Aiga Leitholde: Tu darbojies mutidisciplināri. Kā šo plašumu esi attīstījis?
Artūrs Analts: Tā vienmēr ir bijis, ka neesmu vienā sfērā – labi plūstu no vienas industrijas uz otru, vienā projektā gūtās zināšanas izmantoju citā, un gala rezultātā rodas unikāls mikss, kas balstīts manā pieredzē. Protams, dažkārt viena projekta izstrāde prasa vairākus gadus, bet radošajā sfērā ir grūti saglabāt vienmērīgu azartu un enerģiju četru gadu garumā, strādājot pie viena projekta un tik ātri nesagaidot rezultātu. Tāpēc man paralēli ir arī citi darbi, kurus varu pabeigt īsākā laikā, šādi saglabājot asu prātu, jo ātri ir jāpielāgojas kam jaunam. Tas tur tonusā. Man patīk būt formā arī ideju līmenī.
Sevis definēšana ļauj efektīvāk strādāt ar publiku. Kā tu redzi šo definēšanas jautājumu? Kā tevi atrod partneri un publika?
Katru radošās industrijas pārstāvi vērtē pēc viņa jaunākajiem darbiem. Vai man ir kādam jāstāsta, kas es esmu, ko es daru – jā, tas ir neizbēgami, bet kādā brīdī komunikācijā ienāk uzticība, kuru man ir svarīgi saglabāt.
Man šķiet, daudziem nav būtiski, kurā nišā es darbojos. Man uzticas kā radošam cilvēkam un ļauj izpausties. Uzticība ir svarīgākais!
Cilvēki pie tevis nāk tava radošuma dēļ.
Radošuma, ideju un drosmes dēļ. Par saviem darbiem retrospekcijā man sanāk domāt reti, bet tas, ko esmu pamanījis un ko esmu par saviem darbiem dzirdējis, ir tas, ka tie ir drosmīgi. Tādēļ pie manis nāk cilvēki, kas grib riskēt – pārdomāti radīt, ko jaunu kā pieredzē, tā sajūtās.
Tu esi grupas "Tautumeitas" koncertfilmas "Rītausmas rituāls" režisors. Kādas ir tavas attiecības ar mūziku?
Atbildi sākšu ārpus mūzikas konteksta – pēdējā laikā strādāju ar muzejiem gan pie savām izstādēm, gan palīdzot veidot citu mākslinieku izstādes. Man bērnībā nepatika muzeji. Man bija grūti tur uztvert mākslu. Tagad strādāju ar muzejiem un caur saviem darbiem mēģinu atbildēt uz jautājumu kopumu – kas mani interesē, ko gribu parādīt, kādas emocijas radīt, lai tur justos ērti, droši un saprastu to, kas tur izstādīts?
Ar mūziku man ir līdzīgi. Protams, klausos mūziku, bet nekad neesmu bijis mūzikas fans kā tāds. Es varu strādāt arī bez mūzikas fonā, jo bieži nemaz nedzirdu, kas vispār apkārt notiek. Mūzika man patīk, tā raisa noskaņu un domas, bet tajā pašā laikā es varu sēdēt klusumā un man būs līdzīgi labi.
Tagad, kad sadarbojos ar mūziķiem, man ir svarīgi saprast, kādas emocijas manī raisa mūzika, kā es tās varu izcelt citos apmeklētājos – tā es redzu savu uzdevumu mūzikas industrijā.
Ja man ir jāizvēlas koncerts, kuru gribētu dzirdēt kā klausītājs, mana izvēle būtu par labu pieredzei – fantastisks vokāls, mākslinieciski augstvērtīgs šovs, labprāt apmeklēju arī klasiskās mūzikas koncertus. Man svarīgi, lai priekšnesums ir kvalitatīvs un augstā līmenī. Beigu beigās es visā meklēju kvalitāti.
Pastāsti par savu sadarbību ar grupu "Tautumeitas"!
"Tautumeitas" vēlējās radīt koncerta rituālu. Grupas mūzika ir latviska, patriotiska un mūsdienīga. Tā atklāj mūsu pagānisko patiesību, kas visiem ir īpaši aktuāla vasaras saulgriežu laikā. Man šķita loģiskāk uztaisīt vienu savu koncertu, nevis Jāņu nedēļā braukāt pa daudziem maziem koncertiem. Man bija svarīga skatuve, kurā savu lomu spēlē arī daba. Lielos ekrānus atstāsim arēnas koncertam. Skatuvi radījām brīvā dabā – Daugmales pilskalnā. Tās uzbūve norises vietas atrašanās dēļ bija sarežģīta – viss bija jābūvē no nulles, un kopā ar "Tautumeitām" un "Tet" mēs šo ideju triecientempā realizējām.
Pats svinu Jāņus, bet ne tā, kā to dara "Tautumeitas", bet man bija svarīgi izzināt šo aspektu. Kopā mēs radījām atmosfēru, ietērpjot pašus apmeklētājus 1500 baltos lietusmēteļos. Tā bija dāvana koncerta apmeklētājiem. Ja arī esi pasīvs un neko koncertā negribi darīt, uzvelkot šo lietusmēteli, tu tā vai tā biji daļa no visa. Man bija svarīgi radīt šo noskaņu, kas ir mistiskais, tautiskais, dzīvais, patiesais. Man ir prieks, ka "Tet" piekrita iesaistīties un mēs varējām uzfilmēt filmu kā pasākuma dokumentāciju.
Jau pēc filmas noskatīšanās tev jautāju, ko jūs būtu darījuši, ja koncerta nakts būtu lietaina un saullēkts būtu aiz mākoņiem. Kā tas mainītu plānu?
Par to mēs bijām padomājuši – uzbūvējām skatuvei lietussargus, kurus neizmantojām. Vizuāli un riska plānošanā tas ir labi, ieguldījuma ziņā – papildu izmaksas, bet ar tām jārēķinās, organizējot ārā koncertu. Bija arī citi varianti, ko darīt dažādos apstākļos, bet mums ļoti paveicās, gan ar laiku, gan ar atmosfēru – bija migla un superīgs saullēkts. Zinu, ka meitenes plāno šo atkārtot nākamajā gadā, un man ir iekšēja sajūta, ka līs. Līdz ar to skatuve tiks radīta tā, lai to labāk varētu pielāgot. Šis koncerts bija veiksmīgs eksperiments.
Kā redzi riska ieplānošanu mākslas projektā? Ne vienmēr arī runājam par kaut ko bīstamu, bet par šīm mazām lietiņām kā, piemēram, lietussargiem, kurus beigās neizmanto, bet labi, ka tie ir ieplānoti.
Šī plānošana īpaši svarīga ir tieši pasākumiem. Atnākot uz mākslas izstādi, kuru varēs apskatīt turpmākos trīs mēnešus, ja kaut kas nestrādā, tu vakarā to vari uzlabot. Savukārt koncertos tu esi mirklī. Piemēram, mums bija plānota uguns, kurai konkrētā brīdī jāparādās pudelē. Vai tā strādās, vai nestrādās? Ja nestrādās, koncerts turpināsies tā vai tā. Jā, mēs pirms tam izmēģinājām – strādāja. Vai tas strādās arī koncerta laikā, to neviens nezina.
Tas ir tas risks, kuru jāuzņemas, veidojot scenogrāfiju – ir lietas, kuras tu kontrolē, bet īpaši konkrētajam koncertam jaunradītas lietas var nestrādāt, noiet greizi, tapt nesaprastas.
Te mēs atgriežamies pie manis pieminētās drosmes. Man ir svarīgi strādāt ar partneriem, kuri arī ir gatavi riskēt un var atbildēt par kvalitāti, lai beigās viss strādā.
Kā mazināt šo risku – visu darīt laikus, diemžēl gan mūzikas, gan mākslas pasaulē bieži vien viss notiek pēdējā brīdī. Es cenšos visos projektos laiku plānot mēnešus uz priekšu, pārdomāt visus potenciālos riskus un strādāt laika plāna ietvaros. Koncertu uzbūvei ir ierastas formulas, kuras ir laika pārbaudītas, bet man patīk atnest ideju, kas ir kā izaicinājums visiem pamēģināt ko jaunu un pierādīt sev, ka mēs varam vairāk! Lai to panāktu, ir svarīgi partneri, kas gatavi riskēt, eksperimentēt un atdot vairāk idejas un pieredzes vārdā. Uzņemties risku vada vēlme attīstīties, un apmeklētāji to novērtē.
Jauna emocionālā pieredze nenozīmē palielinātas izmaksas – to var panākt ar ideju, drosmi un foršu komandu!
Kā tu trenē ideju plūdumu?
Trenēju, strādājot dažādās nozarēs, funkcionālo pārnesot mākslā, savukārt mākslas efektus nesu tālāk citām nozarēm. Ar naivu skatienu lūkojos uz lietām, piedāvāju idejas, zinot, ka man ir arī laba tehnisko zināšanu bāze. Nāku ar idejām, kas ir realizējamas dzīvē, uzklausot meistaru un ražotāju piedāvāto redzējumu. Idejas rodas dažādās industrijās, un tām ir atšķirīgi iedvesmas avoti, tāpēc man ir svarīgi nesēdēt vienā nišā, jo tur var palikt. Man ir svarīgi paskatīties, kas notiek tālāk – pasaulē, kultūrā.
Viens no taviem aktuālajiem projektiem ir Gunāra Bindes izstādes scenogrāfija. Kāds bija tavs lielākais izaicinājums šajā projektā?
Jā, piekritu veidot Bindes izstādi Latvijas Mākslas muzejā, jo, manuprāt, Binde ir fantastisks fotogrāfs un viņš sen jau bija pelnījis izstādi. Mans pienesums šim projektam ir scenogrāfiskais risinājums, bilžu izkārtojums un atmosfēras radīšana, kas papildinātu izstādes apmeklētāja sajūtas. Šajā projektā lielu lomu spēlē mūzika, uzsvars ir uz gaismām, atslēgas vārds ir teātris, jo Gunārs Binde nāk no teātra aizkulisēm. Scenogrāfiju veidoja gaisma, kas ir svarīgs elements arī koncertos. Tā es ar savu koncertu pieredzi izgaismoju arī izstādi. Šāda pieeja, protams, nav nekas jauns mākslas pasaulē, bet rada kopējo noskaņu, kas bija svarīga Gunāra Bindes darbu parādīšanai un 20. gadsimta sešdesmito gadu atveidei. Toms Poišs sakomponēja mūziku, kas arī veidoja daļu no atmosfēras. Savukārt mans uzdevums – pirmkārt, kvalitatīvi parādīt fotogrāfijas, bet kopumā uzburt sajūtu, lai cilvēks vēlētos apskatīt visus darbus, vēlētos iedziļināties un sajust emociju, kuru gaišā telpā ar rindiņā izliktām fotogrāfijām neiegūtu.
Izstādē spēlējies arī ar tekstūru – vienā no telpām ir greizie spoguļi, kuros pats apmeklētājs kļūst par bildi.
Šajā zonā izvietoti Bindes pašportreti. Tas, kā Gunārs Binde taisīja šos pašportretus, vienkārši sakot, arī notika caur greizajiem spoguļiem, kurus izstrādē atdarinājām.
Spoguļos katrs var uztaisīt savu pašportretu un šādi nonākt Gunāra pasaulē.
Mums ir arī krāsainā zāle – domāju, ka liela daļa nezina, ka Bindem ir krāsainas fotogrāfijas, kuras izstādē parādījām tik tiešām spilgti.
Kā veidojas attiecības starp mākslinieku un izstādes veidotājiem?
Galu galā, veidojot Bindes izstādi, tas nav stāsts par manu darbu vai par apmeklētāju sajūtām, bet gan par to, kā Gunārs vēlētos, lai viņa darbi tiktu izstādīti. Gunāra meita man pateica, ka Binde pēc izstādes atklāšanas vakara mājās esot aizkustināts apraudājies, un tas ir viss man vajadzīgais novērtējums, lielākais kompliments. Gunārs ir ļoti prasīgs mākslinieks – viņš tiecas pēc maksimālās kvalitātes. Protams, viņš pateica paldies, bet emocionālais novērtējums ir svarīgāks. Gunāra sejā bez vārdiem varēja redzēt to, ko viņš, iespējams, gribēja pateikt. Gunāram ir 90 gadi, ļoti ass prāts un viņš runā ir konkrēts un prasīgs. Ar viņu ātri varēja saprast, kas ir vajadzīgs, kas ir lieks.
Ko vari pastāstīt par savu Baltijas valstu paviljona projektu 2025. gada pasaules "EXPO" izstādei?
Mēs ar komandu uzvarējām projektu konkursā un būvēsim Baltijas paviljonu 2025. gada pasaules izstādē "EXPO" Osakā, Japānā. Tas ir milzīgs, nozīmīgs projekts kā Baltijai, tā atsevišķi Latvijai. Izstādē jaunā versijā tiks izstādīta zaļā, interaktīvā siena, ar kuru piedalījos Londonas dizaina biennālē. Uz šīs sienas cilvēki varēs atstāt savus nospiedumus vai kaut ko uzzīmēt, un pēc pāris minūtēm tās pazudīs. Šī siena būs centrālais elements, bet ap to būs vēl dažādi objekti, kas ļaus iepazīt Baltijas reģionu, atbildot uz jautājumiem: kas mēs esam? No kurienes nākam? Kas mums ir svarīgs? Kur mēs virzāmies?
Varbūt vēlāk mazākā versijā mēs to varēsim arī Latvijā apskatīt?
Jā, zaļo sienu noteikti varēs izstādīt arī Latvijā, varbūt vēl kādus elementus. Šis projekts diemžēl ir ātri risināms, jo realizācijai ir palicis maz laika. Atklāšana ir tepat, tāpēc projekts jāīsteno tiecientempā. Šeit man palīgā nāk mūzikas pasaulē gūtā pieredze, kur viss ātrā tempā notiek. Šī pieredze un spēja ātri pieņemt lēmumus ir pamats, uz kura operatīvi uzbūvēt izstādi. Nebūs laika sarunām, pārdomām, eksperimentiem – mēs pārdomāti riskēsim. "EXPO 2025" sākas 2025. gada aprīlī, izstādei ir jābūt uzliktai jau 1. martā, un jāņem vērā, ka konteiners līdz Japānai kuģo trīs mēnešus. Tas nozīmē, ka vēlākais 1. decembrī visam jābūt iekrautam konteinerī un jāuzsāk ceļš uz Japānu.
Piedaloties šādā nozīmīgā pasākumā kā "EXPO", kur stāstām par Latviju, mūsu mērķis ir radīt apmeklētājos emocijas un pieredzi, kas viņu mudinātu uzkavēties paviljonā ilgāk un izlasīt par Latviju, par Baltiju, un varbūt atbrauks ciemos un kāds investors investēs. Mūsu mērķis ir parādīt un nedaudz palielīties ar Latviju.
