Straupe radošajā apritē ir kopš astoņdesmito gadu vidus. Veiksmīgi darbojoties funkcionālā dizaina jomā, viņš veicis neskaitāmus sānsoļus "tīrās" mākslas laukā, veidojot neparastus, šķietami nepraktiskus un paradoksālus objektus, kas pēc jaunās terminoloģijas liekami kritiskā dizaina groziņā. Kā atpazīstamākie no tiem varētu būt leģendārais "Asais krēsls", kas iekļauts Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā, kā arī vides objekti – instalācijas jūrā "Mezozojs" (2008. gada tāda paša nosaukuma izstādes daļa) un "Hinderburga burkāns" mākslas festivālā "RojaL" 2015. gadā. Tāpat Jānis Straupe guvis spožu starptautisku atzinību, radot izcilu un savdabīgu mēbeļu dizaina paraugu – masīvkoka skapi "Vaboli" (tā makets redzams arī ekspozīciju pavadošās informācijas laika skalā). Tā ir barokāli krāšņa un sirreālas filmas interjera cienīga mēbele – skulptūra.
Ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju dizaineru saista senas un produktīvas attiecības – te kopš deviņdesmito gadu sākuma notikušas jau četras viņa personālizstādes, kā arī kopā realizēta dalība dažādos nozīmīgos, starptautiskos mākslas projektos. Šajā, jau piektajā Straupes solo ekspozīcijā, "Ne-lietās" viņš turpina sev raksturīgo līniju – ar kritiskā dizaina paņēmieniem rada vizuālus paradoksus un formas rēbusus. Tie gan, manuprāt, konteksta un formas pašpietiekamības ziņā šoreiz krietni pārauguši ērto nozares aizsegu un prasās būt aplūkojami arī laika un filozofiskas idejas kopskatā.
Lai arī Jāņa Straupes darbība ir jāpieskaita dizaina kārtai, viņš savus darbus ne tikai projektē, bet pats fiziski rada. Savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) Koktēlniecības nodaļu un tālāk izglītojies pie šīs jomas vecmeistara Jāņa Poļaka, viņš šobrīd vada savu luksus klases dizaina un galdniecības uzņēmumu.
Straupe ir sasniedzis absolūtu tehnisko meistarību un koku, šķiet, izprot līdz pēdējai tā šķiedriņai.
Šīs roku darba aspekts ir vērā ņemams, lai apskatītu izstādi ne tikai no dizaina pozīcijām, bet arī caur tēlotājmākslas prizmu. Tāpat mākslinieks uzsver, ka daļa izstādē redzamo objekti ir tapuši, iedvesmojoties no reāliem pasaules mēroga notikumiem. Arī tāpēc man gribas tos skatīt plašāk par dizaina rāmējumu. To formas valoda veido vizuālas un simboliskas atsauces uz to vēstījumu, kas lakoniski un bez liekiem tekstuāliem paskaidrojumiem ietverts darba nosaukumā, to apstiprinot ar tapšanas gadu. Līdz ar to šīs izstādes apskatā vēlos izmantot savas profesionālās zināšanas un praktisko pieredzi tēlniecībā, lai šoreiz "Ne-lietas" aplūkotu no tēlnieciska skatupunkta, izmantojot atbilstošus terminus un formas analīzi.
Izstādes zāli, kā šeit ierasts, klāj mijkrēslis, kurā prožektoru spotos spoži atspīd gandrīz baltas masīvkoka un saplākšņa virsmas. Lai arī caurredzama, telpa ir piepildīta pilna ar trīsdimensiju objektiem, kas katrs savā formā vērpjas, šķiebjas un virpuļo. Pieņemot, ka katrai šai uzsāktajai, iluzorajai kustībai nepieciešama vieta, lai to pabeigtu, brīžiem šķiet, ka tomēr te nedaudz par maz rūmes. Šādu sajūtu veicina arī sarežģītā telpas arhitektūra – izstāžu zāles unikālais interjers, nelīdzenie 13. gadsimta akmens mūri, kas paslēpti zem bieza, balta apmetuma kārtas, bet vietumis atsegti, veidojot tumšus laukumus. Kā jau iepriekš te pieredzēts, šis piesātinātais fons reizēm ir uz vienu roku ar izstādi, bet citreiz ar to sacenšas. Šoreiz tā ir spēle ar rakursiem.
