādes tēmu. Pēc kāda laika, uzsūkuši vietējo nostalģiju, dodamies prom.

Paiet vairākas nedēļas. Padures izstāde ik pa brīdim atkal un atkal uzstājīgi piesakās manā galvā. Kaut kas tur bija.

Kaut kāds īpatnējs dzīvelīgums, dzirkstošs haoss, kas, laikam ejot, varētu būt nobriedis pašpietiekamā parādībā. 

Līdz ar to beidzot es nolemju atgriezties un visu vēlreiz apskatīt, nu daudz rūpīgāk. Protams, jau klāt ir "Decentrējot, izkliedējot vienuviet" pēdējā diena, un es, sarunājot ar Kuratori, ka varēšu izstādi apskatīt no rīta, tieši pirms tās demontāžas, ar pēdējo nakts autobusu traucos uz Kuldīgu.

Uz muižu dodos kopā ar Draudzeni Mākslinieci. Arī viņa, lai arī lielākoties bijusi ģeogrāfiski netālu, nav tikusi līdz Padurei. Tas ir tāds laiktelpas paradokss – jo tuvāk tu savos vietējos apstākļos atrodies unikālam kultūras notikumam, jo lielāka ticamība, ka to tā arī neapmeklēsi – sadzīviski apstākļi vienmēr viegli sasniedzamo liek atlikt uz vēlāku. Satiekam gan Kuratori, gan vēlus un steidzīgus promejošos "airenbījotājus". Sanāk, ka izstādi varam apskatīt gluži ekskluzīvos vienatnes apstākļos, kā arī pieredzēt šī trauslā mākslas fakta pēdējos eksistences mirkļus.

Kuratore īsumā mums pastāsta par poltergeista nesenajām darbībām. Ir pazudis Annas Malickas veidotais gobelēns – greznais "Goda Galdauts GG" ar noslēpumainu zīmju izšuvumiem, kas bijis izklāts uz zāles pusdienu galda. Viņa trauksmaini atkal un atkal pārmeklē skapjus un aizdurves. Tāpat cietusi jau cita Štamera instalācija – nolauzta antīkā galviņa no "His face slowly changed into shape of a dragon spitting". Notikušas arī citas lielākas vai mazākas nobīdes no sākotnējā ideāla.

Ar acīm pārejot pār ekspozīciju, redzu, kā tā ir sagumzījusies, vērpusies un vietumis kāds sev vien zināmu mērķu pēc to ir pārcilājis un tad nolicis atpakaļ.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē

Tai vairs nav sākotnējā asuma, toties mākslas darbi šķiet vairāk un dabiskāk pieļāvušies muižas ķermenim, kas tos varētu pamazām absorbēt un uzsūkt savā krāšņi haotiskajā kuņģī.

Patiesi, iepriekš te redzētā un izslavētā Ata Jākobsona personālizstāde pagājušā gada vasarā daudz spēcīgāk turējās pretī nama gravitācijai.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" izvietots nama abos stāvos. Kvantitatīvi lielāko tā daļu veido veido Rūdolfa Štamera redīmeidu kombinācijas no cikla "Svētceļojums" ar amizantiem nosaukumiem ("Pigs might fly", "They are currently drunk with success" u.tml.), kas veidotas no mākslinieka pasaules apceļojumos savāktiem suvenīriem. Tie ir neliela izmēra, popārtisku priekšmetu salikumi, kas ievietoti te un tur muižas mēbelējumā. Pirmā stāva anfilādē skatāmi arī Ata Jākobsona "Dzīvnieki sapņos" – veltījums viņa četrkājainajiem līdzgaitniekiem. Tā arī ir laiku caurvijoša atsauce uz viņa paša neseno ekspozīciju. Kādā no istabām mani ar latviskām ilgām piesaista krēslainas ainavas fragments (Pauls Rietums "Aizej tur, nezin kur, atnest to, nezin ko)" – ziniet tos vēlos vasaras vakarus, kad debesis vēl mirdz spoži oranžas, bet koku silueti jau melni kā nakts? Tik ļoti pazīstami un smeldzīgi tuvi, bet patiesībā šo ainu ģenerējis AI serveris Vjetnamā. Nostalģiskam, ģeogrāfiskam subjektīvismam pievērsusies arī Inga Meldere, kas blakus esošajā kurtuvē griestu ielokā veikusi fiktīvu krāsu slāņu zondēšanu un atsegumu. Tādi – īsti un pētnieciski "atkasījieni" – namā redzami daudzviet un atklāj krāšņus ornamentus. Savukārt šeit, "Ceļojuma piezīmēs", visiem ilustratīvi saprotamā veidā fiksēts kādas iespējamas 19. gadsimta ceļotājas redzētais – laikos, kad tālākos Zemes punktos notiekošais bija tikpat mītisks kā vakara pasakas skalu gaismā.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē

Mēs uz brīdi trijatā apmetamies pils zālē – drīzāk to varētu saukt par lielu dzīvojamo istabu. Šo redzu kā izstādes centrālo vietu, kā arī vispiesaistošāko telpu visā lielajā nama. Tā ir šķietami autentiska savā interjerā (ko nevarētu teikt par pārējām istabām, kur plašam vēsturiskajam laikam pielasītās mēbeles ir tāds pats pildījums, kā tur uz laiku izvietotie mākslas darbi.) Te ir sajūta kā tajās retajās, senajās muižu dzīves fotogrāfijās, kur redzams, ka šie nami nav vis auksts ietvars mistificētai aristokrātijai, bet gan plašākas villas ģimenes dzīvei ar visām tās vajadzībām. Kuratore, pārbaudot plauktu pēc plaukta un meklējot pazudušo galdautu, stāsta par organizatoriskajām problēmām, ar kādām nācies saskarties, mēģinot apkopot un reizē decentrēt šo izstādi. Draudzene Māksliniece pievēršas iespaidīgajiem Heles sienas gobelēniem "Gaisma" un "Pūķis varēja aizlidot, bet palika sargāt ziedošās puķes". Lai arī to aprakstā runāts par tēlainiem, filozofiskiem jautājumiem, šo abstrakto darbu spēks ir to pārsteidzošā iekļaušanās telpā un noskaņā.

