Ziedoņa 1993.gada intervija par epifānijas radīšanas vietu un topošā muzeja māju Murjāņos

Imanta Ziedoņa vasaras mājā Murjāņos šobrīd top autora muzejs "Dzirnakmeņi", kura izveidē piedalās gan vides organizācija "Homo ecos", gan Gaujas nacionālā parka pārstāvji, gan Ziedoņa apbalvojuma laureāti, gan dzejnieka laikabiedri un draugi. Šajā muzejā svarīga būs dabas un cilvēka mijiedarbība. Veidojot Latvjias Televīzijas (LTV) raidījumu "Momentuzņēmums" par šo māju, autori atrada 1993.gada augusta video interviju ar dzejnieku Murjāņos, kas nav plaši izmantota, rādīta televīzijā. Intervijā Ziedonis un viņa sieva Ausma stāsta par to, kā tapa viņu māja. Intervijas autore ir Andra Konste.

Ar autores atļauju, pirms raidījuma ētera trešdien, 17.decembrī, plkst. 22.45 LTV 1, piedāvājam fragmentus no intervijas. 

Kā lasāms intervijā, Imantam Ziedonim aizbraukšana uz Murjāņiem, bija "iztukšošanās un ļaušanās sevī ienākt lielākai dabai". Murjāņu māja, kas līdzinās vigvamam, ir vieta, kur tika sarakstīta gan "Poēma par pienu" (1977), gan epifānijas, gan dzejoļi. Rakstnieks Ēriks Hānbergs šo māju ir nodēvējis par "epifāniju ar niedru jumtu".

Foto: Jānis Kešāns 

Neparasto ēkas veidolu radījis pats Ziedonis, spītējot arhitektu iebildumiem, ka šāda māja nav iespējama un ātri vien sabruks. Grāmatas par Murjāņu māju autors Aivars Berķis atceras, kā Murjāņos pie Imanta pulcējās radošie ļaudis, lai kopīgi pavadītu laiku pie dabas, vakarētu un atpūstos. Berķis nespējot iedomāties labāku vietu muzejam, jo Ziedonis vienmēr vislabāk juties dabā. Tikpat savdabīgs kā pati māja ir veids, kā Imants ar sievu Ausmu izvēlējās vietu vasarnīcai.

Kā tie Murjāņi īsti radās?

Murjāņi sākās kaut kad Jāņos. Mēs braucām no Siguldas, no Jāņu svinēšanas, un bijām stipri sadzērušies. Māris Čaklais ar savu sieviņu un mēs ar Ausmu nolēmām - no rīta brauksim Albertu Jansonu celt augšā, pa ceļam Murjāņos no Siguldas braucot. Un Alberts Jansons mūs ieveda šeit agri no rīta. Saulīte lēca, liela, skaista rasa bija, te tāda pļaviņa bija, tāda neapbūvēta vieta. Viņš te mani ieveda un teica, ka te ir viens brīvs gruntsgabals.

Mēs tajā sajūsmas ārprātā kliedzām, lai te es ceļu māju!

Es teicu, ka te es celšu māju. Vispār jau ļoti pārsteidzīgi, jo šī jau nav tā īstā vieta, kur māja jāceļ. Sauli te maz redz un zeme nav laba, te lāpstas dziļumā iezis sākas. Uz klints mana māja faktiski ir būvēta un burkānus audzēt te tikpat kā neiespējami.

Varbūt mājai tas nav galvenais uzdevums - audzēt burkānus? 

Nē, man ir svarīgi audzēt sīpolus un ķiplokus, un kartupeļus. Es māju nevaru iedomāties bez dārza. Es ļoti muļķīgi izdarījos.

(Ausma iespraucas sarunā): Pasaki, ka tu šeit uzrakstīji pirmo epifāniju "Te tik nu būs!" Par ķirbi uzrakstīji!

To nē. Es nezinu.

Nu kā! 

To nē…

Bet tā ir pirmā epifānija tev! 

Nē, nē…

Jā, pirmā!  Un tu nezināji nemaz, ka tās būs epifānijas. Tu nezināji, kas tas par žanru. Tu to uzrakstīji te un nolasīji, un ka nezini, kas tas ir. 

Tā bija pirmā epifānija?

Un tu brīnījies, un tu vēl nezināji, kas tā par formu. Un tad tev rakstījās vēl un vēl! Man šausmīgi patika, es teicu: "Tas būs kaut kas jauns!"

Es tās saucu par šizofrēniju. Faktiski Ausma mani pierunāja epifānijas publicēt, jo es viņas nepublicēju. Es jau biju sociālistiskā reālisma stilā mācīts un visās četrās pazīmēs iedresēts, un tās sociālistiskā reālisma pazīmes nebija tajās epifānijās. Domāju, ka tās neviens nepublicēs.

Un tad es gribēju likt virsrakstu "Šizofrēniķa piezīmes". Tā mēs bijām samaitāti tajā laikā. 

Tu nezināji, kas tā par formu: ne dzejolis, ne proza. 

Tā varētu būt, jā. 

(Andra Konste): Kā tas epifāniju nosaukums radās?

Nē, nu to jau es esmu rakstījis. Tas ir Džeimss Džoiss. Epifānijas jau viņš sāka rakstīt. Vismaz tā nosauca. "Uzliesmojums" vai : apziņas plūsmas tehnika", dvēseliskos krampjus tādus. Spazmas. Tagad jau arī nezina, kas epifānija ir. 