Izstādes ne-lietas ir gana lielas. Tās mērogojas un sacenšas savā starpā par dominanci. Ekspozīcijā ir daudz dažādu, interesantu skatu punktu, kur caur vienu vari redzēt citus. Katrs objekts vai to grupa ir vērienīgs un pašpietiekams. "Savērptais galds", "Acs", "Skorpions", "Spriedze", "Putni", "Balanss (Balerīna)", "Pašizolācijas krēsls", par vērienīgo "Svārstu" nemaz nerunājot – katrs paģēr sev uzmanību savas formas un tajā ieslēptās idejas pēc. Taču tiem ir arī daudz kopīgu īpašību, kas raksturo mākslinieka viendabīgo rokrakstu. Piemēram, neslēpšu, ka ejot gar vairākām skulptūrām, es ārkārtīgi vēlējos tās noglāstīt (augļiem līdzīgie "Putni") – tik vilinošas un organiskas šķiet šīs liektās koka virsmas. Tās ir, kā senos laikos teiktu, vijīgi izdreijātas un maigi noslīpētas, matētas un siltas.
Šo to zinot par koka kā materiāla īpašībām, es spēju vienīgi apbrīnot autora filigrāno meistarību, radot tik tehniski sarežģītus darbus, vienlaicīgi šo savu varēšanu nepadarot par pašmērķi.
Formas ir noteiktas, lakoniskas un detaļu ziņā tīras. Iespējams, te strādā dizainera estētiskā pieredze. Šajā ziņā senais un neaizskaramais telpas iekārtojums nāk par labu. Blakus esošās koka kolonnas, kas te jau kopš 17. gadsimta balsta kādreizējo noliktavu starpstāvus, ir kā vizuāli uzskatāms pretmets. Satumsis, raupjš un skanīgi sauss ir šis metāla stīpām savilktais kokmateriāls. Blakus esošās, ar mūsdienu amatnieciskajām zināšanām un iespējām radītās skulptūras tāpēc izskatās vēl jo izsmalcinātākas un elegantākas.
Ir interesanti redzēt "Ne-lietas" plašākā Latvijas koktēlniecības ainā. Lai arī mums ir spēcīgas koka amatniecības tradīcijas, šis materiāls šobrīd tēlnieku vidū nav aktuāls. Vien daži mūsdienu mākslinieki (Kristaps Andersons, Kārlis Īle, Ieva Saulīte) ir radījuši atsevišķus darbus kokā, taču pievēršanās tam ir bijusi epizodiska. Ik pa laikam mēdz notikt pa kādam koktēlniecības simpozijam, taču lielākoties tajās top vietējo pašvaldību apmaksāti vides objekti kādu teritoriju labiekārtošanai. Labākajā gadījumā tas ir kas saistīts ar vietas vēsturi, bet sliktākajā – kārtējā bluķa baravika. Mūsdienās iespaidīgākais, kas kokā redzēts, varētu būt jau gandrīz desmitgadi senās Andra Eglīša skulptūras. Lai arī bija manāms, ka autors darbā ar šo materiālu ir tikai iesācējs, to ekspresija un spēja izmantot koka labākās īpašības bija tēlnieciski satriecoša. Toreiz man atgādināja, manuprāt, Latvijas mākslas vēsturē spējīgāko koktēlnieku Kārli Stārastu, kura darbus savukārt reiz biju redzējusi Latvijas Mākslinieku savienības tumšajos angāros Gaujas ielā.
Kopskatot gan pagātnes, gan tagadnes raksturīgākos Latvijas koka tēlniecības paraugus, ir acīm redzamas, vienojošas formas iezīmēs – tā ir izteikta virsmas faktūra, reālistisku formu meklējumi, ekspresija, ļaušanās pieejamā izejmateriāla īpatnībām un vizuāli diezgan literāri tiešs domas iemiesojums. Šajā ziņā Jāņa Straupes darbi spilgti atšķiras gan sava formālā izpildījuma veidā, gan idejiski.
Šajās skulptūrās nav nejaušības. Lai īstenotu radošo ieceri, ir veikti rūpīgi matemātiski aprēķini un rasējumi.
Šoreiz tā nav raupja tēšana no pērn kritušā oša bluķa, bet gan smalka tehnoloģija piezāģējot, līmējot, slīpējot. Par spīti tam, materiāla dabiskums ir saglabāts.
Mākslinieks intervijās piemin, ka viņa darbu radīšanas impulss bieži ir apkārt notiekošās pasaules mēroga kolīzijas. Tam atbilst arī objektu lakoniskajās anotācijās (tikai nosaukums un gada skaitlis) minētais tapšanas laiks. Tas kopā ar virsrakstu izsaka daudz vairāk nekā garš paskaidrojošs teksts. Dažas skulptūras ir tematiski politiski lādētas. Tāds, piemēram, ir viduslaiku biktij līdzīgais "Pašizolācijas krēsls" (2019), kas ironiski apsmaida kovidlaika norobežošanos.
Vai arī "Spriedze" (2022), kas tapusi Krievijas kara Ukrainā iespaidā. Spēcīgs, atpazīstams simbols – loks. Tas ir monumentāls un nospriegots, bet paradoksālā veidā forma ir pārrauta. Šo tukšumu aizvelk ap loku apvijusies atspere. Dubulta spriedze un satraukums. Citādāks ir darbs "Balanss. (Balerīnas)" – eleganta un orģināla plakņu spēle. Uz pašiem pirkstu galiņiem, saplākšņa kantītēm izstiepušies divi simetriski dejotāji. Tā ir rotaļīga bauda acīm un prātam, mēģinot atminēt, kā tik precīzi iespējams sabīdīt šādu koka origami.
"Skrienošos krēslus", iespējams, es varētu attiecināt uz to tapšanas gadā notikušajām vasaras olimpiskajām spēlēm. Šīs objektu grupas kustība atgādina sporta mācību grāmatās redzētos zema starta stopkadrus. Diemžēl skulptūras novietojums nav veiksmīgs – šādam zootropam derētu plašāka teritorija sprinta uzsākšanai. Aiz muguras esošie stendi sadrumstalo skata ainavu.
Runājot par stendiem un izziņas materiāliem. Es saprotu, ka tie ir nepieciešami, lai pilnvērtīgi parādītu Jāņa Straupes darbību un vēstītu par viņu ne tikai kā kritiskā dizaina vai tēlniecības pārstāvi, bet arī kā par dizaineru. Gan laika skala ar Straupes dzīves liecībām, gan podesti ar veiksmīgākajiem un gluži praktiskiem piemēriem no viņa dizainera karjeras ir noderīgs izziņas avots. Izstādes dizaina autors ir Rihards Funts. Stendi projektēti ir patiesi eleganti, smalki un, cik iespējams, neuzkrītoši. Taču man kā izstādes skatītājai, kas šoreiz visu aplūko no tēlotājmākslas pozīcijām, būtu gribējies, lai šī ierobežotā telpa, kurā atrodos es un skulptūras, lai tā būtu veltīta tikai mums. Tikai un vienīgi Jāņa Straupes tēlniecības darbiem ar to lakoniskajiem nosaukumiem. Tie ir tā vērti. To vēstījums un formas izstarotā harisma ir pietiekoša un zāli piepildoša, un tai neprasās papildu apstiprinošu pamatojumu – skiču un mazo dizaina formu veidā. Šo visu varētu aplūkot kādā blakus telpā vai mākslinieka mājaslapā. Kopīgajā zālē šie materiāli konkurē ar skulptūrām, gan vizuāli nodarot tām pāri, gan skatītāju pārsātinot ar informāciju, lietišķojot viegli noslēpumaino noskaņu.
Taču par spīti šīm scenogrāfiskajām grūtībām, kas izskaidrojamas ar plašāku telpu trūkumu, izstādi krāšņi vainago vērienīgā un monumentālā skulptūra "Svārsts", kas novietota zāles galā, tādā kā atsevišķā nodalījumā. "Svārstam" šī īpatnējā telpa – senās baznīcas augstā altārdaļa – ir izcila veiksme. Pati skulptūra ir milzīgs loks: kādam tas šķitīs uz aukstās akmens grīdas atvāzies mēness sirpis, kādam varbūt raisīsies asociācijas ar aizvēsturiskajos mītos minēto plūdu šķirstu. Šajās plašajās dimensijās, esot viens pats, šīs lielais objekts var brīvi uzelpot. Tas lieliski saspēlējas ar telpas ģeometriju, nedaudz izliecies ārpus savas nišas, šis pusloks vizuāli saslēdzas ar velvi virs tā. "Svārsts" ir tik iespaidīgs, ka citos apstākļos varētu pretendēt pats uz savu izstādi. Šī lielā forma, kas man atgādina tēlu no Ilmāra Blumberga mitoloģijas, lēni, lēni, gandrīz nemanāmi zvārojas no vienas uz otru pusi. Tā svārstās.
Iespējams, ka caur šo kara gadā svaigi tapušo mākslas darbu mākslinieks pauž savas pārdomas par lielajām spēku pārbīdēm, kas šobrīd risinās mums apkārt. Kustība ir tik lēna, ka acij un mērogam tā ir gandrīz nemanāma un hipnotiska. Man gan paveicās, es biju blakus, kad preses tūres laikā mākslinieks garāmejot huligāniski "Svārsta" galu ar spēcīgu žestu parāva uz leju. Visa šī lielā masa, krakšķot un brakšķot, noraustījās tik asi, ka pārsteigumā un nelielā izbīlī salecos. Toties ieraudzīju, uz ko spējīgas šādas lielas formas dinamiskā kustībā. Vēlāk novēroju, cik ļoti citi izstādes skatītāji ir "Svārsta" savaldzināti un kā tuvojas tam ar biklu bijību. Jā, tas patiešām ir atbrīvojies no dizaina aizbildnieciskās piezemētības, lai pārliecinoši būtu piederīgs laikmetīgās tēlniecības īpašo biedru lokam.
Jāņa Straupes personālizstāde "Ne-lietas" apskatāma Dekoratīvās mākslas un Dizaina muzejā līdz 26. martam.