Nekad un nekur citur šie gobelēni savā krāsu un laukumu risinājumā, sava raupjajā faktūrā nerezonēs tik spēcīgi kā šeit, uz šīs "atkasītās" un saplaisājušās senās muižas sienas. 

Es paveru nelielas durtiņas, un, hops! – aiz tām ir gulta ar sirds formas metāllocījumu galvgali un baltiem palagiem, kuros vēl nesen kāds ir gulējis. Šis laikam ir tas Padures muižas pakalpojums "dzīvo kopā ar mākslu". Nekaunīgi izmantoju situāciju un atlaižos pēļos, lai redzētu – kā tas ir – ik rītu pamosties ar skatu uz neparasto kombināciju – ilūziju par piederību augstākajai kārtai un laikmetīgās mākslas izstādi.

Ir skaidrs, ka šī vieta joprojām ir savas identitātes meklējumos un aktīvi izmēģina dažādus formātus.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē

Augšstāvā pie grāmatplaukta redzami divi Luīzes Rukšānes filigrāni veidoti zīmējumi "Kungu māja, 193?". Vienā no tiem redzama nama fotogrāfijas kopija, kas uzņemta 1930. gados, bet otrā tas pats – tikai ar nelielām, bet noskaņu pastiprinošām, BET fiktīvām izmaiņām. Bildē muižas fasāde romantiski apaugusi ar vīteņaugiem. Anotācijā viņa raksta "Mums kritiski jādomā par informācijas avotiem, ko izmantojam, lai veidotu savu izpratni par pagātni, un jāapzinās neobjektivitātes vai manipulācijas iespējamība." Šī lietišķā, bet ietilpīgā frāze un elegantās parastā zīmuļa grafikas mani piesaista divējādi. Pirmkārt, jau atkal runājot par šīs konkrētās muižās un citu līdzīgu, no-jauna-apgūtu, senu īpašumu identitāti, kuru vēstures baltos plankumus to īpašniekiem rokas niez papildināt ar leģendām par nelaimīgām kalpoņu mīlestībām un spoku stāstu kurioziem.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē

Pagātnes romantizēšana un pielāgošana savai personiskajai vēsturei šajā izstādē manāma Martas Viktorijas Agrumas instalācijā "Alejai. (Strūklakkoka stādi)". Tas vēsta īstu vai izdomātu stāstu par autores vectēvu – muižas dārznieku – strūklakkoku audzētāju. Otrkārt, atkārtoti apstaigājot ekspozīciju, es pamanu pati savu atmiņu izkliedēšanos, pārklāšanos un decentralizāciju. Ik pa brīdim prātā ataust fragmenti no pirmajā izstādes ekspedīcijā redzētā un Kuratores stāstītā. Reizēm tie saskan ar anotācijās lasāmo vai arī kopē atkal dzirdamo, bet reizēm man liekas – vai tas tiešām tā bija, jo daļa informācijas par redzamajiem darbiem ir uztverama tikai no atmiņām manā galvā. Jo vairāk te atrodos, jo vairāk šie slāņi sāk sabiezēt, tāpat kā arī muiža valdošā noskaņa. Tā un mākslas darbi savstarpēji pārāk konkurē par skatītāja uzmanību, un it sevišķi augšstāvā virsroku gūst neapkurināmo telpu aukstums, putekļi un caurstaigājamība.

"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē
"Decentrējot, izkliedējot vienuviet" – izstāde tās mūža nogalē

No lejas atskan priecīga Kuratores balss. Dziļi plauktos zem īrnieku gultas veļām un dvieļiem viņa ir atradusi Annas Malickas "Goda galdautu GG". Mēs ar Draudzeni Mākslinieci tobrīd atrodamies notumšotā istabā pie Pētera Sīļa audio vizuālā darba "//////////\\\\\\\\\\\", kas fiksē un ar laika nobīdi radio viļņos atskaņo Padures telpu skaņu celiņu. Pēkšņi Draudzene Māksliniece, ko aptvērusi plaukstās, izsteidzas no istabas. Tad viņa atgriežas un atkārto šo darbību vairākkārt. Atklājas, ka aiz deķiem, kas aizsedz logus, uzkrājušies pārziemojuši dzīvi tauriņi. Viņa paņem to katru un izlaiž realitātē – pavasarī, ārā no ziemas, kas joprojām satupusi pils istabās.

Arī izstādes darbi, kas jau tā attālinājušies no centra un plāna, tagad tiks palaisti ārpus kontroles pavisam – tūlīt sāksies demontāža.

Pēc brītiņa atklāju, ka iespējams tepat atvērt logu, un mēs caur to izmetam pašu bezcerīgāko taurenīti-mironīti. Taču, sajutis īstu vēju un sauli, viņš nevis krīt, bet gan aizlido jauna dzīves cikla sākumā.

 

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti