"Tas ir kā visu laiku stāvēt uz galvas un žonglēt ar notikumiem, kas var nenotikt. Tev visu laiku jābūt tam gatavam," galerijas "Māksla XO" vadītāja Ilze Žeivate komentē Ģirta Muižnieka gleznu, kurā galerists redzams stāvam uz galvas.
Tas ir viens no darbiem galerijas 25. jubilejai veltītajā izstādē "Kailais galerists", kurā mākslinieki atklājuši savu redzējumu par galerista būtību. Izstādē piedalās vairāk nekā 20 dažādu valstu mākslinieki, kuriem ir ilggadēja sadarbība ar galeriju un Ilzi Žeivati.
"Viņi mani ir iezīmējuši kā rozā krāsu. Es sevi pat ļoti labi varu atpazīt. Bet tikpat labi šie darbi attiecas uz jebkuru citu galeristu, jo viss, kas šeit ir redzams, nekas nav pārspīlēts," atzīst Ilze Žeivate.
Galerija nav vienkārša izstāžu zāle
25 gadi galerijā Ilzei Žeivatei paskrējuši nemanot, teju visu laiku vienā vāveres riteņa skrējienā, jo galerija nav vienkārši veikals vai izstāžu zāle. Tā ir nepārtraukts darbs ar galerijas pārstāvētajiem autoriem, rīkojot viņiem regulāras izstādes un aizstāvot viņu intereses vietēji un starptautiski. Tā ir arī piedalīšanās mākslas mesēs, sadarbība ar mākslas fondiem, ekspertiem, muzejiem un kolekcionāriem.
Galerists ir mazais uzņēmējs, turklāt ļoti specifiskā jomā, tādēļ jebkuras svārstības kopējā tirgū viņš izjūt sevišķi asi. Ļoti sarežģīts bijis finanšu krīzes un pandēmijas laiks, bet kara Ukrainā ietekme esot daudz lielāka.
"Tas cilvēkos raisa bailes, viņos vairs nav prieka.
Māksla pieder pie sevis iepriecināšanas un, ja cilvēks dzīvo bailēs un depresijā, tad viņš neaizdomājas par to, kā viņš varētu sevi iepriecināt,
kaut arī patiesībā tieši prieks ir tas, ko viņam vajadzētu. Bet mums ir arī jāspēj kaut ko pārdot, jo citādāk mums ir jāveras ciet," pārdomās dalās Ilze Žeivate.
"Mans formāts pēdējos gadus bijis tāds – jo ir grūtāk, jo es vairāk mēģinu aizbraukt aiz robežām, kur ir lielāks cilvēku skaits, līdz ar to arī vairāk iespēju pārdot vairāk darbu, lai varētu naudu atvest uz Latviju un lai varētu darboties mans uzņēmums."
Tā kā mūsu reģions starptautiskajā apritē ir neilgi, daudz enerģijas jāiegulda, veicinot mūsu mākslas atpazīstamību, un to arī galeristi ļoti neatlaidīgi dara.
"Es braucu uz mākslas mesēm, un citas galerijas arī tāpat dara. Pirmie gadi ir varbūt – nulles, nulles, nulles. Un tad pēkšņi kāds jau tevi gaida, sveicina, zina, ka tu atvedīsi kādu konkrētu mākslas darbu vai kāda autora darbus. Un tad notiek šī savienošanās, pārdošana, un darbi aiziet kādās jaunās kolekcijās. Pēdējie darbi, ko esmu pārdevusi ārzemēs, ir jaunā tēlnieka Oto Holgera Ozoliņa karotes. Viņa izstāde "400 rīti" bija Rīgas mākslas telpā, man ļoti iepatikās šis projekts un tas ļoti aizkustināja arī izstādes apmeklētājus Berlīnē," pastāsta galerijas "Māksla XO" vadītāja.
Lai darbotos šajā nozarē, vissvarīgākais faktors tomēr ir, ka tai jābūt sirdslietai, kaislīgi ir jāmīl māksla un tai ir jātic, uzskata Ilze Žeivate.
