Dubultu stacijas peronam pieslīd jaunais "ViVi" vilciens, kura skaņa esot daudz melodiskāka nekā vecajam. Rosība pie dzelzceļa biļešu kasēm norimst. Māksliniece Barbara Gaile, kas turpat līdzās iekārto izstādi, ieiet telpā starp darbiem, viņas tumši zilā blūze saspēlējas ar dažādu toņu zilo, zilganzaļo, zilpelēko akrila gleznās. Aiz lielajiem, stiklotajiem logiem Lielupe lietū saplūst ar debesīm, krāsu un vietas maģija ir patiešām valdzinoša.
"Man likās ļoti simpātiska ideja, ko Marks Rotko bija izteicis, ka katrā stacijā vajadzētu nelielu kapelu. Vai tai ir jābūt reliģijas pielūgsmes vietai, vai vietai, kur cilvēki var padomāt, būt ar sevi, vai būt kādu brīdi mierā. Šobrīd stacija – tā tiešām varētu būt vieta, kur izlikt darbus, ko cilvēki var ieiet apskatīties, uzdot sev jautājumus. Man likās interesanti, ka ar to ir iespēja strādāt," stāsta Barbara Gaile.
Par izstādes sarīkošanu Dubultu stacijā iekārtotajā galerijā Barbara Gaile, kas ar vīru, psihoanalītiķi Jāni Gaili jau kopš 90. gadu beigām dzīvo Parīzē, kuratorei Ingai Šteimanei pirms trim gadiem apjautājusies pati. Viņa tikko bija pielikusi punktu otrajai personālizstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – "Krāsas", pētījusi krāsu vēsturi, to nozīmi dažādās kultūrās. Uz 2021. gada izstādes ielūguma lika zilo – krāsu, ar kuru pašai esot ļoti personiskas attiecības, un arī "Aqua. Ūdens" ielūgums ir zils. Taču zilā šajā izstādē nedominē, un arī tehniskie rīki nav vieni un tie paši.
"Faktiski katrs darbs ir citādāks. Ir darbi, kas ir iegravēti ar smalku ūdens līniju vai ritmu, tur – vairāk meža ūdeņiem veltīti. Kā meža ezeri vai dīķi," stāsta māksliniece.
Apakšējā zālē, pie kasēm, pārsvarā apskatāmas lielformāta gleznas, kam uzpūderēts perlamutra pigments. Tas, gaismai krītot pa lielajiem logiem, ļauj paspēlēties ar krāsu un to mainīt. Augšējā zālē – galvenokārt papīra darbi.
"Atšķirīgi no visām iepriekšējām izstādēm, ka ir šis materiāls," atzīmē māksliniece. "Tie ir burzīti, mazgāti, atkal taisnoti – ideja ir, ka zīmējums ir ne tikai līnija, ko uzvelk uz baltas lapas, bet zīmējums ir viss papīrs, kas ir kaut kas ļoti skulpturāls, kāds ir arī ūdens – vai tā ir ūdens virsma, vai tvertne – tur arī ir tas aspekts, kas ir mainīgs un kustīgs."
Barbaras Gailes izstādē ieraudzīsiet krusas kapātu un vēja saviļņotu ūdeni; ūdeni dažādās tonalitātēs – tādu, kas ir melns kā darva, caurspīdīgs vai spoži sudrabpelēks. Viņa stāsta, ka gleznas radījusi savā Parīzes darbnīcā, bet zīmējumus un papīra darbus veidojusi mājās uz lielā galda, pilnīgi citā vidē – šis paņēmiens, kas ļoti palīdzējis koncentrēties, varētu būt noderīgs jaunajiem māksliniekiem.
Kā izstādē ienāk Francija? Barbara Gaile stāsta: "Šai izstādei noteikti viena no ietekmēm ir Monē milzu panno ar ūdensrozēm, pārsvarā gan tajās gleznās ir ūdens. Kas man ļoti interesanti likās – Monē ir bijis tikpat kā akls, kad viņš to gleznoja. Faktiski šie gleznojumi bija kaut kas novatorisks. Tas mani iedvesmoja – kāda veiksme ir redzēt, un ar to virzīties tālāk!"
Ja Latvijā ūdens ir visur, un reizēm liekas, ka tā ir pat par daudz, tad Parīzē klimata pārmaiņu dēļ vasaras pēdējā laikā esot nepanesami karstas. Māju jumtus pārkrāso gaišākās krāsas, lai tie nepārkarst, pirms šīs vasaras olimpiskajām spēlēm attīra piesārņoto Sēnu. Izstādes kuratore Inga Šteimane uzsver: māksliniece ļoti smalkjūtīgi aizved līdz būtiskiem un dziļiem jautājumiem: "Zinot, ka Barbara meklē tādas mūžīgas, universālas matērijas kā debesis, kāds metāls vai pērles, tad likās, ka ūdens – tas ir ļoti atbilstoši. Strādājot pie izstādes idejas, sapratām, ka viens ir ainaviskais aspekts, bet nāk klāt arī politiskie aspekti – ekoloģiskais un sociālais, jo ūdens ir arī resurss. Katrs audekla četrstūris atgādina kādu izsmalcinātu ūdens virsmas vērojumu; neviļus rodas jautājums, kāpēc mums par ūdeni būtu jārunā."
Atbildes būs iespēja rast arī vairākās ekskursijās ar pašu Barbaru Gaili, no kurām pirmā paredzēta 8. jūnijā pulksten 14. Izstāde Dubultu stacijas ēkā būs apskatāma līdz pat septembra beigām.
