Romānu 1999. gadā izdevis apgāds "Preses nams", tas iekļauts arī Skujiņa Rakstu 8. sējumā ("Mansards", 2009). Zigmunds Skujiņš pirmo reizi Itālijā tiek pieteikts kā "latviešu deviņdesmitgadnieks, kurš Itālijā publicē uzjautrinošu romānu, kas riņķo ap nopietnu jautājumu (kas ir cilvēks?), ļauj prasmīgam ķirurgam savienot kopā divu karavīru daļas, lai "glābtu vēl glābjamo" un dotu dzīvību jaunam kareivim, un sadomā izsmalcināti muzikālus izteikumus. Jo pasaulē tādi ir... (..) Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra".
Zigmunds Skujiņš pagājušajā gadā atzīmēja savu 90 gadu jubileju, ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem, viņa darbi izdoti vācu, angļu, zviedru, krievu, bulgāru, čehu, slovāku, ungāru u. c. valodās vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru. Izdevums itāļu valodā, kurš jau izpelnījies lasītāju apbrīnu un slavinošu kritiku, ir skaista dzimšanas dienas dāvana Ziemassvētkos dzimušajam latviešu autoram.
Par "opus Magnum" sauktais romāns "Miesas krāsas domino" (iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā sarakstā) pirmo reizi atklāj itāļiem Z. Skujiņu un lielisko tulkotāju M. Karbonaro, kuras tēvs ir itālis, bet māte latviete un kura, tieši strādājot ar Skujiņa darbu, ir nolēmusi no jauna atdzīvināt savas divējās dzimtās valodas otru pusi. Recenzijas atzīmē tulkotājas nopelnu: "M. Karbonaro ir pratusi mūsu valodā pārradīt tik gardu, pilnskanīgu un krāšņu mākslas darbu." Tulkotāja rakstījusi arī plašu grāmatas pēcvārdu.
Žurnālistes un tulkotājas Alesandras Jadičiko (Alessandra Iadicicco) recenzijas, kurā tiek meklēta un atrasta romāna atslēga domino spēles partijā, publicēta laikrakstā "La Lettura" 400 000 metienā. Recenzijas fragmenti Daces Meieres tulkojumā:
"Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. Romāns patiešām ir lasāms ar baudu. Tā 360 sulīgās lappuses var aprīt negausīgi, un arī visizsmalcinātākajiem gardēžiem mutē paliek ilga un kārdinoša pēcgarša. Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem.
Līdzās tik pārdrošiem savienojumiem atbilde uz vissvarīgāko jautājumu, ko uzjautrinātā nopietnībā ir uzdevis Skujiņš, skan iepriecinoši. Kas ir cilvēks? "Varbūt trejādība. Tas, kas cilvēkā iekšā, tas, kas viņam apkārt, un vēl tas, kā uzkritis Dieva metamais kauliņš."
Šo teikumu var ņemt par atslēgu visam romānam, kurš – kā skaidri norāda nosaukums [itāliski burtiski: Kā domino kauliņi – tulk. piez.] – risinās kā domino spēles partija. Notikumu gaitu izlemj nejaušība vai plāns, kurā matemātiski stingro kārtību nosaka nejaušība. Un arī fatālajos, nenovēršamajos ceļos – individuālajā liktenī vai nācijas vēsturē – vienmēr daudz brīvas telpas ir atvēlēts pārsteigumam. Tāpēc vēl jo pārliecinošāka šķiet šī spēles partija vai ilgais jājiens, kas – "Jūk dubļi, šķīst grants šļakatas [..] diližanss kampj attālumu plēsoņas negausībā" – Skujiņa lasītājus aizved no XVIII gadsimta, kur dāmu korsešu saites griežas mugurā, gubīgie krinolīni līdzinās bruņu torņiem, no Apgaismības, Revolūcijas un grāfa Kaliostro okultisma gadsimta, uz XX gadsimtu, kur ir diodes, tranzistori, automobiļi un piepeši ģeogrāfiskajā kartē parādās neatkarīgā Latvijas Republika."