Apmeklēt galeriju – kā padzert rīta kafiju
Tam pilnībā piekrīt šogad vaļā vērtās galerijas "Asni" viena no vadītājām Elīna Drāke. Galerija atrodas pašā Rīgas centrā Valdemāra ielā, pretī Nacionālajam mākslas muzejam, kā savu nišu tā redz sadarbību ar jaunākās paaudzes Baltijas un Austrumeiropas māksliniekiem.
"Tādā sazobē ar to, kas jau ir ieviests un darbojas ļoti labi, mēs vienlaikus redzam, ka ir jaunā paaudze – gan mākslinieki, gan galeristi – ar jaunām ambīcijām pieteikt sevi starptautiski – gan uz Rīgu vest starptautiski aktuālus māksliniekus, gan pašiem braukt, sadarboties. Tas ir tas, kur mēs redzējām, ka mēs varam sniegt savu pienesumu ar jaunu enerģiju, pasaulīgu skatu. Bija sajūta, ka šī niša ir brīva," teic Elīna Drāke.
Ar neatkarīgo kuratori Augusti Petri kopīgi dibinātā jaunā galerija prasa ne tikai milzīgu darba un enerģijas ieguldījumu, bet arī finanšu resursus, jo telpas atrodas greznā ēkā pašā Rīgas centrā. Galeristes šai saistībā meklē dažādus stratēģiskus risinājumus, jo tieši šī vieta galerijai šķiet ļoti piemērota.
"Mēs startēģiski izvēlējāmies vietu pretī Nacionālajam mākslas muzejam tādā dialogā ar vecmeistariem. Protams, ka tas ir pilsētas viesiem ļoti ērti, viņi var pāriet pāri ielai un apskatīt kaut ko no laikmetīgās kultūras un mākslas. Tas vienkārši veido daudz interesantāku pilsētas profilu, tam ir jābūt harmoniskam, tas nevar būt tikai restorāni un bāri," uzskata Elīna Drāke.
"Es negribu pārspīlēt misija apziņu, bet kaut kādā ziņā gribētu, lai galerijas apmeklējums cilvēkiem ir daļa no brīvdienu rutīnas – tāpat kā viņi padzer kafiju, viņi ieiet galerijā, apskatās izstādi, apspriež".
Galerijā "Asni" tik tikko durvis vērusi arī jauna izstāde "Plūstošās smiltis", kurā skatāmi četru talantīgu jauno igauņu mākslinieku darbi.
Ilglaicības noslēpumi
Visilglaicīgāk strādājošās galerijas gods Rīgā pieder galerijai "Daugava", tie ir vairāk nekā 30 gadu. Ilgs mūžs ir arī galerijām "Alma" un "Bastejs", kā arī galerijai "Istaba", kas nākammēnes svinēs 20. jubileju.
Arī "Istaba" gadu gaitā piedzīvojusi kā zvaigžņu stundas, tā zemus punktus, šī gada sākumā aizvērusi durvis remontdarbiem, bet tagad jau atkal tur notiek regulāras izstādes un atkal darbojas bufete. Viens no ilglaicības noslēpumiem varētu būt tas, ka galerijas vadītāja Linda Lūse ir sava veida cilvēks-orķestris.
"Ko tu visu māki, tas ir tavs trumpis. Visa "Istaba" kopumā ir tā kā tāds teātris. Nesen, piemēram, bija Platonam Burovickim koncerts, atkal bija jāmaina dekorācijas. Un tā es tās dekorācijas visu laiku mainu gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Esmu gatava katru dienu telpu pārvērst par kaut ko citu," stāsta Linda Lūse.
"Palīdz tas, ka teātrī esmu gandrīz vai bērnību pavadījusi. Man ir gleznotāja, scenogrāfa izglītība, esmu arī grafiskais dizainers. Tad loģiski es varu visās šajās jomās darboties, un man pašai, protams, arī nav neinteresanti. Būtībā tas viss dārgi maksātu, ja tas būtu jāpasūta no malas. Ja pats vari visu izdarīt, tad tu vari arī ieturēt savu stilu un virzīt kaut kur," pauž Linda Lūse.
Galerijā "Istaba" šobrīd skatāma Ģertrūdes Zeiles izstāde "Tie, kas mums apkārt", decembrī galerija svinēs 20 gadu jubileju.
