"Liku acumēru pie acumēra, cik tālu vien tas sniedzas. Uz vienu pusi tik, uz otru tikpat, augšā, atkal lejā pakaļ. Tā acis klejo. Bet atduras jau tikai sevī, bet lietavās krītas," raksta dzejnieks Raimonds Ķirķis. Viņa teksts ir daļa no izstādei "Saulstāves" speciāli veidotā izdevuma jeb pašizdokļa. Teksts labi iederas abu mākslinieču interešu un izcelto motīvu lokā – patības attiecības ar ārpasauli, ideju vēsturiskā slāņošanās Latvijas un ārzemju kultūrā, dažādu ikdienišķu sakarību pamanīšana un fiksēšana, un, kā Latvijas Radio raidījumā "Mākslas vingrošana" teica Nežberte, to, kā "laiki satiekas un sašķeļas".
Hernhūtieši un sauļotās kolonnas
Izstādes darbi tapuši, māksliniecēm strādājot gan kopā, gan atsevišķi. Tematisks atspēriena punkts bijis latviešu arhitekta, etnogrāfa un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa pētnieciskais darbs.
Pateicoties Kundziņam, ir saglabāti un aprakstīti būtiski Latvijas arhitektūras elementi - arī "sauļotās" kolonnas, kuru interpretācijas redzamas "Saulstāvēs".
Luīzes Nežbertes no kokšķiedras plāksnēm un citiem materiāliem veidotās skulptūras atsaucas uz Paula Kundziņa 1926. gadā projektētās Vispārējo Dziesmu svētku estrādes fragmentiem un 1765. gadā tapušā brāļu draudzes Gaides saietu nama elementiem. Savukārt Melderes gleznā "Saulstāves" kolonnas slejas kā krāsaini viļņveida saules stari virs melnbalta gaismas atspīduma.
Izstādes izdevumā lasāmi arī divi izvilkumi no Kundziņa grāmatas "Latvju sēta", kur pētnieks apraksta to, kā radušies šie dekoratīvie elementi un kāds bijis to izmantojums.
Hernhūtiešu kustība bija savam laikam progresīva un demokrātiska reliģiskā piederība, kas bija izplatīta tieši starp amatniekiem un būvniekiem. Brāļu draudzes spēlējušas lielu lomu latviešu inteliģences un tradicionālās kultūras izveidē, bet Latvijā ienāca 18. gadsimtā no Vācijas, lai gan to pirmsākumi atrodami Čehijā. Pauls Kundziņš izceļ gan brāļu draudzes saiešanas namu arhitektūras lomu latviešu tautas celtniecības tradīcijās, gan arī koka ēku rotājumu ietekmes avotus: "Tā, no lauku sētām nākot, latviešu amatnieki un strādnieki, no vienas puses, kļuva par līdzveidotājiem šajos viņiem svešajos būvniecības uzdevumos, bet, no otras puses, viens otrs jauninājums tehnikā un formu valodā tādā ceļā nokļuva arī lauku sētās. Ja tas notika tikai modes dēļ, šādi jauninājumi sētās drīz atkal izzuda, jo, savu sētu ceļot un izveidojot, latviešu zemnieks bija radis nekā jauna nepieņemt, kas nebija pamatīgi pārbaudīts un par derīgu atzīts." Mūsdienās bieži dzirdams, ka piederēt noteiktai kultūrai, kopienai, valstij nozīmē atražot pagātnē radušos statisku ideju kopumu, taču Kundziņa teksti atgādina, ka arī latvieši savu kultūru veidoja, mijiedarbojoties ar dažādām ārējām ietekmēm, piemērojot tās vietējai telpai, laikam un dzīvesziņai.
Melderes dažādās atsauces
Jautājums par to, kā nošķirt līdzveidotāju no jaunieviesēja, caurvij visu izstādi "Saulstāves". Gleznotājas Ingas Melderes prakse sakņojas gan laikmetīgajā mākslā, gan restaurācijā. Izstādes darbos redzama mākslinieces interese par glezniecību kā par procesu, kurā vēsturiskais ir dialogā ar šobrīd notiekošo. Miksējot dažādus attēlus un atsauces, māksliniece intuitīvi veido saiknes starp objektiem un notikumiem.
Bez moralizēšanas vai pamācošas ideoloģijas Melderes gleznas atgādina, ka mākslā arī sadzīviski mirkļi un garāmejot notverti novērojumi saistīti ar mākslas veidošanas procesu, kura uzdevums ir notvert sajūtu, lai pastāstītu kaut ko par dzīvi.
Darbā "Ziedēšana" (2023) nenosaukta sabiedriskā transporta pietura Helsinkos savijas ar gleznu, kurā attēlota kāda Renesanses laika holandiešu sadzīves aina. Savukārt gleznā "Stabulētāja" (2024) redzama fotogrāfija ar kādu Atēnu muzejā nofotografētu ūdens krūku, kuru papildina 13. gadsimta krāsns māla apmetums Tērvetes pilskalnā. Glezna "Bezdelīgas perēklis" (2024) izstādīta telpas augšējā stūrī, bet aiz rāmja aizlikts neliels gabals brūni pelēcīga audekla. Kas tur ir ievīstīts, tas jāmin skatītājam pašam.
Materiāli, formas, idejas
Savukārt Luīzes Nežbertes tēlniecības darbi telpiski pārdomā dažādu materiālu, formu un ideju attiecības. Nežberte ir veidojusi arī pašizdokli, kurā iekļauti gan Ķirķa, gan Paula Kundziņa teksti, kā arī citi fragmenti, ko rakstījuši dažādu laiku mākslinieki, teorētiķi un rakstnieki. Viss lasāmais ir sasaistē ar izstādes telpu, bet ļauj skatītājam domāt pašam un netiecas pamācīt. Izdevuma vizuālo tēlu veidojis arhitekts un grafiskais dizaineris Stefans Pavlovskis. Pašizdokļa vizuālā interpretācija saskan ar saturu – dizainā atbalsojas ar roku griezta, tad kopā līmēta un atkal pārkopēta maketēšanas metode, kuras rezultātā uz papīra redzamas arī iekopētās tekstu izgriezumu maliņas un melni traipi: nejauši nospiedumi, kas radušies tintei piespiežot vārdus pie papīra.
Atsauces uz dažādiem autoriem un laikiem ir daļa arī no Nežbertes darba "Sakritības rodas tikai tāpēc, lai vēlāk sabruktu", ko veido fotogrāfiju izdrukas un to paraksti, kas izstādītas, izmantojot metāla formas. Fotogrāfijas nav ierāmētas, metāla skulptūras ir veidotas tā, ka tās var mainīt formu, un attēli piestiprināti ar magnētiem, kas nozīmē, ka tos var mainīt vietām un, bīdot magnētus, var mainīties arī pati virsma. Fotogrāfijās, līdzīgi kā izstādes tekstos, ir visdažādāko atsauču loks: ir gan citu mākslinieku darbu fragmenti, gan izstādes kuratores Zanes Onckules fotogrāfijas no "Kim?" noliktavas, kurā tika glabāti darbi arī šai izstādei pēc jūlija lietavām. Tāpat arī fotogrāfijas no pazīstamā mākslas vēsturnieka Abija Vārburga attēlu kolekcijas Londonā, foto ar sasistajām "Kim?" galerijas sienām – iepriekšējās izstādes atstatajām pēdām telpā, kurā šobrīd skatāmi Nežbertes darbi. Dažādās atsauces tikai apstiprina mākslinieces pārliecību, ka nekas nerodas vakuumā, jo mākslā, tāpat kā jebkurā citā jomā, viss īstenībā rodas mērķtiecīgā un nejaušā sadarbībā ar ļoti daudziem cilvēkiem.
Izstāde kā dažādas satikšanās
Sadarbība ir pamatā arī lielajā zālē apskatāmajai smilšu skulptūrai. Pie "Simbiocēnas" autores strādājušas kopā ar māksliniecēm Ievu Putniņu un Elīnu Vītolu. Uz grīdas esošā skulptūra veidota no Riežupes smilšu alu baltajām smiltīm un krāsu pigmentiem, kas iegūti no Latvijas dabā atrodamām materiāliem, piemēram, pelašķa, mušmires, ceriņiem vai skābajiem ķiršiem. Pigmentu sajaukt ar smiltīm ir pilnīgi cita veida glezniecība, nekā tas, kā tradicionāli to sajauc ar saistvielu un tad klāj uz balta audekla, Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" sacīja Inga Meldere. Sarunā māksliniece arī uzsvēra, cik būtiska daļa no darba ir pats tā veidošanas process. Smilšu skulptūra tapa sadarbībā ar citām māksliniecēm, bet tā top vēl joprojām, jo, laikam ejot, dabīgie pigmenti pamazām zaudē krāsu, materiāli žūst un, reaģējot uz dažādiem vides faktoriem, maina formu. Turklāt pats mākslas darbs pazudīs, līdzko noslēgsies izstāde – smiltis tiks sabērtas atpakaļ maisos, forma izjuks.
Luīzes Nežbertes fotogrāfijā "Policijas ziņojums, Vīne, 2024" ir redzams pirksts, kas norāda uz formu, kurā ar zīmuli uzrakstīts vārds "Unbesonnenheit". Parakstā teikts: "Unbesonnenheit – pārgalvība, neapdomība, rīkošanās impulsīvi vai bez domām par sekām. Vāciski šī vārda sakne ir "saule"".
Vārdam "saule" latviešu valodā ir plašs nozīmju lauks, un daudzās saules, kurās iespējams atrasties, nošķir arī esamību no neesamības: būt šajā saulē nozīmē būt dzīvam. Valoda ir kaut kas visaptverošs un reizē pilnīgi netverams – kad pārstājam to lietot un mēģinām to satvert, tā sabrūk.
Līdzīgi arī mākslā nav dzīvības, kad, tiecoties pēc monumentalitātes, tā mēģina nostabilizēt savu būtību.
"Saulstāvju" autores ļauj mākslai dzīvot; izstāde ir satikšanās starp māksliniecēm, iedvesmām, nejaušībām, vairākiem laikiem, un, kā raksta Ķirķis: "Varētu domāt: Debesīm vēl nav augstuma."
Izstāde "Saulstāves" laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" skatāma līdz 2024. gada 17. novembrim.