Ausma: Te, Murjāņos, nav iespēju kontaktēties ar cilvēkiem, nav telefonu, nav televizora te. Tu tā kā drusku esi atslēgts, un tu te esi iemests un domā: "Ah, to es vairs nevaru izdarīt, to es nevaru vairs paspēt, to es rītdien…" Tā, nu tā. Jāsamierinās. Te ir kaut kāds cits dzīves ritms, cita dzīves aprite, kura prasa citādu pielāgošanos un sevī tādu savāktību. Tas tā harmonizē un nomierina. Drusku atslēdzamies šai vidē. Katra vides pārmaiņa jau cilvēku noliek tā.

Imants (te un tālāk): Tā mehānika laikam ir tāda: kad tu esi Rīgā, burzmā, sabiedrībā, kad tur ir informācija un reklāma un politika, un kad ir "publicity", slava un pienākumi, un gods un uzdevumi, un radi un draugi un darbi, un daudz visa kā nevajadzīga,

nepārtraukti tev uzblieķējas tāda dūņa, sabiedriskā dūņa pa virsu.

Un tad ir jāpanāk tāds klusuma laiks - to var saukt par meditāciju, to var saukt par atvaļinājumu, to var saukt par tādu atslēgšanās vai absolūta klusuma brīdi, kāpēc cilvēki arī nonāk dabā. Un kad viņi nonāk vienatnē, nu… Un to sauc par vienatni. Ja tu pilsētā vari būt viens un atslēgties no visa, tu esi laimīgs. Ja tu nevari, tad tev ir vajadzīgi tādi Murjāņi, un tad tu te apsēdies un iztukšojies. Svarīgi vispirms iztukšoties. Tu tā palaid to visu, atbrīvojies arvien, arvien vairāk un panāc tukšumu. Tādu nulles stāvokli, nu vismaz tuvu tam. Un tad , kad tu panāc sevī tukšumu, tādu vakuumu, tad tai vakuumā nāk iekšā kaut kas cits. Tā vairs nav dabas stihija, ne sabiedrības stihija, bet tā nāk tāda-kaut kāda lielāka daba nāk iekšā. Tad tu ar to uzlādējies. Tas kaut kas lielāks, cildenāks, līdzsvarotāks, harmoniskāks. Klusumu ir jāpanāk un vientulību. Tas ir Murjāņi, ka tu vari slēgties un uzlādēties. Es to varētu teikt par Dieva dabu.

Tā nav Dabas daba, ne Sabiedrības daba, bet Dieva daba. Kaut kas no Dieva iedabas.

Vai tu esi reliģiozs, vai nē, tam varbūt nav tik liela svara, varbūt vairāk bauda tas cilvēks no dievišķā, kas ir Dieva izpratnē, bet arī citi cilvēki, kuri varbūt nav mācīti Dieva izjūtā, tomēr arī šo mehānismu saprot. Un viņi panāk šo tukšumu. Viņi pat nezin, kad viņi atvaļinājumā, ka viņiem ir tāds tukšums bijis, ka viņi to ir panākuši. Un ka viņi uzpildās ar citu sastāvu, citu pildījumu. Tā varētu teikt lielos griezienos par Murjāņiem.

Te ir trīs skaistas priedes, un tad mēs pie tām vienkārši tā pastāvam, tā te, ar muguru pret stumbru, tā pameditē, padomā un paklausās, ko viņi runā, ko viņi staro, un ar laiku jau var just.

Es pat naktī, kad viens pats te dzīvoju rudenī, un arī pavasaros, arī vasarās, tad es eju viens pats pa tumšu mežu. Sevišķi, kad ir ļoti tumšs mežs, kad nav ne mēness, ne kā, un basām kājām, tad eju pa mežu un mācos neuzskriet kokiem virsū.

Un ļoti interesanti - sākumā bailes, ka neizdur acis kādā krūmā, bet vēlāk pierod un iemācās to just, ka tu ej tā garām. Epifānijās es arī rakstīju, ka varu aiziet garām bedrei, bet tas ir pārspīlēti. Un tu jūti, ka te ir koks. No sākuma tu uzduries, vēlāk jūti tā kā sikspārnis – ar ultraskaņu. Iziet cauri. Un tā es esmu mēģinājis iziet cauri līdz ceļam ārā. Pilnībā nekad nav izdevies, bet arvien labāk gāja.

Ja cilvēks jūtas slikti, tad viņam vienkārši razkladuška jānoliek mellenēs un jāpaguļ bišķi mellenēs.

Mana mamma gāja mellenēs, kad viņa slimoja ar sirdi un tāda vārgulīga bija, tepat gāja mellenēs ar ķeblīti. Un kad viņa atnāca no mellenēm, viņa vienmēr labi jutās. Es teicu: "Tas jau riebīgi - lasīt ogas! Ķēpīgs tāds darbs un nav jau arī melleņu mežs skaists." Nē, bet viņa vienmēr saka, ka mellenēs ļoti labi esot. Īpašs ir arī kastanis! Bet kastaņa man Murjāņos nav. Kastanis dod vislielāko starojumu. Uz desmitiem metru lielā riņķī dod apkārt. Ozols man nav tā paticis. No tālienes uz ozolu skaisti paskatīties, bet.. Ne jau velti senie latvieši arī zem ozola nekad mājas necēla. Un tie, kam ir zem ozola mājas uzceltas, jūtas kaut kā ļoti neomulīgi un nemājīgi tajā vietā. Ozolam laikam stipra tā lieta ir iekšā. Re, kā viņam tas raksts ir stiprs. Mizas gabals. To mēs no nokaltušiem ozoliem dižkoku grupā dalījām. Dalījām mizu, dekoratīvu. To jau var nest tagad uz modernās mākslas izstādi. Ne keramiķis, ne šamotā nevar uztaisīt neko tādu.

Plašāk raidījumā 17.decembra raidījumā "Momentuzņēmums".

 

 

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti