Atmiņu tēma mākslinieci Annu Pommeri sāka aizraut pirms aptuveni pieciem gadiem. Viņa ievēroja, ka, braucot plenēros, viņai arvien svarīgāk šķiet gleznās iemūžināt tieši zūdošās Latvijas ainavas, laika zoba skartas ēkas un šķūnīšus, vecus dārzus ar līkām ābelēm, jo tādējādi tie vismaz turpinās dzīvot viņas darbos, kaut arī dabā pavisam drīz to vairs nebūs.
Māksliniece stāsta: "Man likās, ka es mēģinu saglabāt atmiņas par šīm vietām. Un ļoti bieži bija tā, ka jau, piemēram, nākamajā gadā braucot uz to pašu pusi, tās mājiņas jau vairs tur nebija. Tā bija vai nu sabrukusi, vai cilvēki jau būvēja jaunu māju tās vietā. Man liekas, tas ir tik ļoti žēl, ka mūsu ainava pazūd. Tā taču mums ir tik mīļa un tik raksturīga Latvijai. Un tāpēc savā ziņā es savus darbus uzskatu par atmiņas restaurāciju."
Plenēros un Latvijas apceļojumos tapušie darbi tagad skatāmi izstādē "Atmiņas artefakti", kur redzami gleznaini, bet lielākoties no Latvijas ainavas izzūdoši objekti, kā piemēram, gleznās "Māja pie Dundagas" un "Siguldas šķūnis".
"Mājai bija iebrucis jumts, un tā atgādināja vecu cilvēku ar līku mugurkaulu. Līdz ar to empātiska sajūta radās pret to māju, gribējās to pasargāt," stāsta Anna Pommere. "Māja bija arī ļoti gleznaina. Diemžēl nākamajā gadā tā bija pilnīgi sabrukusi. Šī māja savukārt atrodas blakus, tā ir kūts. Apakšā tai ir granīta akmeņi. Tur vēl es varēju ieiet iekšā, atrast arī kādus pamestus sadzīves priekšmetus. Ar šo māju es pavadīju kopā visu dienu. Bija maijs, karsts. Stārķi ņēmās pa ligzdu. Tad vēl ir šī māja pie Dundagas. To es atradu, braucot uz Mazirbi. Nākamajā gadā tās vairs nebija, tā kā es paspēju to iemūžināt pēdējā brīdī. Bet iekšā gan negāju, tas bija bīstami."
Līdzās gleznām Anna Pommere atmiņu tēmu apspēlē arī darbos izmantojot senas fotogrāfijas, kā arī priekšmetus, no kuriem top asamblāžas jeb kompozīcijas, kurās apvienoti dažādi priekšmeti, arī tās skatāmas izstādē.
Māksliniece turpina: "Mani ļoti uzrunā mantas, priekšmeti no 20. gadsimta. Es sāku tos meklēt krāmu tirdziņos vai pie radiem, draugiem un sāku tos kolekcionēt, jo, man šķiet, caur šiem priekšmetiem līdz mums nonāk kaut kas no tā cilvēka, kam priekšmets ir piederējis, kas to lietu ir turējis rokās, izmantojis. Varbūt pat vairākās paaudzēs. Šiem cilvēkiem dzīvē noteikti bijuši gan priecīgi, gan traģiski notikumi, jo 20. gadsimtā gandrīz katru ģimeni skārušas deportācijas, kari, revolūcijas. Un tā lieta savā ziņā ietver šo atmosfēru. To ieliekot citā vidē, tā ir gluži kā tāds instruments ar savu toni, kas sāk skanēt tajā asamblāžā."
Sākotnēji interese par saikni ar iepriekšējām paaudzēm māksliniecei bija vairāk intuitīva, līdz vienā brīdī viņa saprata, ka viņa šajā procesā meklē sevi un savu identitāti. Lai arī viņa dzimusi Latvijā, viņas dzimta iepriekšējās paaudzēs nākusi no Ziemeļkaukāza, taču visa nozīmīgākā pieredzes un atmiņu bagāža viņai saistās tieši ar Latviju: "Man saknes ir no citām zemēm. Un tad es sapratu, ka tā ir mana pašidentifikācija, pašidentifikācijas process, kurā es sevi meklēju. Tajā pašā laikā cenšos integrēties šeit, jo uzskatu Latviju par savu dzimteni, mani interesē Latvijas kultūra un es pret to attiecos ar lielu cieņu.
Savā ziņā šī pievēršanās atmiņu izpētei ir kā savu sakņu meklēšana. Tas ir ļoti interesants pētījums caur mākslas formām."
Izstādi "Atmiņas artefakti", kas šobrīd skatāma Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Anna Pommere dēvē par priekšvārdu viņas doktorantūras projekta lielajai izstādei, kas rudens pusē būs skatāma Žaņa Lipkes muzejā.
Tā balstīties ļoti pamatīgā dažādu atmiņu aspektu izpētē, pieskaroties arī deportāciju tēmai, jo, tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, arī viņas vecvecākus Ziemeļkaukāzā deportācijas skāra ļoti skaudri.
